Ukrainas bērni pavada nedēļu zem mierīgām debesīm

Dienā, kad pasaules uzmanība pievērsta Aļaskai, kur ASV un Krievijas prezidenti runās par Krievijas uzsāktā kara izbeigšanu Ukrainā, ceļu no Latvijas atpakaļ uz kara plosīto zemi uzsāk 52 Ukrainas karavīru bērni. Nedēļu viņi uzturējās Latvijā, lai kaut uz brīdi dzīvotu zem mierīgām debesīm un satiktos ar vienaudžiem. 

Jaunsardzes centra organizētā nometne Ogrē noslēdzās ar svinīgu kūkas griešanu ar zobenu. Ukrainas jaunieši atzīst, ka nedēļas laikā gūtās emocijas vēl ilgi būs. Jo īpaši viņi novērtēja to, ka te varēja justies droši.

“Kad atnāca apziņa, ka te viss labi, ka te tiešām lido lidmašīnas – es ļoti sen nebiju redzējusi tieši pasažieru lidmašīnu. Tā te pārlido un es izbrīnīta teicu “wow.” Tad saproti, ka te ir mierīgi, ka vari atslābināties un ne par ko neuztraukties, ka jebkurā gadījumā viss būs labi,” atzīst nometnes dalībniece no Ukrainas Diāna Dujitnova.

Nometnes organizatori programmu veidojuši, lai jauniešiem sniegtu iespēju satikties klātienē un kopā pavadīt laiku.

“Tas nav tikai karš. Pirms kara, mēs zinām, arī kovids mums bija, un ir jaunieši, arī iepriekšējās, citās nometnēs, teikuši, ka piecus gadus nav īsti komunicējuši. Tā socializēšanās ir tas, kas viņiem pietrūkst. Te viņi mācās atkal no jauna socializēties,” uzsver Ikšķiles jaunsargu vienības instruktors Andris Juškāns.

Savukārt Jaunsardzes centra direktors Valdis Āboliņš uzsver, ka nometne ir būtisks ieguvums ne tikai Ukrainas bērniem, bet arī jaunsargiem, satiekot un runājot ar vienaudžiem, kas viņiem kā pirmavots parāda realitāti, ko rada karš: “Nevis dzīvot, teiksim, izlasot grāmatu un tad tādā uzburtā varonības stāstu pasaulē, jo tā realitāte jau ir ārkārtīgi drūma, netīra, nepatīkama, briesmīga.”

“Tie brīži, kad mēs esam pie kāda no ukraiņiem istabiņā, kaut ko runājamies, un viņi vienkārši paceļ telefonu ar tekstu, ka, o, mums Kijivā ir trauksme. Tas tā kā bišķiņ uzsita pa nerviem, ka viņiem jau tas ir pilnīgi normāli,” saka jaunsardze Elizabete Kande.

Bet jaunsargs Gustavs Herings stāsta, kā viņam viens puisis stāstījis, kā viņš devies lejā patvertnē: “Viņš bija dzīvojis Donbasā un atceras, ka tur pat no mājas ārpuses varēja dzirdēt, kā garām lido droni un kā tie triecas mērķos. Visi tie sprādzieni, skaņas… Tajā brīdī, kad viņš to stāstīja, sajūta bija mazliet skumja.”

“Es vienkārši apbrīnoju viņus, kā viņi tā var runāt, ļoti mierīgi,” atzīst jaunsardze Evelīna Nagornaja. “Es novērtēju, ka nav mums Latvijā kara un mēs dzīvojam mierīgā valstī.”

Atvadoties neiztiek bez asarām un vēlējumiem, lai ātrāk karš beigtos. Diemžēl tā ir realitāte, kur Ukrainas jauniešiem jāatgriežas.

“Es mācos Kijivā, un pie mums tur ir ļoti skaļi. Es varu nakti pavadīt pagrabā, jo ir ļoti skaļi un uz mums daudz kas tiek raidīts,” stāsta nometnes dalībniece Veronika Arkuša. “Kijivā dzīvot ir ļoti grūti. Nakti jāpavada pagrabā un no rīta jādodas mācīties vai uz darbu – tas ir ļoti grūti. Ir ļoti daudz cilvēku ar bērniem, ar suņiem pagrabā, metro mitinās, jo cilvēki baidās par savu dzīvību.”

“Kādas divas, trīs reizes nedēļā noteikti naktīs ir ļoti skaļi. Es parasti eju koridorā, jo bumbu patvertne atrodas tālu,” saka nometnes dalībnieks Ņikita Žernovačņiko.

“Trīs reizes gadā mēs ar viņu tiekamies, bet ne uz ilgu laiku. Taču es esmu priecīga, ka viņš man zvana, es viņam zvanu, mēs uzturam saikni un zinām, ka viņam viss ir labi un man viss ir labi,” atklāj ukrainiete Diāna Dujinova.

“Kā es šeit nonācu? Pirmkārt, viņi vairāk gribēja, lai es atbrauktu, jo vēlējās, lai es atpūstos un nedaudz atslābinātos, jo tas viņiem bija ļoti svarīgi. Bet tagad es viņu, paldies Dievam, redzu biežāk. Vispār, kad viņu nosūta kaut kur tuvāk frontes līnijai, sajūtas ir biedējošas, jo tur ir nepārtraukti uzlidojumi, un tas rada ļoti saspringtu atmosfēru,” stāsta nometnes dalībnieks Deniss Korpjats.

Jaunsardzes centrs nometnes Ukrainas karavīru bērniem organizē kopš 2018. gada, šogad tajā piedalījās 52 jaunieši.