Ukrainā pazīst latviešus un novērtē viņu palīdzību

Kopš kara sākuma Ukrainā Rēzeknē patvērumu vismaz uz laiku raduši aptuveni 300 ukraiņi. Lai arī gandrīz puse pilsētas iedzīvotāju pēc nacionalitātes ir krievi un, karam sākoties, atbalsts Ukrainai Rēzeknē nav bijis tik izteikts, cik citviet Latvijā, arī Rēzeknē ir izveidojusies spēcīga Ukrainas atbalsta kopiena, kurā aktīvi darbojas gan pilsētas iedzīvotāji, gan šobrīd te mītošie ukraiņi. 

Trīs gadus pēc kara sākuma Ukrainā Rēzeknē atbalsta pasākumos dalībnieku skaits gan joprojām ir salīdzinoši neliels – kā uzsver vietējās Ukrainas atbalsta kopienas, trīs gadu laikā sejas, kas redzamas, gādājot palīdzību Ukrainai, būtiski nemainās. Kā vienu no aktīvākajiem palīdzības organizācijas atslēgas cilvēkiem šeit pazīst Edgaru Timoškānu, kurš saziedoto pats ved uz frontes līnijām Ukrainā un šobrīd gatavojas braucienam jau ceturto reizi. 

“Maņ dzeivis moto ir alergeja pret agreseeju, pret vardarbeibu, pret ļaunumu, es navaru vīnkuorši siediet molā i tū ignoriet vysu,” stāsta Ukrainas atbalsta pasākumu organizators Edgars Timoškāns (Tulk. – “Mans dzīves moto ir alerģija pret agresiju, pret vardarbību, pret ļaunumu, es nevaru vienkārši sēdēt malā un ignorēt to visu.”)

Bez saziedotās pārtikas un saimniecības precēm, Edgars katru reizi nogādā frontē arī mašīnas – to vidējais “dzīves ilgums” kara apstākļos esot no nedēļas līdz diviem mēnešiem. Šoreiz mašīna dosies tieši uz Kurskas apgabalu, kur tā tiks nodota konkrētam karavīram.

“Sajyutys taidys, ka emocejis vīnkuorši plyust puori – pateiceiba, nasamiereiga pateiceiba, myusus uzjam tī kai varūņus, lai gon jī ir tī varūni, bet kotrs seikumeņš, kotra konservu bundža – jim tys ir dzeiveibys gluobiejs,” tā skaidro Edgars Timoškāns.  (Tulk. – “Sajūtas tādas, ka emocijas vienkārši plūst pāri – pateicība, nesamērīga pateicība, mūs uzņem tur kā varoņus, lai gan viņi ir tie varoņi, bet katrs sīkumiņš, katra konservu bundža – viņiem tas ir dzīvības glābējs.”)

Latviešus Ukrainā pazīstot labi, un vietējie zinot, ka tieši Latvija bija pirmā no valstīm, kas sniedza palīdzību Ukrainai, un jorpojām ir viena no valstīm, kas ziedo Ukrainai visvairāk. Aktīvi Ukrainai palīdzību sniedz arī Daiga un Valērijs Stavski, Latvijas ukraiņu biedrības “Druzi” valdes locekļi.  Daiga pati ir rēzekniete, lai gan kopš 1992. gada dzīvojusi Ukrainā. Karam sākoties, abi izlēmuši doties uz Daigas dzimto Rēzekni, taču abu dēli palikuši karot. 

“Mans dēls ir dzimis Latvijā, bet aizstāv Ukrainas neatkarību, jo viņš arī pēc tēva pieņēma Ukrainas pilsonību un viņš arī aizgāja karot, jo viņš saka: “Ja ne es, tad kas?”. Piemēram, vienmēr, kad viņš saņem paciņu, zvana un saka, iedomājies, “Dzintars” sieriņš, maizīte, to, ko ēdu bērnībā…” stāsta Daiga Stavska. 

“Es jau teicu, ka puiši, kad atnāk no frontes, noģērbj slapjās zeķes un apģērbj Latvijas sieviešu adītās zeķes – siltas, ērtas, un saka, ka tas dodot māju sajūtu,” piebilst Valērijs Stavskis. 

Par to, ka Ukrainas kara gadījumā iznākums būs taisnīgs un par labu ukraiņiem, nešaubās tie, kas ir bijuši saskarsmē ar Ukrainas karavīriem.

“Izaverās drausmeigi, bet vīnu, kū esvaru pasceit, tei tauta ir nasalaužama. Jī karuos leidz pādejam, karuos bez īrūčim, plykom rūkom, bet jī naatdūs ni metra nu sovys Ukrainys,” tā skaidro Ukrainas atbalsta pasākumu organizators Edgars Timoškāns (Tulk. – “Izskatās drausmīgi, bet viens, ko es varu pateikt, tā tauta ir nesalaužama. Viņi karoslīdz pēdējam, karos bez ieročiem, plikām rokām, bet viņi neatdos ne metru no savas Ukrainas.”) 

“Mēs vienkārši ticam puišiem, kas šobrīd notur tos, kas mēģina tikt tālāk Eiropā. Mūsu dēli neļauj tam notikt un neļaus, un mēs ticam, ka mēs uzvarēsim!” tā saka Valērijs.

Palīdzības organizētāji Ukrainai atgādina, ka jebkāda veida atbalsts ir ļoti svarīgs – pat cimdu pāris vai konservu bundža var glābt karavīru no nosalšanas vai bada, cīnoties šajā visai demokrātiskajai pasaulei tik nozīmīgajā karā.