Krievijai nevedas Ukrainas kaujas laukā, valsts ekonomiskā situācija pasliktinās, līdz ar to agresorvalsts diktatoram Vladimiram Putinam nav citas izejas, kā eskalēt situāciju, intervijā skaidro Satversmes aizsardzības biroja (SAB) direktors Egils Zviedris. Zviedra vērtējumā karš Ukrainā diemžēl nebeigsies, kamēr pie varas būs Putins. Savukārt, domājot par Latvijas drošību, SAB direktoru visvairāk satrauc sabiedrības šķelšanās un konfrontācija.
Gan Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, gan NATO “Stratcom” vadītājs Jānis Sārts, kā arī daudzi eksperti un ārvalstu izlūkdienesti brīdina, ka Krievijas draudu eskalācija ir neizbēgama. Sārts runā pat par iespējamiem cilvēku upuriem Eiropā. Kā uzbrukumu mērķa valstis tiek minētas gan Baltijas valstis, gan Vācija, gan Itālija, Spānija un Francija. Ko liecina SAB informācija?
SAB par Krievijas nekonvencionālās karadarbības saasināšanos runā jau kopš agra pavasara. Es par to runāju jau Minhenes Drošības konferencē, kas notika šā gada februārī. Ja runājam par šā brīža aktuālo situāciju, tad jāņem vērā tas, kas šobrīd notiek ar pašu Krieviju. Proti, Krievija nespēj realizēt savu uzstādīto mērķi – uzvaru karā pār Ukrainu. Līdz ar to eskalē situāciju Eiropā, ņemot vērā Rietumvalstu atbalstu Ukrainai. Situācijas eskalācija ietver tādus hibrīddraudus kā kiberuzbrukumi un fiziski sabotāžas akti, kā arī informatīvais karš. Krievija nodarbojas ar situācijas eskalāciju, jo tai neizdodas mazināt Rietumu atbalstu Ukrainai, kā arī panākt sankciju mīkstināšanu. Līdz ar to mēs redzam tādus incidentus kā ar sprāgstvielām pildīti droni Leipcigas lidostā un sabotāžas akti Eiropas valstu dzelzceļa līnijās. Krievija paaugstina likmes, un diemžēl mēs nevaram izslēgt arī civiliedzīvotāju upurus.
Ja runājam par hibrīddraudiem Latvijai, tad kādi ir visreālākie? Vai tie būs kiberuzbrukumi vai fiziskas sabotāžas akti? Varbūt tās būs viltus karoga operācijas? LATO ģenerālsekretāre Sigita Struberga intervijā minēja, ka, viņasprāt, tuvāko mēnešu laikā mēs noteikti piedzīvosim Krievijas viltus karoga operācijas.
Līdz šim Eiropā Krievija nav īstenojusi tikai viltus karoga operācijas. Viss pārējais jau ir bijis. Mēs ar šiem draudiem jau dzīvojam kā ar realitāti. Latvijā ir bijusi mūsu pieminekļu apgānīšana, Okupācijas muzeja dedzināšana, Lietuvā ir bijuši uzbrukumi tur dzīvojošajiem Krievijas opozicionāriem. Nesenie Polijas premjerministra Donalda Tuska brīdinājumi par Krievijas draudiem bija saistīti tieši ar viltus karoga operācijām. Te jāmin nesenais Krievijas uzbrukums Ukrainas pasažieru vilcienam vien divus kilometrus no Polijas robežas. Līdz ar to Tusks brīdināja par Krievijas uzbrukumiem pie NATO valstu robežām. Šādi paziņojumi ir brīdinājums Krievijai, ka mēs redzam tās darbības pie mūsu valstu robežām un tās nepieļausim. Latvija ir lūgusi uz vēlēšanu laiku šeit dislocēt četrus NATO iznīcinātājus, kam Vācija arī atsaukusies. Šāds solis sperts, lai izslēgtu kādas iespējamas provokācijas, piemēram, kādu lidojošu objektu parādīšanos Latvijas gaisa telpā, kas pēc tam varētu raisīt spekulācijas par vēlēšanu norises likumību. Tā ka Krievijas draudi ir reāli un, agresoram nespējot sasniegt savus mērķus Ukrainā, likmes tiek paaugstinātas.
Cik reāls ir scenārijs, ka kāds it kā Ukrainas, bet faktiski Krievijas drons trāpa kādam mums svarīgam infrastruktūras objektam, piemēram, kādai elektrības apakšstacijai?
Teorētiski mēs izslēgt nevaram neko. Praktiski mēs runājam par mūsu bruņoto spēku kaujas spējām un reaģēšanu uz šāda veida sabotāžas aktiem.
Ko iesākt ar ne fiziskiem sabotāžas aktiem, bet, piemēram, kiberuzbrukumiem kritiskajai infrastruktūrai?
Tā jau pašlaik realitāte, un mēs savos pārskatos esam minējuši, ka Krievija testē šāda veida iespējas. Es šeit nerunāju par pēdējā laika skaļākajiem gadījumiem, kad tika nelikumīgi iegūti Latvijas iedzīvotāju dati, bet tieši operacionālo sistēmu, kas koordinē un vada dažāda veida komunikācijas, testēšanu. Pagājušajā gadā mēs pieredzējām Krievijas hakeru uzbrukumu Norvēģijai, kad tiem izdevās uzlauzt un uz četrām stundām pārņemt dambja vadības sistēmas, tāpat pagājušā gada decembrī Polija pieredzēja spēcīgu kiberuzbrukumu savai energosistēmai, kuru gan tai izdevās atvairīt. Tā ka nedraudzīgie trešo valstu aktori nodarbojas ar šādiem kiberuzbrukumiem.
Kā jūs vērtējat mūsu atbildīgo institūciju gatavību šādiem hibrīddraudiem, tostarp kiberuzbrukumiem? Turklāt mēs jau nezinām, kā tieši tie izpaudīsies, un tie noteikti būs pēkšņi.
Latvijai ir plāns šāda veida apdraudējumu situāciju risināšanai. Cik tas ir veiksmīgi īstenojams, mēs redzējām pēdējās vētras laikā, kad ne viss nostrādāja līdz galam. Taču no tā tiek izdarīti secinājumi un veikti uzlabojumi. Katrā ziņā plāns ir, un tas tiek uzlabots un pilnveidots. Protams, paredzēt visas riska situācijas nav iespējams, īpaši tādēļ, ka diemžēl arī pretējā puse mācās no savām kļūdām un pilnveido savas destruktīvās darbības.
Ja, piemēram, ar kiberuzbrukumu gadījumu tiek paralizēta tiesu sistēmas un prokuratūras darbība, kas ir tiešs drauds iekšējai drošībai, vai atbildīgās institūcijas zina, ko darīt?
Jā, protams. Valsts institūciju IT sistēmu drošībai tiek pievērsta pastiprināta uzmanība. Ja mēs runājam par uzbrukumu Ceļu satiksmes drošības direkcijai, tad es gribu uzsvērt, ka šis pats hakeris nepilnu divu nedēļu laikā mēģināja iekļūt vēl 12 valsts pārvaldītās informāciju sistēmās, taču neveiksmīgi. Jo šīm sistēmām bija agrīnās brīdināšanas sensori, kas nostrādāja.
Cik liels ir risks, ka Krievija apdraudēs Saeimas vēlēšanu norisi 3. oktobrī?
Pašas vēlēšanu sistēmas ir notestētas, un tur nekādas kļūdas neparādās. Ja runājam par dronu parādīšanos, tad šādu risku mēs izslēgt nevaram, taču pagaidām man nav informācijas, ka kaut kas tāds varētu tikt plānots. Ja šāda informācija parādīsies, mēs attiecīgi rīkosimies, lai nodrošinātu vēlēšanu norisi. Kā jau minēju, ar Vācijas palīdzību uz vēlēšanu laiku Latvijā būs vēl papildu četri iznīcinātāji. Vislielākais risks ir pierobežas reģionos, kur ir izstrādāts plāns, kā apdraudējuma gadījumā ir jārīkojas vēlēšanu komisijām. Izslēgt mēs nevaram nekādu scenāriju, bet visām atbildīgajām institūcijām ir izstrādāts rīcības plāns.
LETA podkāstā bijušais Krievijas propagandists, kas pašlaik kā opozicionārs dzīvo un strādā Latvijā, Marats Kasems apgalvoja, ka partija “Suverēnā vara” ir absolūts Kremļa finansēts projekts. Nule kā ir parādījušās ziņas, ka partijas vadītāja un premjerministra amata kandidāte Jūlija Stepaņenko jau 2022. gadā ir saņēmusi teju pusmiljonu eiro lielu dāvinājumu no sava Krievijā dzīvojošā tēva, kas ir biznesmenis, kurš cita starpā ražo tā sauktos pūķa zobus Krievijas armijai un pie kura ir viesojies bēdīgi slavenais ieroču tirgonis Viktors Buts. Vai tas nav apdraudējums Latvijas valsts drošībai, un vai ir pieļaujama Stepaņenko dalība vēlēšanās?
Mēs esam saņēmuši iesniegumus gan no tieslietu ministra, gan pašas Stepaņenko ar lūgumu izvērtēt šo situāciju ar naudas dāvinājumu. SAB savas kompetences ietvaros jau iepriekš ir veicis šīs informācijas izpēti, un mēs par to esam informējuši Nacionālās drošības padomi, un pašlaik turpinām darbu ar šīs situācijas izpēti. Par riskiem, kas saistīti ar valsts drošību, mēs esam informējuši valsts augstākās amatpersonas.
Tomēr daudziem Latvijas pilsoņiem ir jautājums, kādēļ šāda persona var kandidēt vēlēšanās?
Te mēs runājam par demokrātijas pamatprincipiem. Šāda veida situāciju izvērtējumam, kā arī nepieciešamības gadījumā tālākai rīcībai ir jābūt balstītai uz tiesiskuma principiem un Latvijas likumdošanu. Vēlos vērst uzmanību, ka neizsvērta rīcība un retorika var tikt izmantota Krievijas īstenotās aktivitātēs, piemēram, juridiskajā karadarbībā, informatīvajās aktivitātēs, interpretējot vai izmantojot starptautisko tiesību normas sev vēlamā veidā.
Vai tas nozīmē, ka pašlaik nav tādu faktu un pierādījumu, kas Stepaņenko neļautu kandidēt?
Tieši tā.
Vai tā nav zināma liecība par drošības iestāžu kapacitāti, ka šādus pierādījumus nav izdevies iegūt?
Es saprotu sabiedrības vēlmi, lai lēmumi tiktu pieņemti pēc iespējas ātrāk. Taču jāatceras par nevainīguma prezumpciju un vainas pierādīšanu. Mums ir jāiet soli pa solim. Sabiedrība noteikti ir ieinteresēta, lai mēs ievērotu visu juridisko pasākumu kopumu.
Cik liela ir Krievijas propagandas ietekme uz Latvijas sabiedrību? Tiem, kas nav “Telegram” vai “Tik Tok” burbulī, varētu šķist, ka tā ir margināla, taču cilvēkiem, kas izmanto šos sociālos tīklus, iespējams, tie ir galvenie vēstījumi, kas viņus sasniedz.
Te mums jārunā par divām sabiedrības daļām – latviešu un krievu valodā runājošajiem. Jāsāk ar to, ka Krievijas vēlmei ietekmēt Latvijas sabiedrību, tostarp arī vēlēšanas, ir reaģējošs raksturs. Proti, tā izmanto situācijas, kas Latvijā raisa kādas domstarpības, tās eskalējot un pastiprinot negatīvo naratīvu. Krievvalodīgajā telpā mēs runājam par šādu vēstījumu izplatību, kamēr latviskajā informācijas telpā tie parādās komentāru veidā.
Par Latvijas iekšējo drošību. Ukrainā mēs redzējām, ka tur ir tā sauktie “žduni” jeb okupantu gaidītāji, kas ienaidniekam ziņo par Ukrainas karaspēka pārvietošanos un palīdz norādīt uz mērķiem dronu triecieniem. Diemžēl tāda ir realitāte Ukrainā. Ko liecina SAB analīze, cik liela krīzes brīdī būtu Latvijas sabiedrības noturība un cik liels būtu kolaborācijas risks? No vienas puses, tā ir spekulācija, bet, no otras puses, militāra uzbrukuma gadījumā tas ir nopietns drošības risks.
Tas ir nopietns jautājums. Mums jārunā par latviešiem un iedzīvotājiem, kuru pamatvaloda ir krievu. Ja runā par cittautiešiem, tad mēs pašlaik redzam šīs, vēl līdz 2014. gadam homogēnās grupas, šķelšanos. Pēc Krimas aneksijas to iedzīvotāju, kas sevi asociē ar ukraiņiem, attieksme un uztvere mainījās. 2020. gadā mēs redzējām arī daļas baltkrievu izcelsmes cilvēku attieksmes maiņu. Ja runājam par krievvalodīgajiem iedzīvotājiem, tad lielākā problēma ir tā, ka viņi dzīvo Krievijas informatīvajā telpā. Mēs redzam, ka gados vecāki nepilsoņi sevi absolūti neasociē ar Latviju. Tā ir problēma. Redzot, kā tas notika Ukrainā, Latvija virzās uz informatīvās telpas aizsardzību un vienas valodas izmantošanu.
Es atsaukšos uz Kasemu, kurš teica, ka Krievija savām ietekmes operācijām vislabprātāk izmanto nevis ideoloģiski ļoti pārliecinātus cilvēkus, jo tie kādā brīdī var rīkoties pārāk patstāvīgi, bet tos, kuri skaidri un gaiši grib tikai nopelnīt un vienalga, kādā veidā. Viņi ir vispaklausīgākie un vieglāk manipulējamie. Kā ir ar pērkamības risku un tostarp valsts amatpersonu iespējamu korupciju?
Ja par valsts amatpersonām, tad tur jābūt kādiem juridiskiem pierādījumiem, lai par to runātu. Es saprotu jautājumu, bet es gribētu atsaukties uz okupēto Donbasa teritoriju iedzīvotāju pieredzi. Tagad, kad šīs teritorijas ir nelikumīgi iekļautas Krievijas sastāvā, iedzīvotāji, kas sākumā to atbalstīja, tagad sociālajos tīklos nereti atzīst, ka pie Ukrainas tomēr bija labāk, prognozējamāk un arī tiesiskāk. Es vēl varu atsaukties uz joku, ka kontrabandistiem vajadzētu būt pirmajiem Latvijas neatkarības aizstāvjiem, jo, pazūdot robežai, pazudīs arī viņu rūpals. Bet, nu, protams, cilvēku daba ir tāda, kāda tā ir, un var nostrādāt visdažādākā motivācija.
Daudzi velk paralēles, ka Krievijas vēstījumi par Baltiju ir ļoti līdzīgi tiem, kādi bija par Ukrainu pirms iebrukuma. Tomēr eksperti uzsver, ka situācija ar Baltiju un Ukrainu 2022. gadā ir absolūti atšķirīga. Vai Krievijas līdzīgie vēstījumi ir pamats kādu paralēļu vilkšanai starp mums un 2022. gadu Ukrainā?
Es neteiktu, ka Krievijas vēstījumi par mums un Ukrainu pirms 2022. gada būtu pilnīgi identiski. Vienojošais ir atdzimstošā fašisma tēma un krievvalodīgo tiesību apspiešana. Te mēs runājam par Krievijas juridisko karadarbību pret Baltijas valstīm un mēģinājumiem iesniegt prasību ANO tiesā pret mūsu valstīm par krievvalodīgo apspiešanu. Mēs redzam arī atsevišķu indivīdu iesniegumus dažādās tiesās, kurus finansē Krievija, turklāt ar ļoti lielām naudas summām. Mēs redzam, ka tiek meklēti argumenti par krievvalodīgo tiesību ierobežošanu kā pamatu kādām agresīvākām darbībām pret Latviju.
Kā šajā kontekstā ierakstās Putina parakstītais likums, kas ļauj Krievijai ar spēku aizstāvēt savu ārvalstīs dzīvojošo tautiešu tiesības, ja tās tiek ierobežotas?
Tas tieši pasaka, ka tiesības var aizstāvēt ar spēku. Tā ir ne tikai juridiskā karadarbība, bet arī psiholoģiskais spiediens.
Cik ticama ir zaļo cilvēciņu parādīšanās Latvijā?
Situācija Latvijā, ja to salīdzina ar 2013. gadu Krimā, ir pilnīgi cita. Vispirms jau tāpēc, ka normatīvais regulējums šādos gadījumos ļauj pieņemt lēmumus par karadarbības nekavējošu uzsākšanu, nesagaidot augstāko amatpersonu lēmumus. Tas nozīmē, ka prettrieciens var tikt dots nekavējoties. Tā ka situācija ir absolūti cita, nekā, piemēram, tā bija 1940. gadā. Tas ir jāņem vērā arī Krievijai.
Vai Krievija to saprot?
Jo vairāk es zinu Krieviju, jo mazāk es to saprotu un redzu tur ļoti daudz neloģisku lēmumu. Krievijas specdienestu ziņojumi par situāciju Ukrainā pirms kara, iedzīvotāju atbalstu un iespējām ieņemt Kijivu parādīja, ka Krievija dzīvo stereotipos, neizprot reālo situāciju un to interpretē pēc saviem ieskatiem. Līdz ar to ir risks, ka Krievija savā situācijas novērtējumā var pārrēķināties un pieņemt kādus neloģiskus lēmumus.
Zināma komunikācijas apmaiņa starp dažādu valstu specdienestiem ir bijusi gan Aukstā kara, gan reāla kara laikā. Vai pašlaik pastāv kāda saziņa starp Latvijas un Krievijas drošības dienestiem?
Es atbildēšu tā. Krievijas vēstniecībā Latvijā strādā Krievijas drošības dienesta pārstāvis, savukārt Latvijas vēstniecībā Krievijā strādā mūsu dienesta pārstāvis, kas atbild par vēstniecības drošību.
Cik liels ir Krievijas un NATO militāra konflikta risks Baltijas reģionā, kas atbilstu NATO 5. pantam?
Ja runājam par klasisku konvencionālu karu, tad šāda veida riski nav saskatāmi tuvākajā laikā. Pirms diviem gadiem mēs runājām, ka Krievija varētu būt gatava potenciālam militāram konfliktam ar NATO tuvāko piecu gadu laikā. Šo divu gadu laikā Krievijai nav veicies Ukrainā, ir pasliktinājusies Krievijas ekonomiskā situācija, līdz ar to tā nodarbojas ar draudu eskalāciju. Taču situāciju var mainīt karadarbības intensificēšanās Ukrainā un iespējamā piespiedu mobilizācija, kas varētu notikt, kad ir bijušas Krievijas domes vēlēšanas.
Kādas varētu būt pazīmes, ka Krievija gatavo militāru provokāciju pret kādu no Baltijas valstīm?
Tās būtu viltus karoga operācijas, dronu ielidošana NATO valstu teritorijā. Gan Polijā, gan Rumānijā ir nokritušas Krievijas raķetes. Šādu robežu testēšanu no Krievijas puses mēs nevaram izslēgt, un tā jau notiek. Tāpēc arī Polijas amatpersonas nosūtīja brīdinājumu Krievijai, ka NATO valstis redz un saprot, kas notiek un ir tam gatavas.
Kādēļ Polijas amatpersonas, piemēram, premjerministrs Tusks, par Krievijas apdraudējumu runā ar daudz lielāku trauksmi nekā Latvijas amatpersonas?
Uz to ir jāskatās kompleksi. Te sava loma ir gan iekšpolitiskajiem procesiem, gan amatpersonu rakstura īpašībām.
Kā Eiropas, tostarp Baltijas, drošību ietekmētu galēji labējo spēku nākšana pie varas Vācijā? Tāpat visi ar satraukumu gaida Francijas prezidenta vēlēšanas 2027. gadā.
Tas ir ļoti hipotētisks jautājums.
Daudzu ekspertu ieskatā Marinas Lepēnas uzvara Francijā nebūt nav tikai hipotētiska.
Vācijā AfD ir vadībā tikai vienā vēlēšanu apgabalā, pagaidām citur tā nebūt nav vadībā. Līdz ar to es atturētos runāt par radikālu varas maiņu Vācijā.
Vai jūs dara nervozu iespējamā Lepēnas uzvara?
Nervozu noteikti nē. Es esmu reālists un teiktu, ka jāspēlē ar tām kārtīm, kas izdalītas. Mēs runājam ne tikai par Eiropu, bet arī par mūsu stratēģisko partneri ASV, neraugoties uz publisko retoriku. Es pašlaik nesaskatu, ka varas maiņa kādā no Eiropas valstīm varētu krasi mainīt kopējo drošības situāciju.
Vai jūs tikāties ar ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes direktoru Džonu Retklifu, un par ko jūs runājāt?
Sākšu ar jautājuma pirmo daļu un teikšu tā: es to nevaru ne apstiprināt, ne noliegt.
Kas, domājot par Latvijas drošību, jūs gan kā SAB vadītāju, gan pilsoni un ģimenes cilvēku satrauc visvairāk?
Tā ir mūsu sabiedrības polarizācija, savstarpējā konfrontācija un neiecietība pret citu viedokli, kas, iespējams, ir saasinājusies gaidāmo vēlēšanu kontekstā. Savukārt zināmu optimismu dod tas, ka Krievijas draudu eskalācija nozīmē, ka tās vadība saprot, ka līdzšinējā veidā Krievija ilgi turpināt nevar, tostarp ekonomiskās situācijas dēļ. Līdz ar to vienā brīdī riski par Krievijas nākotni var kļūt ļoti reāli.
Vai ir reāli, ka karš varētu beigties, kamēr Putins ir pie varas?
Pašlaik es uz to nevaru atbildēt apstiprinoši. Putins paļaujas uz laiku, uz to, ka viņa resursi būs lielāki nekā Ukrainai. Putins savus iedzīvotājus uzskata tikai par instrumentu savu mērķu sasniegšanai. Viņam nerūp mobilizēto karavīru liktenis. Par pašas Krievijas sabiedrības vērtībām runā tas, ka daudz lielāku neapmierinātību izsauc interneta darbības ierobežojumi nekā milzīgais kritušo skaits.