Tā kā pati esmu no Latgales, zinu, cik te ir daudz spēka sieviešu, un viena no pirmajām, kas man ienāca prātā, bija tieši Līga Kondrāte. Latgalē, domāju, nav neviena ar kultūru vai tūrismu saistīta cilvēka, kura ceļi nebūtu krustojušies ar Līgu – viņa ir ļoti spēcīga tūrisma jomas un tradicionālā mantojuma speciāliste, tērpu māksliniece un cilvēks, kas patiesi tur rūpi par Latgali un latgalisko. Es pati vienmēr esmu apbrīnojusi Līgas organizatoriskās spējas un uzņēmību, un, neskatoties uz lielo darba apjomu, darbu kultūrā un pasākumu organizācijā, kas ir daudz sarežģītāks lauciņš nekā varētu šķist no malas, es ne reizi neesmu redzējusi Līgu dusmīgu, nogurušu vai ar apsīkušu entuziasmu.
Līga ir Latgales reģiona Tūrisma asociācijas dibinātāja un ilggadējā vadītāja, šobrīd – Ludzas novada pašvaldības Tūrisma centra vadītāja un biedrības “Ludzas amatnieks” valdes locekle, kā paspārnē darbojas “Ludzas amatnieku centrs”, kas dibināts ar mērķi kopt seno latgaļu arodu prasmes un amatniecības tradīcijas, kā arī celt latgaliskās identitātes prestižu sabiedrībā un piedāvāt vietējiem iedzīvotājiem un tūristiem iepazīt latgalisko dzīvesziņu caur amatnieku un mākslinieku darbiem.
Foto no personīgā arhīva
Līga, ja tev būtu par sevi jāpastāsta cilvēkam, kurš neko par tevi nezina, ko tu teiktu?
Latgaliete, ludzāniete. Man ir svarīgi, lai Latvijā, sevišķi Latgalē, saglabājas dzīvība. Mēs redzam, kas notiek apkārt – kļūst aizvien tukšāks un cilvēku aizvien mazāk, tādēļ cenšos darīt to, kas ir manos spēkos, lai te būtu interesanta un laba dzīve. Tāpat to centušies darīt mūsu senči – dzīvot tā, lai pēc viņiem paliek laba vieta. Mums jācenšas darīt tāpat.
Kāds bijis tavs ceļš no bērnības sapņa līdz vietai, kur tu esi šobrīd, un vai šie lielumi sakrīt?
Īsti nesakrīt gan. Maza es daudz dzīvoju laukos, vectēva mājā Potorovā, Isnaudas pagastā. Tā ir mana sirds vieta, mana spēka vieta. Tikai māja paliek aizvien vecāka, tai apkārt mainās lauki, bet svarīgākais paliek – dabas ritms, savs iekšējais ritms, vērtības. Tad, kad es tur dzīvoju, es nezināju, kas es būšu, es vienkārši baudīju dabu un priecājos. Tas ir tas, pie kā atpakaļ eju šobrīd – būt dabā un būt saskaņā ar to ir veids, kā būt veselam gan veselības, gan veseluma nozīmē. Jā, tas bija smags darbs ar kartupeļu un biešu vagām, siena laiku, lopiem un visu citu, bet tas palīdzēja man veidoties kā personībai un cilvēkam, kā latgalietei.
Bērnībā spēlējoties, mums nebija īstu leļļu, bet bija kaudzēm papīra leļļu ar dažādiem tērpiem, kleitām no žurnālu vāku izgriezumiem un konfekšu papīriem. Man vienmēr arī ļoti patikušas krāsas, līdz ar to man bija doma mācīties par apģērba modelētāju. Gribēju iestāties Rēzeknes mākslas skolā, bet likās, ka man tas nebūs pa spēkam. Tad gribēju iet uz modelētājiem uz Rīgu, bet mamma negribēja vienu laist pēc 8. vai 9. klases uz tik lielu pilsētu un tik tālu, tāpēc galu galā tikai pēc vidusskolas pabeigšanas absolvēju politehnisko institūtu, tagadējo Rīgas Tehnisko universitāti, šūto izstrādājumu tehnoloģijas. Tas bija kaut kas nedaudz citādāks, nekā es biju gaidījusi. Jā, augstskola iedod citu skatījumu uz pasauli, citus rīkus situāciju analīzei un problēmrisināšanai, bet tas gluži nebija tas, ko mana sirds kāroja. Tā bija inženiera izglītība, un inženieris es noteikti neesmu ne pēc viena parametra (smejas).
Kādu laiku pastrādāju Cēsīs par modelētāju, tas bija tas, ko es gribēju darīt, bet sapratu, ka nevaru dzīvot tālu prom no mājām. Atgriezos atpakaļ, te nebija iespējas strādāt par modelētāju. Kādu laiku pasniedzu nodarbības mākslas skolā, un tad mans vīrs Ēriks teica, ka jāpievēršas tūrisma jomai – tā arī darījām, tas ļoti aizrāva un vēl šobrīd esmu te. Bet interese par tērpiem nekur nav pazudusi, tā ir savijusies kopā ar latgalisko Ludzas amatnieku centrā, ar tautu tērpu šūšanu, un es vēl plānoju šajā jomā atgriezties – kā saka, tagad darba daudz, visu paspēt nevar, pensijā būs daudz brīvā laika, tad es šūšu kleitas (smejas).
Ko tu pati saproti ar vārdu salikumu “stipra sieviete”?
“Stipras sievietes” jēdziens mainās līdz ar brieduma pakāpēm, domāju. Kādreiz tas nozīmēja: “Es visu varu pati! Es spēju tikt galā!”. Tagad gan, vismaz man, tas nozīmē ko pavisam citu – tikt galā pašai ar sevi, dzīvot saskaņā. Stipra sieviete spēj gan saprast savu centru, gan saprast, kā tas darbojas apkārtējā pasaulē, gan caur savu spēku palīdzēt citiem.
Vai tavā dzīvē ir bijušas stipras sievietes, no kurām tu esi ņēmusi piemēru?
Neapšaubāmi! Pirmā stiprā sieviete bija mana vecmamma Emīlija, ar kuru kopā arī dzīvojām. Viņa bija liela dziedātāja, viņai bija daudz bērnu, bet viņa tika galā gan ar bērniem, gan saimniecību, gan pasauli kā tādu, kas tolaik pēc kariem bija ļoti sarežģīta. Iziešana viensētās prasīja daudz spēka, bet viņa vienmēr turēja visu mājas dzīvi savās rokās. Viņai bija izteikti stipras vērtības. Nekad nebiju dzirdējusi, ka viņa paceltu balsi, viņā bija arī šis miera spēks. Cita starpā, viņa bija Ludzas igauniete (red. Ludzas igauņi jeb luci bija Vitebskas guberņas Ludzas apriņķī dzīvojoša katoļticīgo Latvijas igauņu etniskā grupa, kuri runāja Ludzas igauņu dialektā. Lielākā daļa lucu dzīvoja tagadējo Pildas, Nirzas un Ņukšu pagastu teritorijā). Viņas meistarība slēpās spējā visu vienkārši saturēt – bez pārmetumiem, bez aizrādījumiem viss sakārtojās tā, kā tam bija jābūt, un nevienam pat prātā neienāca teikt viņai kaut ko pretī. Viņa bija arī tā, kas vienmēr sēja pirmo sēklu laukā, sakot: “Dieviņ, radi!” Viņa bija ļoti dievticīga. Otrs cilvēks bija tante Helēna, kas, pat pavisam veca esot, bija ļoti gaiša, viņai bija saulaina dvēsele.
Un mamma – viņai bija jābūt stiprai, mūs trīs audzinot un strādājot vēl par skolotāju (smejas)! Mammas dzimta, ko es tagad padziļinātāk pētu, ir bijusi tādu sieviešu dzimta, kuru dzīves ceļi ir likuši viņām būt stiprām. Viņām daudz nācās ziedoties. Un es domāju, pie manis tas apstāsies, pietiek ziedoties, vairāk jādomā par sevi. Par sevi kā sievieti.
Foto no personīgā arhīva
Par sievietes lomu un sūtību – ja tāda ir, kā tā izpaužas?
Pilnīgi noteikti ir! Iedomājies gleznu, un gleznai ir rāmis – sieviete ir visa krāsu spēle, emocijas, iedvesma, spēks, stāsts, ko glezna rada, ir sieviete, un tas rāmis ir vīrietis, vismaz es tā to redzu. Vīrietis ir tas, kas satur, iedod virzienu, rada drošību, piepilda emocionāli, bet sievietei jābūt radošai, skaistai, mīlētai un mīlošai.
Saki, ka sievietei jābūt skaistai – vai “skaistuma kults” nedara sievietēm pāri?
Es šo kultu redzu kā pastāvošu pasaules mērogā un mediju vidē, es nevarētu teikt, ka savā ikdienas dzīvē Latgalē es bieži ar to saskaros. Svarīgākais ir attieksme, saturs, plūsma, enerģija. Tas ir svarīgi. Ir milzīga starpība – tu esi nīgra vai gaiša. Un tad jautājums, vai esi tieva vai resna paliek sekundārs. Protams, visiem patīk baudīt ar acīm, arī sievietēm noteikti patīk pucēties, un jāpucējas ir, tikai tas nedrīkst kļūt par sevis uztveres pamatnoteikumu.
Sievietei jāpiepilda pasaule ar dzīvību, jāspēj būt gan magonei, gan ābeļziedam, gan rudzupuķei, gan rozei. Spēks sievietei ir dots tāpat, kā visam dzīvajam dabā – lai spētu izdzīt pumpuru, uzdīgt, uzziedēt un nest augļus. Un, protams, ir šis skaistuma – zieda periods, taču vienmēr svarīgākais kritērijs ir dzīvot tā, lai tu pats sev patiktu.
Svarīgi ir sievietēs no bērnības veidot veselīgu pašapziņu, protams, arī vīriešos, bet sievietes gadījumā vairāk jāuzsver, ka viņa ir skaista, lolota, mīlēta un sargāta. Tas ir veselīga pašvērtējuma pamatā, un svarīgi, ka šādu sajūtu rada gan mātes, gan tēvi. Tad dzīves laikā būs jāapgūst mazāk mācību stundu.
Foto no personīgā arhīva
Mums ir daudz sieviešu – līderu šobrīd, bet paralēli mēs redzam attīstāmies “vīriešu vientulības epidēmiju” – tas ir vēstures rezultāts?
Jā, tāpēc, ka mūsu mammām un vecmammām vajadzēja turēt dzīvi, kā es jau minēju, tā viļņošanās bija ļoti liela un ļoti nežēlīga pēckara laikos, tāpēc viņas pārņēma daudzus vīriešu uzdevumus. Viņas ziedoja un noliedza sevi kā sievietes lielā mērā. Bet tagad taču ir citi laiki, un mums ir iespēja atgriezties atpakaļ. Kopumā jau sievietes – līderes – tas ir labi, galvenais, lai viņas savā skrējienā neaizmirst, ka ir sievietes.
Dabā un kosmosā viss ir līdzsvarā, tā ka, es domāju, viss arī atgriezīsies līdzsvarā. Es savā apkārtējā vidē, tieši otrādi, redzu, ka cilvēki vairāk sāk orientēties uz sevis izpratni, nevis uz naudas pelnīšanu. Mēs šos globālos procesus varam ietekmēt minimāli – pilnveidojot sevi un ar iedziļināšanos audzinot savus bērnus. Jā, sieviešu latiņas šobrīd ir augstas, un vīriešiem jāspēj tām tikt līdzi, lai gan, manā uztverē, kad divi sanāk kopā, nav vienam jābūt augstāk un otram zemāk, viņiem ir jāstāv blakus un jāatrod kopīgs darbības lauks, jāveido līdzsvars. Tas nozīmē arī to, ka mēs esam vērtība un veselums katrs pats par sevi.
Noslēgumā jautāšu tā – ir bieži dzirdēts vārdu savienojums “sievietes laime” – vai tāda pastāv un kāda šī laime ir tev?
Noteikti eksistē, un, kā jau es teicu, viens no sievietes laimi raksturojošajiem lielumiem ir viņas pašas spēja mīlēt, dot mīlestību citiem, kas arī nemaz nav tik vienkārši un kā sasniegšanai bieži vien daudz kas sevī jāpārvar vai jāiemācās no jauna. Te ir daudz aspektu – arī viņai jābūt mīlētai. Taču visvairāk laime atklājas mirkļos. Es esmu tāds romantiski emocionāls cilvēks, tāpēc man ir ļoti svarīgas sajūtas, jūtas, nianses, gaismas, saule – visas šīs mazās lietas, kas tevī pašā rada mīlestības atblāzmu veido laimi. Man tie ir bērni, ģimene, sava vieta un sava māja, savi cilvēki apkārt.