Mans ceļš ar Ivetu Seimanovu krustojās pavisam nejauši – lai gan sen zināju, ka viņa ir traks ideju ģenerators, kas tur lielu rūpi par Latgali un latgalisko, sevišķi mūsu kultūras mantojuma etnogrāfiskajā lauciņā. Reiz Iveta ielūdza mani uz sadarbību projektā “Piecgarša”, kas veidots kā pēcgarša Dziesmu un deju svētkiem un uzskatāms par turpinājumu izstādei “Lobs ar lobu sasatyka”, kas tapusi par godu Latgales kongresam, kad 37 lellītes Latgales tautastērpos sasēda 25 čemodānos un nu jau piestājušas 76 dažādās vietās Latvijā un pasaulē.
Iveta ir skolotāja, tautas tērpu darinātāja, audēja, Latvijas kultūras vēstnese, Latgales etnogrāfiskās vēstniecības vadītāja, radio raidījuma “Ar Latgolys saknem” veidotāja, Vidsmuižas Annužas tēla radītāja, mamma trim bērniem un vecmāmiņa pieciem mazbērniem.
Ja lasi kādu dzeju vai nelielu tēlaino aprakstu latgaliski ar parakstu Korsaku Sprostā – tad zini – tā ir viņa.
No savas pieredzes zinu, ja Iveta ir kaut ko iecerējusi, variantu nepiekrist līdzdarboties principā nav – viņa atradīs pareizos vārdus, pareizos cilvēkus, vietu un laiku, lai viņas idejas piedzīvo realizāciju, aizraujot sev līdzi citus. Izstāde “Piecgarša”, piemēram, Latvijā tika atklāta lidostā “Rīga”, jo Iveta uzskatīja, ka Jāņu periodā neder bibliotēka, ka lielāka skatītāju plūsma būs neordinārā vietā. Lai gan šādi un citi viņas iniciēti pasākumi prasa ļoti daudz organizatoriskā darba – visi šķēršļi vienmēr tiek pārvarēti. Šī gada vasarā ar Ivetas gādību Daugavpilī aizvadīta arī pirmā Latgales tautastērpu skate, kas nebūt nedevās viegli.
Iveta, ja tev būtu jāpastāsta par sevi cilvēkiem, kas neko par tevi nezina, kas būtu pirmais, ko tu teiktu?
Pirmais, ko vienmēr saku – esmu latgaliete. Es ar to lepojos un, domāju, ar to pietiek, lai saprastu, kas es esmu un no kurienes nāku, kādu valodu un kādas tradīcijas nesu. Uzskatu, ka tas viss iet roku rokā.
Kādas, tavuprāt, ir latgaliešu sievietes, ja tām ir kāda atšķirība no citu novadu dāmām?
Viņas ir sirsnīgas, strādīgas, uzņēmīgas sava ceļa gājējas, lielā mērā vienpates. Viņas ir stipras. Kā teica mana vecmamma Antaņina: “Ej, meitiņ, taisnu ceļu, runoj taisnu volūdeņ!”
Vēl latgalietes ir skaistas no vaiga.
Īsta latgaliete prot gan zeķi salāpīt, gan īstu olu torti uzcept, izvārīt auksto gaļu un, ja mājās nekā nav, vismaz uzcept kartupeļu pankūkas un pabarot saimi, un kapusvētkos uzklāt galdu kā kāzās.
Foto no privātā arhīva
Mana baba dzīvoja trūcīgi, bija maza rocība, bet tas, ar kādu mīlestību viņa sagaidīja bērnus, gatavoja viņiem ēst – pabaroti tika visi un vēl līdzi kaut kas iedots. Tas liek man neatpalikt. Viņa prata gan sienu pļaut, gan govi slaukt. Tagad gan tas nav nepieciešams. Ir citi gadžeti, kas jāapgūst latgalietei, lai būtu “topā”.
Kā tu nonāci no sava bērnības sapņa līdz vietai, kur esi šobrīd, un vai šie lielumi sakrīt?
Es piedzimu Lomu ciemā, kas ir staraveru (red. vecticībnieku) ciems. Man bija auklīte vārdā Fjokla, kas nozīmē, ka jau no bērnības man apkārt bija no latgaliskā atšķirīga kultūrvide.
Man rados ir arī poļi, piederība kam arī ietekmējusi manus pasaules uzskatus un agrīni ir bijusi iespēja atklāt šo kopīgo un atšķirīgo. Tāpēc mana mantra joprojām ir – mīlam savu, cienām cita.
Lomos pagāja mana agrīnā bērnība. Mīlu tos cilvēkus, kas bija man apkārt. Mājā, kurā dzīvoju, atradās feldšerpunkts, kur strādāja feldšerīte Vera. Mani vienmēr bija interesējuši viņas kabinetā esošie asins spiediena aparāti un citi rīki. Loģiski, ka es kā bērns, redzēdama šo profesiju, vēlējos kļūt par feldšeri. Un, ticiet neticiet, es par viņu arī kļuvu (smejas)! Pēc mācību pabeigšanas mani nosūtīja strādāt uz Dekšāru feldšerpunktu. Tad piedzima bērni, pārvācāmies dzīvot sākumā uz Viļāniem, tad uz Rēzekni. Vīrs bija aviācijas inženieris, bet strādāja Rēzeknes Augstskolā (red. tagadējā Rīgas Tehniskās universitates Rēzeknes akadēmijā) Taču drīz vien vīra profesijas dēļ sākās saimes ceļš atpakaļ uz Rīgu. Es kā maza meitene noteikti nedomāju, ka dzīvošu Rīgā, bet iznāk, ka dzīvoju tur jau kopš 16 gadu vecuma, izņemot šo 4 gadu pārtraukumu. Tāpēc, iespējams, mana piesaiste un pienesums Latgalei un ar to saistītām vērtībām varbūt ir pat dziļāks, nekā ja es dzīvotu Latgalē.
Galēnu astoņgadīgajā pamatskolā, kurā mācījos, ģeogrāfijas skolotāja man iemācīja noaust pirmo jostu, un, iespējams, ka tieši tur radās mana vēsturiskā interese par Latgali kā tādu. Varu teikt paldies arī savam leģendārajam vēstures skolotājam Napoleonam Rutko, kas ne vien lika man vairāk aizdomāties tieši par Latgales vēsturi, bet arī mācīja mums domāt ārpus saviem burbuļiem un skatīties citādāk gan uz pasauli, gan vēsturiskajiem notikumiem. Iespējams, tieši viņš iemācīja lokālo patriotismu un to, ka jāciena vietu no kurienes nāc.
Kā tu nonāci līdz aušanai un Latgales etnogrāfiskās vēstniecības izveidei?
Kamēr strādāju Dekšārēs, tika runāts par feldšerpunktu likvidāciju valstiskā līmenī – tos nomainīja ģimenes ārsti, to palīgi un medmāsas. Sapratu, ka šajā profesijā ilgi nevaru palikt. Gribēju iestāties studēt psiholoģiju Rēzeknes Augstskolā, bet nenokomplektējās kurss, tādēļ es iestājos pedagoģijā un psiholoģijā, ko arī absolvēju.
Pirms 10 gadiem parādījās padziļināta interese par etnogrāfiju, un pa šiem gadiem esmu pabeigusi vairāk kā 70 dažādus seminārus, kursus, kas man bija nepieciešami, lai varētu apgalvot, ka kaut ko saprotu no etnogrāfijas. 2018. gadā šī interese bija tieši par tautastērpu, Vidsmuižas tautastērpu, un manas šīs nelielās zināšanas sadarbībā ar etnogrāfi Ievu Pīgozni ļāva rekonstruēt pirmo tērpu – līdz šim Vidsmuižai nebija sava tērpa, neviens to nebija izcēlis no vēstures muzeja krājumiem.
Man bija svarīgi izcelt šo tērpu, taču bija jāizdomā arī ietvars, kā to popularizēt – ja tas paliktu vien skapī, tas nenonāktu līdz tautai un sabiedrībai. Tajā laikā jau biju biedrības “Mans tautastērps” biedre – šajā biedrībā tika cildināti visi tautastērpi, ko cilvēki nēsāja, taču ar manām etnogrāfiskajām zināšanām gribējās īstu un tīru salikumu, kāds bija etnogrāfiskajos pētījumos, lai tas vēsturiski atbilstu patiesībai. Esmu pateicīga laikam kopai “Mans tautastērps”. Šajā kopā būšanā daudz radījām, guvām pieredzi un viena no otras mācījāmies. Daudz mācījos no kurzemniecēm un zemgalietēm
2018. gadā iesaistījos Latvijas kultūras vēstnieku (LKV) programmā, un pirmajā saietā sastapu daudz kultūras vēstnieču no Latgales, kas man teica: “Kāpēc tu strādā tikai ar biedrību “Mans tautastērps”? Vai tu negribi strādāt tieši Latgalei?” Un es, it kā veicot šo kultūras vēstnieku praktisko uzdevumu, kas saistījās ar biedrību dibināšanas pamatiem, sapratu, ka tas ir mans ceļš, ko praktiski ieteica LKV.
Vidsmuižas etnogrāfiskais tautastērps tika atdarināts, taču nebija cilvēku, kas gribētu šādu nepazīstamu tautastērpu darināt. Pati biju nepieredzējusi un izvēlējos pietiekami smagu Vidsmuižas tautastērpa popularizēšanas ceļu – iemūžināju to Vidsmuižas Annužas tēlā. Šos tērpus šuvu lellītēm, kuras tika dāvinātas dažādiem labdarības projektiem, un nupat savas jaunās mājas rada jau 94. šāda lellīte. Katra šī lelle nes līdzi Latgales un Vidsmuižas stāstu, un šobrīd viņas dzīvo jau 94 vietās, arī ārzemēs – Sicīlijā, Dubaijā, Dublinā, Brazīlijā, tālākā laikam ir Adelaidā, Austrālijā. Tā ka tas stāsts caur Vidsmuižas Annužu ir iznests pasaulē.
Tas bija arī laiks, kad tuvojās Latvijas simtgade – protams, izceļamu no vēstures arhīviem pērļu mums ir daudz, bet nav jau, kas to dara. Tāpēc pašai arī vajadzēja iemācīties aust. Pabeidzu Rīgas Multimediju tehnikumā aušanas nodaļu. Kādreiz bija pieaugušo kurss. Griezties pie meistariem – tas būtu arī ļoti dārgs prieks, pedagogam tādas naudas nav (smejas). Meistariem līdz galam neuzticos, jo viņi nelabprāt strādā ar etnogrāfiskajiem atdarinājumiem, viņi labprātāk darina to ko prot un ir darījuši. Tāpēc aust, celot, taisīt pastalas – to visu apguvu pati. Un jau uz simtgades svētkiem ļoti īsā periodā izcēlu seno meitas tērpu pēc Zeimuļu kapulaukā atrastām vēstures liecībām. Tas bija izaicinājums iesācējai aust villaini ar bronzas gabaliņiem! Apaudos sapinos tā, ka bira asaras. Draugi palīdzēja! Taču gribu uzsvērt, ka Latgales etnogrāfiskā vēstniecība nenodarbojas vien ar tautastērpu atdarināšanu, mūsu mērķis ir informēt un izglītot sabiedrību par tautastērpa komplektāciju un tā nēsāšanas kultūru, mūsu saknēm, tradīciju un lokālo patriotismu ilgtermiņā. Vidsmuižas Anneles projektam klāt pievienojušās dažādas meistarklases. Kopā ar Viļānu mūzikas un mākslas skolas audzēkņiem izveidota arī animācijas filma, kuru noskatoties, piemēram, pat nezinātājam ir skaidrs, kā kulturāli būtu nēsājams tautastērps.
Uz šo brīdi mūsu lielākais paveiktais darbs ir pērn Daugavpilī aizvadītā Latgales tautastērpu skate, kas, domāju, būs nesusi rezultātus, gatavojoties nākamajai Dziesmu svētku skatei. Pēc skates tapa arī kalendārs, kurā skaidri redzams un izlasāms, kādos komplektācijas tērpos drīkst kāpt uz skatuves un kāds ir darba tērps.
Radio “Marija” trešo gadu veidoju stāstus par cilvēkiem no Latgales vai cilvēkiem ar Latgales saknēm. Šis darbs man arī ir būtisks, jo man pašai ir svarīgi satikt šos cilvēkus un saglabāt dažādos cilvēkstāstus, dzīvesziņu un arī valodu – raidījumi netiek rediģēti, un veidojas sava veida valodas uzkrājuma bāze un dzīvesstāstu krātuve, kas var nākotnē noderēt pētniecībai.
Kas, tavuprāt, ir stipra sieviete?
Stipra sieviete noteikti ir tā, kas dara vairāk, nekā no viņas tiek prasīts. Viņa nesalūzt pārbaudījumos, taču arī viņas raud. Viņas prot atzīt savas kļūdas, pieņemt tās un iet tālāk. Stipra sieviete prot arī veselīgi pasmieties par sevi pašu un situāciju, par ko kā Skārleta domās vien rīt.
Vai tavā pieredzē ir bijušas sievietes, no kurām tu esi iedvesmojusies?
Protams, vienmēr. Ja tev pašam ir tukšs kausiņš, tu nevari neko iedot citam, bet savs jau arī ik pa laikam apsīkst, un tad iedvesma ir jāmeklē. Mana lielākā autoritāte valodā, dzīvesziņā un pasaules redzējumā bija baba Antoņina no Zviedriņiem – stipra sieva. Viņa izaudzināja 9 bērnus, viņai trīs reizes bija nodegusi māja, bet viņa turpināja dot. Viņai nebija sliktu cilvēku, visi bija labi.
Foto no privātā arhīva
Man ir paveicies arī ar skolotājām – personībām. Daudz esmu mācījusies no pazīstamām un redzamām sievietēm – Laumas Celmas, Ilgas Šuplinskas, Ingas Vanagas. Un ne tikai redzamām sievietēm – arī kaimiņiene var pienākt un pateikt kaut ko, kas tev liek uz dzīvi paskatīties citādāk. Domāju, ka dzīve pati piespēlē vajadzīgo vidi ar pareizajiem cilvēkiem apkārt. Lai darītu lielas lietas, ir jābūt šai iedvesmas rotācijai.
Kāda ir sievietes loma sabiedrībā, ja tā ir definējama, un vai bērni ir obligāta “sievietes misijas” sastāvdaļa?
Lai kā čīkstētu dažādas organizācijas, nerunājot, protams, par situāciju, piemēram, Austrumu valstīs, sievietēm Latvijā šobrīd ir iespēja dzīvot un strādāt uz vienlīdzīgiem noteikumiem ar vīriešiem. Sieviete šobrīd, domāju, var realizēt visus savus sapņus un uzstādījumus.
Katrai sievietei ir savi mērķi un savas funkcijas, tas atkarīgs no ceļa, ko izvēlamies. Personīgi man ģimene un bērni nozīmē ne vien šo sievietes dabas realizāciju, bet arī manu latgalisko sakņu un etnogrāfisko zināšanu nodošanu nākamajām paaudzēm. Lai gan dzīvojam Rīgā, visai manai ģimenei šīs zināšanas ir svarīgas. Jaunākā meita, kas šobrīd mācās Āgenskalna valsts ģimnāzijā, pati izvēlējās ar savām, kādas nu ir, iemaņām un prasmēm rekonstruēt Zeimuļu kapalauka vīriešu tērpu, lai dzimtā būtu pilna tautastērpu komplektācija. Te redzu, ka manas idejas turpina dzīvot manos bērnos, un ka tas nenotiek piespiedu kārtā. Un man tas svarīgi, jo “mans miljons” ir mana saime.
Kā tu izturies pret “skaistuma kultu” – ka sievietēm vienmēr labi jāizskatās, nedrīkst novecot un pieņemties svarā? Vai tavā darbības jomā ir liela nozīme vizuālajam izskatam?
Domāju, ka jebkurā darbā ir nozīme vizuālajam tēlam, jo, kā teica mana baba – pēc drēbēm sagaida, pēc prāta pavada. Katra loma prasa konkrētu izskatu. Nevar iet intervēt cilvēku nekopts un izspūrušiem matiem, tas tieši ietekmēs sarunas gaitu. Arī tautastērps ir forma, kuru uzvelkot, ir jāievēro konkrēti noteikumi. Ārsts un feldšeris, uzvelkot balto halātu, ieņem savu lomu, friziere, apsienot priekšautu, ieņem savu.
Ja runājam par novecošanu – tikko e-pastā atnāca ielūgums uz vecmāmiņu skaistumkonkursu (smejas). Nezinu gan, vai pietiks laika piedalīties, bet, redzi, pat vecmāmiņām ir savi skaistumkonkursi! Protams, novecot skaisti ir jāprot, psiholoģiski tas ir diezgan sarežģīti – redzēt, ka paliek sirmi mati, nedaudz krītas spēks un varēšana – tas ir jāpieņem. Taču, kad paskaties uz mazbērniem, tu saproti, ka šis process nav apstādināms un tā ir normāla pasaules kārtība. Viss iet pa apli.
Kā tu pati visu paspēj un kas tevi dzen uz priekšu?
Katru minūti mums ir izvēle starp “darīt” un “nedarīt”. Mani kaitina dīvānu komentētāji, kas nav darītāji, un, iespējams, daru vairāk, nekā no manis prasa, tieši tāpēc, lai nebūtu šajā kategorijā. Man tā ir iekšēja vajadzība. Izdarīt tā, lai pēc tevis paliek kas vairāk par vārdu un uzvārdu. Lielumu izvēlamies mēs paši.