Sestdien norisinājās ikgadējā Muzeju nakts, kurā katrs muzejs piedāvāja savu kultūras un izklaides programmu. Ventspils muzejā viens no šīs nakts pasākumiem bija kas sen aizmirsts un ilgi nepiedzīvots – modes parāde “Viena tērpa stāsts”, kurā par modelēm bija kļuvušas Ventspils skolu audzēknes. Bet tikai retais zina, ka Ventspils kādreiz ir bijusi īstena modes meka. Un to, ka skates idejas autores, Ventspils muzeja muzejpedagoģes Ilvas Buntikas-Krūmiņas mūžs ir bijis saistīts ar tērpiem, modelēm, mēli, modi un skaistuma konkursiem.
Viss sākās tālajos deviņdesmitajos, kad divas uzņēmīgas ventspilnieces – Ilva Buntika-Krūmiņa un Anita Iesalniece izveidoja modeļu aģentūru “Ventspils vīzija”. Tā sevi pieteica ar modes un reklāmas šovu, kurā tika aicināti vietējie ražotāji un visi Ventspils veikali, kuri piedāvāja dažādu zīmolu apģērbus.
“Tas sākās 1994.gadā, kad bija pirmās vēsmas, un 1995.gadā jau bija pirmais konkurss “Ventspils Mis un Misters”. Sākās viss ar modes šovu, oriģināli nebija plāna par “Mis un misteru”, tas nāca pēc tam. Uzaicinājām arī toreiz Ventspilī labāko modelētāju Dzidru Burki – viņa bija pirmā, kas pilsētā veidoja modes skates. Mūsu aģentūra deva iespēju realizēt lieliskas kolekcijas arī individuālajiem modes māksliniekiem. Kad uztaisījām pirmo modes šovu, tad visi Ventspils veikali, tā laika modes mākslinieces un šuvējas – viņām bija iespēja veidot savus sapņu tērpus un kolekcijas. Tā pamazām tapa modes skate – tai bija tāds pieprasījums, ka nācās dienā uztaisīt divas skates, jo cilvēki pieprasīja biļetes,” atceras Ilva.
Pirmās “Mis Ventspils 95” grupas meitenes. Foto no Ilvas Buntikas-Krūmiņas arhīva.
“Bet vēl mēs domājām par meitām. Man tai laikā auga meitas, kolēģei auga meitas.. Mēs domājām par to, kā viņām iedot to, ko skola nespēj, Pirmkārt, jau tas, ka mums skolā varbūt ir daudz fizkultūras un visas citas lietas, bet neviens nemāca tādu lietu kā defilē, neviens meitenes neizglīto par etiķeti, par krāsošanos, par to visu. Un mēs nolēmām, ka būtu labi – mums meitenes augs, mēs tad taisīsim to modeļu skolu!”
Sākotnēji bijusi doma parādīt kaut ko, kas saistīts ar modi – rīkot modes skates divas reizes gadā, lai modernie tērpi, kas noskatīti skatē, būtu pieejami arī ventspilniecēm pilsētā.
“Ventspils vīzija” modeles Dzidras Burkes modelētajās melnajās kleitās, kas bija redzamas arī Muzeju naktī. Foto no Ilvas Buntikas-Krūmiņas arhīva.
“Jo katrs veikals jau ir ieinteresēts, lai viņam to produkciju parāda plašākai sabiedrībai – kā tas tērps izskatās. Vecuma grupas bija ļoti plašas, pasākums nebija tikai jauniešiem domāts, arī pieaugušām sievietēm, jo veikalos jau pārsvarā bija viņām tērpi domāti. Bet, lai veidotu profesionālu modes skati, ir vajadzīgas apmācītas modeles. Izveidotajā modeļu skolā pieteicās meitenes, pirmā atlase bija veikta un sākās darbs pie skates iznācieniem. Visas apmācījām, un modes skate bija ar dejām, tur piedalījās arī deju grupas. Šovs bija ļoti interesants uztaisīts. Mēs izveidojām pirmo mēli Ventspilī, tāda speciāli uztaisīta nekur nebija, to visu “Ventspils koks” toreiz taisīja. Man kā pasākuma režisorei bija svarīgi šo pasākumu veidot tā, kā toreiz nebija pieņemts,” stāsta Ilva Buntika-Krūmiņa.
No sākotnēji it kā mazām idejām radās kas vairāk. “Kad mode skates bija realizētas, tad mūs pamanīja un uzrunāja Latvijas Mis konkursa vadītāja Inta Fogele ar lūgumu pievienoties pārējo pilsētu pulkam, kas kronēja savus pilsētas jauniešus ar šo titulu.
Sākās darbs pie “Mis un Misters Ventspils 95” realizēšanas. Sešus mēnešus notika iknedēļas treniņi, jauniešiem tā bija laba skola,” stāsta Ilva.
Kad bija nokronēta pirmā “Mis Ventspils un pirmais Misters Ventspils”, Jūras vārtos tas esot bijis milzīgs pasākums. “Toreiz par pieciem latiem cilvēki bija gatavi sēdēt kaut uz trepītēm, jo biļetes bija izpirktas. Jūras vārti bija pārpildīti un viss bija kartībā. Katrai meitenei bija šūts speciāls tērps tikai no vietejie ražotājiem – adītas kleitas, šūtas kleitas, cepures, kas bija redzamas arī Muzeju nakts skatē, jo tie jau skaitās vēsturiskie tērpi. Tas bija liels notikums Ventspilī, jo nekas tāds šeit vēl nebija bijis..” atceras Ilva.
“Pirmās karsejmeitenes Basketbola hallē bija “Ventspils vīzijas” meitenes. Tolaik mūsu modeļu skola spēja nodrošināt deju grupu, modeļu grupu, piedalījāmies lielos pasākumos. Mēs braucām arī uz Dāniju, uz karalisko modes skolu, kur parādījām savas kolekcijas, tas bija piedzīvojums!”
Meitenes toreiz ieguva ļoti lielu skolu un zināšanas, jo veselu pusgadu viņas tika skolotas bezmaksas. “Es audzināju lēdijas, un viņas joprojām ir lēdijas!” lepojas Ilva. “Pirmā Mis Ilze Ālīte ir mana audzēkne. Šai Muzeju nakts modes skatei viņa arī gatavoja defilē.”
Šajā Muzeju naktī Ilva savas zināšanas atkal varēja likt lietā – sagatavot modeles, pārraudzīt skati un dot ieteikumus: “Pēc 30 gadiem atcerējos, kā to dara! Ja tās pieredzes nebūtu, tad diez vai es to varētu uztaisīt.”
Dzidras Burkes modelētās melnās kleitas pēc 30 gadiem piedzīvo savu uznācienu Muzeju naktī.
Jāpiebilst, ka modeles Muzeju naktī gan nav īstās, profesionālās, bet gan parastas meitenes, kas cītīgi mācījās visu, ko tām nepieciešams zināt pirms lielā iznāciena uz mēles: “Es vairs necerēju, ka mums ir jaunietes, kas gribētu padomāt par sevi tā vairāk, jo kaut tā ir maza skoliņa divu nedēļu laikā, tomēr – viņas iegūst. Lai meitenes neietu uz izlaidumiem, uzvelkot skaistas kleitas un nemākot iet ar kurpēm, neturot savu augumu. Pavērojiet meitenes izlaidumos! Tā cilvēks nevar būt pārliecināts par to, ka ir pats labākais un pats skaistākais. Būtu labi skolu izlaiduma klasēm ieviest defilē apmācības un vizāžista konsultācijas. Bet šīs meitenes jau tagad tam ir gatavas! Meitenes svīda divas stundas, lai iemācītos uzlikt grimu un vakar bija iznāciena brīdis! Pirms skates pašas sevi krāsoja, kolēģe atnāca tikai ko pielabot, ja nepieciešams.”
Ideja pēc vairāk nekā 30 gadiem atjaunot modes skati radās nejauši – kad pirmoreiz parādījās šī gada Muzeju nakts sauklis ar Raiņa atziņu “Arī lupats reiz bij goda kreklis”: “Man tai brīdī tas lupats bija prātā.. Es domāju paga, paga.. Tērps! Tā jau nav lupata, tas ir kaut kas īpašs! Un tas arī ir priekšmets, un tā kā šogad akcents tika likts uz priekšmetu un priekšmetu stāstiem, tad man šķita, kāpēc gan ne? Katrai kleitai arī ir savs vēsturiskais stāsts. Tai ir autors, tas, kas viņu ir nēsājis, kam tā ir radīta, piemēram, kāzām, dzimšanas dienai vai izlaidumam.. Un tur ir atsevišķs stāsts. Katru tērpu var papildināt ar savu stāstu. Un tad radās doma, ka mēs paši varam radīt savu tērpu, ar savu stāstu. Tērpi jau bija gatavi – jaunos veidoja skolēni “Dizains un tehnoloģijas” mācību stundās, bet senie tērpi ir “Ventspils vīzijas” īpašums – pēc 30 gadiem tie pirmoreiz atkal tika uzvilkti mugurā.”
“Ventspils vīzijas” senais tērps.
Kā skaidro Ilva, vienīgais, kas esot bijis jāmeklē no jauna, bija modeles. “Es ilgi liku sludinājumus un domāju, ka šī laika meitenes varbūt pat neatsauksies, bet tad es iesaistīju arī pedagogus, lai skolā paskaidro, par ko ir stāsts. Jo daudzas meitenes vienkārši baidās. Baidās būt gatavas iet un kaut ko darīt. Tad skolotāji paskaidroja, iedrošināja, un tad, skatos – o, ir man meitenes! Tas ir ļoti svarīgi, jo, ko tad es tās kleitas bez meitenēm!”
Jaunajām modelēm, gatavojoties savam iznācienam Muzeju naktī, bija nopietni jāgatavojas un daudz jāmācās. Ilva stāsta, ka pats galvenais ir iemācīties staigāt uz augstpapēžu kurpēm, noturēt savu ķermeni un mācēt ar to pārvietoties. Modeles savam izgājienam Muzeju naktī tika apmācītas vien divas nedēļas. “Paldies meitenēm par aizrautību, par izturību nodarbību laikā. Viņas apguva krāsošanās prasmes pie Jekaterinas Visockas. Tērpu skates aizkulisēs vēl ir cilvēki bez kuriem nebūtu šī pasākuma. Vēsturiskos tērpus katrai meitenei pielaboja un sakārtoja Ilze Ķirsone, mūsu skates tērpu kārtības gariņš.”
“Ventspils vīzijas” senie tērpi.
Būt par modeli ir izaicinājums, pat, ja tas ir tikai viens iznāciens Muzeju nakts modes skatē. “Tas nav viegli – saturēt sevi, īpaši šodien, kad mēs esam pieradušas iet ar biksēm, ar botēm.. beigās ir tāda brīva ikdiena, kurā tu savu augumu nekontrolē. Un tad ar šādu augumu aiziet uzvilkt skaistu kleitu, tas ieradums ķermenim paliek. Viņas ir nākamās sievietes, viņām tas viss ir vajadzīgs ikdienā, jo augstskolā arī to nemācīs. Kursu jau arī mūsdienās nav, lai gan esmu pamanījusi, ka pieaugušajiem kaut kādi etiķetes kursi tagad parādās, un tas ir labi. Jo kādreiz augstdzimušām dāmām tas tika mācīts, bija jāstaigā ar grāmatu uz galvas. Tā kā būtu labi, ja jebkura meitene šo mācētu. Otrs, protams, ir savest savu seju kārtībā. Un tad vēl – visu to saliekot kopā, var vilkt kaut maisu mugurā! Jo arī maisu vajag mācēt iznest! Un viņš izskatīsies ideāli, ja tu smuki ej un viss ir sakārtots. Tieši tad rodas iekšējā pārliecība – ka es esmu skaista. Nesmuku meiteņu un sieviešu nav! Iekšējā pārliecība rodas tikai tad, kad esi pie sevis piestrādājusi un vairāk esi sev iepatikusies, skatoties spogulī. Tikai tad tu esi gatava visam! Dzīvei, pasaulei, darbiem. Esmu tikai par to, lai vairāk lēdiju būtu!”
Ventspilī, Muzeju naktī pēc 30 gadiem atkal uzmirdzēja modes skate.
