Par “Laimes muzeju Indrā”, domāju, ir dzirdējis teju katrs Latvijas iedzīvotājs – tas ir lielisks veiksmes stāsts par to, kā spēcīga ideja un apņēmīgi cilvēki var izveidot kvalitatīvu tūrisma objektu pat pašā Latvijas nomalē. Muzeja idejas galvenā autore ir Ilona Kangizere, kas, lai gan pati nāk no poļu ģimenes un dzīvo Latvijas pašā pierobežā, cenšas veidot ap sevi augstvērtīgas kultūras vidi un augstu vērtē Latviju un latviešu valodu.
Ilon, ja tev būtu jāpastāsta par sevi cilvēkiem, kas neko par tevi nezina, kas būtu tas, ko tu uzsvērtu?
Pirmkārt, “Laimes muzeja Indrā” vadītāja, cilvēks, kas strādā ar tūristiem, un noteikti senioru deju kolektīva “Labvakar” vadītāja, jo tas ir darbs, kas prasa ne tikai prasmes un profesionalitāti, bet arī emocionālo noturību un atbalstu, kas atbilst manai būtībai.
Kā tu nonāci no sava bērnības sapņa līdz vietai, kur esi šobrīd, un vai šie lielumi sakrīt?
Bērnībā man nebija viena konkrēta sapņa, es nezināju, par ko gribu būt un kur gribu mācīties. Es augu tajā laikmetā, kad mainījās varas, mēs esam pārmaiņu laikmeta bērni, kad viss bija nedroši, nebija skaidrs, kur mācīties, kur dzīvot, ko ēst. Mēs mēģinājām izdzīvot. Es gribēju būt mākslas zinātnieks, bet es nevarēju braukt uz Rīgu un mācīties, man bija jādomā, kādas augstākās izglītības iestādes ir tuvāk, kas ir ekonomiski izdevīgāk, tas primāri ietekmēja manu studiju izvēli – tāpēc es studēju Daugavpils Universitātē, nevis Latvijas Mākslas akadēmijā. Mani vienmēr ir interesējusi kultūra, kultūras vēsture, mākslas zinātne, bet man neizdevās iegūt izglītību šajā lauciņā. Taču esmu ieguvusi izglītību kā pasaules kultūrvēstures skolotāja, kas, iespējams, nedaudz piepilda manu sapni būt tuvāk mākslai. Esmu strādājusi par žurnālisti, bijusi arī preses sekretāre, kā minēju, vadu arī deju kolektīvu un “Laimes muzeju” – kaut kādā mērā tas ir saistīts ar mākslu, tā ka var teikt, ka daļēji bērnības sapnis ir piepildījies.
Pastāsti par “Laimes muzeju Indrā” – cik saprotu, tu šo projektu esi izauklējusi.
Pašu nosaukumu izdomāja mana kolēģe Anžela Kuzminska, viņa bija kultūras nama vadītāja. Mēs veicām ļoti nopietnu sākotnējo izpēti šai idejai, jo bija jāizveido projekts, kas noteikti iegūs Eiropas Savienības finansējumu, citādi tas nebūtu iespējams. “Laime” – tas ir ļoti abstrakts jēdziens, bet man kā praktiskam cilvēkam gribējās to parādīt izmērāmi un zinātniski pamatoti, tāpēc “Laimes Muzejs Indrā” savās ekspozīcijās balstās uz hormonu darbības principiem ķermenī – laimes hormonu izdalīšanos, kā izrādās, var sekmēt ļoti dažādos veidos.
Vai tu jūti piederību Latgalei?
Tagad jā. Kopš sāku strādāt par muzeja un deju kolektīvu vadītāju, bija daudz jāceļo pa Latgali, jākomunicē ar cilvēkiem, jāiepazīst jaunas vietas. Arī Latgales vēstniecības “Gors” atklāšana Rēzeknē nospēlēja lielu lomu – sekoju līdzi pasākumiem, bieži arī dodos uz tiem, mani interesē Latvijas un Latgales kultūra, jo diemžēl Indra nav tā vieta, kur būtu iespējams šo kultūru iepazīt – te ir diezgan krieviska vide, te dzīvo pamatā iebraucēji, pārsvarā no Baltkrievijas, un, protams, šeit tu neizjūti sevi kā Latgales daļu. Pēdējos gados gan arī šeit daudz kas ir mainījies, šī piederība valstij unnovadam ir radusies, un mēs arī cenšamies darīt visu iespējamo, lai Indra būtu pilnvērtīga Latvijas daļa.
Zinu, ka tavas saknes nav no Latvijas, bet tu brīnišķīgi runā latviski un nupat izgāji arī rezerves karavīru apmācību – no kurienes šāda vēlme radās?
Jā, mēs esam poļi, man ir poļu ģimene – gan mammas, gan tēva, gan vectēva un vecmammas, bet diemžēl kara laikā viņi zaudēja savu dzimteni un pārvācās uz Latviju, lai varētu turpināt dzīvot līdzīgi, kā viņi jau bija pieraduši – te arī bija viensētu sistēma, iespēja iekopt savu dārzu, turēt lopus. Gan latvieši, gan poļi ir ļoti darbīgi cilvēki, viņi grib un spēj paši sevi nodrošināt. Indrā tolaik katoļu baznīcā arī dievkalpojumi notika poļu valodā, kas bija ļoti svarīgi manai vecmammai Monikai, arī es lūgšanas zinu tikai poļu valodā, mani bērni gan vairs tikai latviešu valodā. Manas ģimene uzskatīja, ka padomju vara tai ir daudz ko atņēmusi, tāda bija attieksme. Manu vecvectēvu nošāva kā kulaku, tolaik turīgu zemnieku, manai vecvecmāmiņai nācās slēpties purvos, lai arī viņa netiktu nošauta. Kādu laiku viņa bija arī apcietinājumā, bet, kad Staļins nomira, daudzus politieslodzītos atbrīvoja, un viņu tajā skaitā. Padomju savienība nepiedeva neko cilvēkiem, kas pārstāvēja mazākumtautības. Arī šeit tajos laikos nebija poļu skolu vai kultūras centru, tikai absolūta pārkrievošanas politika, tikai krievu skola, neviens nedomāja, piemēram, par svētkiem, ko mēs kā poļi gribētu svinēt. Bet palika katoļu svētki, kas sakrita ar tradīcijām Latgalē. Un interesanti, ka otrā Daugavas pusē, kur dzīvoja mana tēva senči, tika svinēti Jāņi, ievērojot ugunskura kurināšanas un degoša ritens no kalna laišanas tradīciju, kalnā tika dedzināta muca kārts galā – tas arī savienoja manu ģimeni un tieši mani ar Latviju, latviskajām tradīcijām.
Diemžēl manā skolas laikā nebija iespēju latviešu valodu apgūt skolā kvalitatīvi, mums bija tikai viena mācību stunda nedēļā, un, kā jau minēju, vide Indrā bija izteikti krieviska. Man bija ļoti zems latviešu valodas līmenis. Sākot studēt universitātē, strādājot avīzes “Latgales laiks” redakcijā, situācija nedaudz uzlabojās, bet arī tad kolēģi, pat, ja tikai viens mūsu starpā sāka runāt krieviski, pārslēdzās uz krievu valodu, tā ka arī šeit mana valodas prakse neturpinājās tik augstā līmenī, cik gribētos. Daudz mācījos pati, kad sāku strādāt muzejā un deju kolektīvā, ikdienišķā prakse, protams, šīs prasmes ir paaugstinājusi, jo ir jākomunicē, jāstrādā ar dokumentiem, bet arī šobrīd manis runātajā valodā ir pietiekami daudz kļūdu, jo Indrā joprojām man nav vides, kur šo valodu pielietot. Latviski runājam arī manā senioru deju kolektīvā, kur pamatā ir krievvalodīgie – uzreiz tā vienojāmies, un šī prakse īstenībā palīdzēja trim cilvēkiem apliecināt valodas zināšanas prasmes, lai paliktu Latvijā, kas nevar nepriecēt. Valodai ir jārada vide, tas ir galvenais priekšnoteikums.
Tas, cita starpā, bija arī viens no iemesliem doties uz rezervistu apmācību, lai gan ne galvenais – ka es būšu trīs nedēļas izteikti latviskā vidē, ka tas palīdzēs vēl vairāk celt manu valodas līmeni. Galvenais iemesls, protams, bija tas, ka, sākoties karam Ukrainā, mēs visi sajutāmies bezspēcīgi. Kad sāka nākt ziņas par Buču, Irpiņu, Izjumu, es padomāju par to, ka es esmu viena pati mājās pierobežā ar divām nepilngadīgām meitām. Tā bija ļoti neomulīga sajūta, un šie četri gadi mani veda uz šo lēmumu – iziet apmācības. Protams, es uzreiz neesmu kļuvusi fiziski stiprāka vai kļuvusi par kaujas speciālisti, lai gan kurss bija ļoti intensīvs, bet es šobrīd vismaz zinu, kā rīkoties. Un tas man ir devis relatīvu sirdsmieru. Un līdzīgi jutās viss mans kurss, kopumā bijām 100 cilvēki.
Kā tu visu paspēj?
Lai gan es varu ieslīgt gan absolūtā darbaholismā, gan pilnīgā atpūtas režīmā, kad notiek otrais variants, man parasti kļūst par sevi kauns, un es vienalga sāku kaut ko darīt. Kopumā jāsaka, ka es esmu arī disciplīnas cilvēks – man ir svarīga rīta rosme, skriešana vakarā, uztura režīms, darba režīms. Es vienkārši esmu tāds cilvēks – es gribu daudz ko darīt, un tam ir nepieciešams režīms, man ir svarīgi, ka mana ikdiena ir piepildīta.
Esi strādājusi daudzās sfērās – vai tev kādreiz nācies saskarties ar dzimumu diskrimināciju?
Dzimumu diskrimināciju, arī sociālo diskrimināciju es izjutu 1990. gados, kad es mācījos universitātē, tie bija baisi laiki. Tad varēja, piemēram, bez problēmām nopirkt pilsonību, varēja darīt gandrīz jebko, un tieši Daugavpils Universitātes priekšā tolaik katru rītu pulcējās vietējie bandīti. Mēs kā meitenes zinājām, kuri puiši pieder pie kuriem grupējumiem, un viņu attieksme pret sievietēm bija tāda, kāda ir krimināliem elementiem. Manā jaunībā šāda attieksme pret sievietēm bija visur. Bija jātur mute ciet, nedrīkstēja nevienu aizvainot, lai nesanāk nepatikšanas. Ja kāds no tādiem aicināja dejot pasākumos, nedrīkstēja atteikt, citādi varēja būt problēmas. Šausmīgi gadi. Bet es redzu, ka arī šobrīd ir diskriminācija mūsu sabiedrībā, piemēram, amatu konkursos – ja izglītība un pieredze ir vienāda, priekšroka vienalga tiks dota vīrietim, es to redzu sev apkārt. Bet Latvijā, protams, situācija nav tik traģiska kā citviet Eiropā. Protams, mums ir, kur tiekties, skandināvu valstis ir lielisks piemērs – tur šī līdztiesība pastāv.
Latvija joprojām ir vienā no pirmajām vietām Eiropas Savienībā pēc vardarbības ģimenē rādītājiem – kā, tavuprāt, mēs varam palīdzēt sievietēm, kas ir šādās ģimenēs, iegūt vai atgūt pamatu zem kājām?
Man šķiet, tas ir jāsāk no agras bērnības, un daudz mēs jau esam nokavējuši. Ir jāliek uzsvars uz to, ka sievietei ir jābūt labi izglītotai, lai viņa var būt pēc iespējas konkurētspējīgāka darba tirgū, līdz ar to – neatkarīgāka. Ļoti bieži sievietes veido attiecības tikai ekonomisku apsvērumu dēļ, man žēl tādu sieviešu. Savām meitām es mācu, ka primārais ir izglītība, profesija un cilvēciskā sirdsapziņa, un tev ir jāspēj sevi finansiāli nodrošināt, tad arī partneri izvēlēties varēs prasmīgāk. Savukārt par vardarbīgām attiecībām jāsaka, ka no tādām ir vienkārši jāaiziet jo ātrāk, jo labāk, šādi cilvēki nemainās.
Paturpinot par sievieti un viņas vizuālo tēlu – kā vērtē nostāju, ka sievietei ir “vienmēr labi jāizskatās, nedrīkst novecot un pieņemties svarā”?
Rūpes par ķermeni man šķiet pašsaprotams cilvēka pienākums – galvenais ir būt veselai un darbs ar savu ķermeni ir obligāts ikdienā veicams darbs. Un tas pilnīgi tāpat ir arī vīriešiem – ir jādara viss, lai ķermenis ir vesels, un, ja tu esi vesels, tu arī izskaties labi. Pārējais, savukārt, kas skar grimu un aksesuārus, tas katra paša ziņā. Man gan patīk pucēties, jo es esmu no poļu ģimenes, mums sevi visu laiku jārotā (smejas). Bet tikko trīs nedēļas apmācībās biju bez kosmētikas un frizūras – un arī tas man patīk. Cilvēki jau vērtē tevi pēc personības. Protams, ja tu esi publiska persona, nevis strādā mājās pie datora, ir jādomā par izskatu, bet citādi tā ir cilvēku pašu izvēle. Bet minimums – rūpes par ķermeni un higiēna – tas ir minimums.
Un noslēgumā – pastāv tāds termins kā “sievietes laime”. Kā tu to izproti?
Kā feministiski noskaņota laimes muzeja vadītāja varu teikt, ka nav izteiktas sieviešu vai vīriešu laimes – mums no vīriešiem gan nedaudz atšķirasveids, kā un kuri hormoni mums rada laimes sajūtu, bet ne tik būtiski, lai varētu šķirot pēc šī parametra. Mēs visi esam cilvēki, Dieva būtnes, un mūsu laime ir individuāla un subjektīva, tikpat unikāli kā mēs katrs pats.