Pēc 35 gadiem Dēliņkalnā atkal dzirdama motociklu rūkoņa

Ar motokrosa sacensībām “Līgo kauss Dēliņkalnā” Dobeles novada Naudītes pagastā atzīmēta mototrases atjaunošana. Trasi atjaunojis enerģiskais motosportists Oskars Polis kopā ar domubiedriem un atbalstītājiem. Svarīgāk par to, kurš sacensībās uzvarēs, daudziem sportistiem un arī skatītājiem šoreiz bija piedalīšanās vēsturiskajā brīdī.

Pēc klusuma, kas ildzis 35 gadus un 18 dienas, Dobeles novada Dēliņkalnā atkal valda sacensību gaisotne. Uz motokrosa sacensībām “Līgo kauss Dēliņkalnā” ieradušies ap simts visdažādākā vecuma sportistu.

Jaunākā sacensību dalībniece ir  desmitgadīgā liepājniece Stefānija Škuberte-Sudmale, kura stāsta, ka ar motociklu braucot jau no septiņu gadu vecuma: “Vai jau izmēģināji jauno trasi? Jā, man bija kvalifikācija. Ļoti laba trase. Salīdzinot ar citām trasēm, ir viegla.”

Līdzās jaunajiem un jau pieredzējušajiem motobraucējiem arī šī sporta veida veterāni, kuri sacensībās piedalījušies vēsturiskajā trasē un gatavi darīt to arī tagad.

Viesturs Kaktabuls no Jelgavas atceras, ka Nākotnes motoklubam Dēliņkalnā bijusi treniņu vieta: “Tas bija astoņdesmito gadu sākums. Tik liela tā nebija, kad mēs te braucām trenēties. Pēc tam te bija tāds Aleksandrs Kirsts, vietējais, viņi izdomāja, ka jātaisa gonkas. Rīkoja talkas, izgrieza tos kokus te visus ārā un sataisīja. 1985. gadā, man šķiet, bija profesionālais čempionāts.” 1989. gadā šeit noticis arī Latvijas čempionāta 1. posms, bet kopš 1991. gada motoru rūkoņa apklususi.

Šovasar enerģiskais Oskars Polis, kurš jau trīspadsmit gadus pats nodarbojas ar motosportu, kopā ar domubiedriem un atbalstītājiem ķēries pie trases atjaunošanas.

Dēliņkalns ir privātīpašums, tāpēc vispirms nācies vienoties ar zemes saimnieku, kas arī izdevies, kam sekojušas trases atjaunošanas talkas, stāsta Oskars: “Tas ir ne tikai no nulles, tas ir no mīnusa zīmes viss uztaisīts. Bija vecās riepas pa trasi samētātas. Nebija, kur apgriezties un mašīnas nolikt. Viena taciņa, kur iebraukt ar mašīnu, un viena taciņa, kur pabraukt ar moci vēl bija palikusi. Tiešām pietrūka tā skaņa, kas ir, kad moči iet Dēliņkalnā, tādas nav nevienā trasē.” Jautājot, ar ko šī trase ir īpaša, Oskars atbild: “Tāpēc, ka te ir dabīgais reljefs. Kalns ir garš un moci var dzirdēt visu trasi.”

Ar motosportu nodarbojas arī Oskara Poļa dēls Gustavs Polis, kurš vēl iepriekšējā dienā palīdzējis trasē uzlikt ierobežojošās lentas: “Motokrosā es braucu kādus sešus gadus, bet sacensībās sāku piedalīties pagājušajā gadā. Kādas četras sacensības esmu nobraucis.” Tomēr viņš arī atzīst, ka šodien galvenais ir nevis uzvarēt, bet piedalīties.

Arī skatītāju rindās šodien virmo atmiņu ugunskurs un prieks par to, ka, pateicoties jauno sportistu entuziasmam un degsmei, nelielajā pagastā vismaz vienu vietu izdevies paglābt no bojāejas. Cik bieži atjaunotajā trasē notiks sacensības, gan vēl neesot zināms, jo tas ir komandas darbs, bet dzirkstelīte, kas reiz aizdegusies, jau tik ātri nenodziest.