Partijas vēl nav līdz galam apjēgušas, ka Latvijā varētu tapt “Apvienotā saraksta” (AS) mazākumvaldība, kurā pārējiem politiskajiem spēkiem netiktu neviena ministrija. Šādu iespēju raidierakstā “Kas tas vispār bija?!” par reālu nosauca gan sabiedriskās politikas centra “Providus” direktore Sanda Liepiņa, gan Latvijas Universitātes profesors, politologs Juris Rozenvalds. Liepiņas vērtējumā tas pašlaik pat ir ticamākais scenārijs. Vēlēšanu pētnieks Harijs Kārkliņš gan prognozē AS, Nacionālās apvienības (NA) un “Jaunās Vienotības” (JV) valdību – ar ievērojami mazāku ietekmi abiem AS partneriem.
“Es domāju, ka tas ir vadošais scenārijs,” par mazākumvaldību saka Liepiņa. Viņai radies iespaids, ka pārējās partijas vēl domā ierastās koalīcijas kategorijās un nav novērtējušas, cik daudz AS ļauj vēlēšanās iegūtā 41 vieta. Taču sarunā eksperti vērtē arī to, kas slēpjas aiz AS līdera Andra Kulberga panākumiem, kā noturēt kopā lielo frakciju un kuri solījumi pirmie sadursies ar naudas trūkumu. JV būs jāatrod iemesls, kāpēc vēlētājam to atkal izvēlēties. Ārpus Saeimas palikušajai Zaļo un zemnieku savienībai (ZZS) būs jāsaprot sava zaudējuma iemesli. Savukārt “Latvija pirmajā vietā” (LPV) līderim Aināram Šleseram iespēja ietekmēt lēmumus varētu rasties arī bez vietas valdībā.
Uzvarēja AS vai Kulbergs?
Kārkliņš AS rezultātu sauc par vēsturisku. Vilšanās pie varas bijušajās partijās Latvijas vēlēšanās nav nekas jauns, taču šoreiz vienam spēkam izdevies tik lielu tās daļu pārvērst atbalstā sev. Viņš atgādina par straujajām pārmaiņām iepriekšējos Saeimas sasaukumos: partijas, kuras vienās vēlēšanās ienāca ar lieliem panākumiem, nākamajās jau palika ārpus parlamenta.
Tikmēr Rozenvalds aicina paskatīties, par ko īsti balsojuši vēlētāji – cik lielā mērā viņi izvēlējušies AS komandu un cik – Andri Kulbergu, viņa aktīvo saziņu un solījumu beidzot ķerties pie darbiem. No atbildes būs atkarīgs arī tas, kā apvienība spēs strādāt pēc vēlēšanām. Politologs akcentēja, ka atbalsts līderim vēl nenozīmē, ka visi ievēlētie deputāti četrus gadus bez iebildumiem piekritīs viņa lēmumiem. Attiecībās starp AS un ZZS Rozenvalds saskata īpaši ciešu saikni: abiem ir līdzīgs vēlētājs, tāpēc viena panākumi var nozīmēt otra zaudējumus. Taču viņš negrib visu pārējo partiju rezultātus skaidrot kā vienādu sakāvi.
To labi parāda NA un “Progresīvie”. Abiem ir pa desmit mandātiem, tomēr Liepiņa uzsver atšķirīgo atbalsta virzību: NA tas sarūk, bet “Progresīvajiem” pieaug. Vienāds vietu skaits nenozīmē vienādu stāvokli.
Kārkliņš NA rezultātu vērtē piesardzīgāk. Viņaprāt, tas nav tik tālu no iepriekšējiem reitingiem un līdzšinējā rezultātu diapazona, lai runātu par negaidītu sabrukumu. Turklāt vēlētāju balsu skaita ziņā NA joprojām apsteigusi “Progresīvos”.
Kā desmit deputāti var ierobežot 41
Liepiņas arguments par labu mazākumvaldībai ir balsu sadalījums. AS kopā ar NA būtu 51 deputāts, savukārt, pievienojot JV septiņus mandātus, sanāktu 58. Taču NA arī šādā koalīcijā paliktu neaizstājama: bez tās AS un JV kopā būtu tikai 48 balsis. “Tas viens partneris jutīsies kā īstais uzvarētājs,” saka Liepiņa. AS būtu pārliecinoši lielākā frakcija, taču daudzos jautājumos tai nāktos piekāpties ievērojami mazākam partnerim.
Arī četru partiju koalīcija, viņas ieskatā, nebūtu vienkāršs risinājums. Atgrieztos strīdi par prioritātēm, sarežģīta lēmumu saskaņošana un ministriju dalīšana atsevišķās partiju saimniecībās. Liepiņa apšauba, vai AS būtu izdevīgi uz to parakstīties. Mazākumvaldības gadījumā AS piedāvātu savu Ministru kabinetu un meklētu Saeimas atbalstu tā apstiprināšanai, budžetam un reformām. Liepiņa skaidro, ka dažādos jautājumos to varētu sniegt dažādas partijas. Citu spēku līdzdalību varētu nodrošināt arī darbs Saeimas komisiju vadībā, prezidijā vai parlamentāro sekretāru amatos.
Kārkliņš tomēr sagaida līdzšinējo partneru valdību, kurā NA un JV saņemtu mazāk ministru portfeļu. Viņš īpaši uzsver, ka runā par pirmo valdību pēc vēlēšanām. Koalīcijas priekšrocība būtu lielāka pārliecība par atbalstu Saeimā, sevišķi brīdī, kad jāpieņem nepopulāri lēmumi. Viņš pieļauj, ka iespēja vienoties ar LPV varētu būt arī Kulberga arguments sarunās ar NA un JV, jo, ja abi partneri zinātu, ka AS ir alternatīva, tiem būtu grūtāk uzstāt uz savām prasībām.
Saeimā var rasties vairākas savienības reizē
Liepiņa atgādina, ka arī pārējās partijas var apvienot balsis. Desmit un septiņi deputāti kopā jau ir 17 – ar šādu atbalstu sarunās varētu panākt vairāk nekā katrai frakcijai atsevišķi. Pagaidām gan viņa šādu tuvināšanos vēl īsti neredz. “Kolēģi vēl nav šo īsti pārstrādājuši,” viņa saka par partiju reakciju uz vēlēšanu rezultātu.
Rozenvalds paredz sadarbību konkrētos jautājumos. JV un “Progresīvie” varētu vienoties par Stambulas konvenciju un citiem vērtību jautājumiem, savukārt NA kopīgu valodu varētu atrast ar LPV. Imigrācijas ierobežošanā līdzīgi balsotu arī “Suverēnā vara”.
Šādas vienošanās nebūtu obligāti spēkā visu sasaukumu. Vienā balsojumā partijas sadarbotos, citā nostātos pretējās pusēs.
Rozenvalda ieskatā AS šādos apstākļos būtu izdevīgi koncentrēties uz ekonomiku un budžetu, kur priekšvēlēšanu diskusijās bijis vairāk kopīgā. Liepiņa šeit saskata iespēju prasīt no partijām lielāku konsekvenci. Ja valdība piedāvātu reformu, ko partija pati solījusi, tai būtu jāizskaidro atteikšanās to atbalstīt. Ar atrašanos opozīcijā vien nepietiktu, lai vēlētājiem pamatotu balsojumu.
Ekonomikas solījumi sadursies ar migrācijas strīdiem
Rozenvalds paredz, ka sadarbību ar NA sarežģītu jautājumi, kuros uzņēmēju vajadzības nesakrīt ar partijas nostāju. Viens no tiem ir darbaspēks. AS nevarētu vienlaikus solīt straujāku ekonomikas attīstību un izvairīties no atbildes, kur uzņēmumi ņems darbiniekus. Liepiņa kā piemēru min Latvijā dzīvojošo Ukrainas civiliedzīvotāju nākotni – aptuveni 32 000 cilvēku, kuriem vajadzīga skaidrība par palikšanas nosacījumiem, tostarp iespēju ilgtermiņā iegūt pastāvīgu statusu.
Pēc Liepiņas stāstītā, “Providus” rosinājis risināt situāciju tiem, kuri Latvijā būs nodzīvojuši piecus gadus un apguvuši latviešu valodu. Taču Saeimas komisijā priekšlikums sastapies ar NA vadītās Iekšlietu ministrijas iebildumiem, un jautājuma izskatīšana atlikta. Viņa šajos iebildumos saskata ideoloģisku pieeju, kas nonāk pretrunā ar valsts ekonomiskajām interesēm. Ja cilvēki, kuri te jau dzīvo, strādā un mācās valodu, aizbrauktu tādēļ, ka Latvija nespēj piedāvāt saprotamus palikšanas nosacījumus, Liepiņa to uzskatītu par bezatbildīgu rīcību.
Rozenvalds AS grūtības saskata arī Stambulas konvencijas jautājumā. Viņa vērtējumā apvienība, kas pati piedalījusies strīdīgā lēmuma atbalstīšanā, tagad labprāt šo jautājumu atliktu. Nonākot valdības vadībā, jārēķinās arī ar to, kā šādi lēmumi izskatās ārpus Latvijas.
Sarunā izskan arī kritika par citu lēmumu virzīšanu bez pietiekamas apspriešanas. Liepiņa min Arhitektūras likuma projektu un attīstītāju un būvnieku iebildumus. Rozenvaldu savukārt dara uzmanīgu Kulberga izteikumi par kino nozari: viņš vēlas redzēt plašāku sarunu pirms straujas kursa maiņas. Tātad jautājumi būtu arī par paša AS lēmumu pieņemšanas veidu.
Liela frakcija vēl nav saliedēta komanda
Rozenvalds atgādina, ka AS ir vairākas partijas un biedrība, kuru intereses ne vienmēr sakritīs. Piemēram, sarunās par tranzītu Liepājas pārstāvjiem var būt savs skatījums uz to, kas vajadzīgs pilsētai un tās uzņēmumiem. Turklāt ievēlēšana Saeimā var vairot arī atsevišķu deputātu ambīcijas. Tādēļ nozīme būs frakcijas vadībai. Rozenvalda ieskatā Māra Kučinska (AS) pieredze, miers un spēja meklēt kopīgo varētu noderēt. Tomēr vienlaikus 41 deputāta ikdienas darba organizēšanu viņš nesaredz kā viena cilvēka uzdevumu.
Kārkliņš aicina nesteigties ar salīdzinājumiem ar Reformu partiju vai KPV LV, kuras pēc straujiem panākumiem piedzīvoja šķelšanos. AS veido politiskie spēki ar ilgāku pieredzi, taču, ja pieredzējušākie deputāti kļūs par ministriem, viņu vietā parlamentā ienāks nākamie kandidāti, kas frakcijas vadībai radītu papildu darbu.
Liepiņa pozitīvi vērtē to, ka AS sasaucis ievēlētos deputātus uz iepazīšanās dienu Saeimā. Viņasprāt, tā ir praktiska atbilde uz šaubām, vai visi šie cilvēki vispār pazīst cits citu. Problēma nav noliegta, bet sākta risināt.
Budžetu grib ātri, pārmaiņām vajag laiku
Viens no pirmajiem valdības pārbaudījumiem būs budžets. Liepiņa publiskajos izteikumos saskata neskaidrību: vienlaikus tiek runāts par tā pieņemšanu līdz Ziemassvētkiem, būtisku jauno prioritāšu iestrādāšanu un iespēju darbu turpināt arī nākamā gada sākumā. Viņas ieskatā īss termiņš atstātu maz iespēju nopietnām pārmaiņām. Liepiņa neapstrīd, ka ministrijās sagatavošanās darbs ir veikts, taču norāda uz plašāku sarunu trūkumu ar nozarēm un sabiedrību, un to nevar aizstāt ar intensīvu darbu vienas nedēļas laikā.
Rozenvalds brīdina par pārsteidzīgu izdevumu cirpšanu un demonstratīviem paziņojumiem par darbinieku atlaišanu. Vienlaikus vēlētājiem budžetā būtu jāierauga AS solījumi, jo ilgstoši atlikt tos uz vēlāku laiku valdība nevarētu.
“Būs jāpieņem kaut kādi ļoti nepopulāri lēmumi,” saka Kārkliņš. Tieši šeit, viņaprāt, atklātos mazākumvaldības vājā vieta: citi spēki varētu nevēlēties uzņemties atbildību par taupīšanu un atstāt AS vienu.
Liepiņa starp svarīgākajiem valdības darbiem nosauc veselības aprūpes pieejamību, valsts pārvaldes reformu, drošību un ekonomikas konkurētspēju. Viņa vēlas arī skaidru atbildi, kā tiks sasniegts pieteiktais bezdeficīta budžeta mērķis līdz 2030. gadam. Ar prioritāšu uzskaitījumu tam nepietiks, un būs jānosauc konkrēti lēmumi.
Kuras ministrijas varētu apvienot?
Diskusijā par ministriju skaita samazināšanu Liepiņa vispirms norāda uz vāju sadarbību starp resoriem – ja kāda problēma ir vairāku ministriju atbildībā, tās risināšana mēdz iestrēgt. Kā pirmo varētu apsvērt veselības un labklājības jomu apvienošan, tā kā abas sniedz pakalpojumus līdzīgām sabiedrības grupām, sadarbojas ar pašvaldībām, un daļa pienākumu pārklājas. Šādā apvienošanā viņa saskata iespēju labāk saskaņot pakalpojumus.
Liepiņa min arī Finanšu un Ekonomikas ministrijas apvienošanu, lai budžeta disciplīnu ciešāk sasaistītu ar ekonomikas attīstības vajadzībām, kā arī iespēju tuvināt kultūras un izglītības jomas.
Kārkliņš atgādina par agrāk apspriestu plašākas tautsaimniecības ministrijas ideju, kurā varētu apvienot ekonomiku, zemkopību un klimata un enerģētikas jomu.
Vai AS mainīs arī prezidentu?
Nākamajai Saeimai būs jāievēlē Valsts prezidents. Lai gan AS iepriekš virzīja Uldi Pīlēnu, Rozenvalds neredz pašsaprotamu iemeslu, kāpēc apvienībai tagad būtu jācenšas nomainīt Valsts prezidenta amatā Edgaru Rinkēviču. Viņš atgādina, ka AS pašreizējo prezidentu vērtējis atzinīgi un Rinkēvičs nominējis Kulbergu premjera amatam. Rozenvalds augstu vērtē arī prezidenta spēju sarunāties ar partijām sarežģītos jautājumos, tostarp strīdā par Stambulas konvenciju.
Ja AS vēlētos citu prezidentu, tam būtu jāpaskaidro, ko tas ar šādu maiņu iegūtu un kāpēc jaunais kandidāts būtu piemērotāks. Rozenvalds norāda arī uz Pīlēna mazo redzamību publiskajā telpā pēc iepriekšējām prezidenta vēlēšanām.
Kārkliņa vērtējums ir līdzīgs: ja prezidenta vēlēšanas notiktu tagad, Rinkēviča pozīcijas viņš uzskatītu par drošām. To gan varētu ietekmēt turpmākie notikumi un tas, ko citas partijas spētu piedāvāt AS apmaiņā pret atbalstu citam kandidātam.
Liepiņa tikmēr aicina pirms prezidenta vēlēšanām nepalaist garām citus svarīgus lēmumus – īpaši Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāja izvēli un vakanto valsts sekretāru amatu aizpildīšanu vairākās ministrijās. Ja tik liela ietekme koncentrējas viena politiskā spēka rokās, svarīgi, kas uzraudzīs lēmumu tiesiskumu.
Arī Rozenvalds KNAB vadītāja izvēli uzskata par būtisku. Viņš kritizē biroja darbības kvalitāti un kā piemēru min jautājumus par Jūlijas Stepaņenko no tēva saņemtajiem dāvinājumiem un institūciju reakcijas savlaicīgumu. Liepiņas galvenā prasība – lai vienošanās par atbalstu valdībai nekļūtu par slēptiem ietekmes dalīšanas darījumiem.
JV jāatrod sava vieta, ne tikai jauns vadītājs
JV kritums no 26 līdz septiņiem mandātiem liek jautāt, vai iespējama vēl viena atgriešanās. Kārkliņš atgādina, ka pēc astoņu vietu iegūšanas 13. Saeimas vēlēšanās apvienība jau reiz atkopās un nākamajās vēlēšanās sasniedza 26 mandātus. Taču toreiz būtiska bija iespēja iegūt premjera amatu. Kārkliņš pieļauj, ka JV var saglabāties kā parlamentārs spēks, bet šaubās, vai tā atkal kļūs par vienu no divām lielākajām partijām. Viņš arī neredz skaidru atbildi, kurš līderis varētu panākt šādu atgriešanos.
Liepiņa problēmu saskata partijas izvēlētajā virzienā. Mēģinot piesaistīt nacionāli konservatīvus vēlētājus, JV nonākusi tur, kur jau ir spēcīgi konkurenti – AS un NA. Arī centrā tai jārēķinās ar AS, bet liberālākus vēlētājus uzrunā “Progresīvie”.
Atgriešanos pie ciešākas sadarbības ar “Progresīvajiem” varētu sarežģīt arī personisks aizvainojums pēc iepriekšējās valdības krišanas. Liepiņa uzskata, ka JV domājusi, ka spēlē dambreti un partneris izdarīs paredzamu gājienu, bet “Progresīvie” nospēlējuši šahu. Tikmēr Rozenvalds JV vēsturisko vietu saskata centrā, ar uzsvaru uz liberālām un proeiropeiskām vērtībām. Viņaprāt, sacensībā par radikālāku nacionālkonservatīvu nostāju tā NA neapsteigs. Daudz kas būs atkarīgs arī no paša AS: vēl nav skaidrs, kādu kopīgu politiku izveidos apvienībā pārstāvētie atšķirīgie uzskati.
Kārkliņš kā vienu no iespējām apsver JV tuvināšanos “Latvijas attīstībai”, piemēram, gatavojoties nākamajām Rīgas domes vēlēšanām. Liepiņa norāda, ka vispirms JV pašai jāizšķiras par savu politisko virzienu.
ZZS zaudējumu nevar izskaidrot tikai ar vienu skandālu
Runājot par ārpus Saeimas palikušo ZZS, eksperti min gan AS panākumus, gan pašas apvienības lēmumus un to skaidrošanu. Kārkliņš pievērš uzmanību tam, ka divi vājākie ZZS rezultāti bijuši vēlēšanās, kurās tās premjera kandidāts nav bijis Aivars Lembergs. Viņš to min kā novērojumu, vienlaikus norādot, ka jāvērtē arī bijušā labklājības ministra Reiņa Uzulnieka skandāla ietekme. Uzulnieks septembrī zaudēja labklājības ministra amatu un tika izslēgts no Latvijas Zemnieku savienības pēc braukšanas alkohola reibumā. Rozenvalds uzskata, ka ZZS kaitēja arī neskaidrā reakcija: sākumā apvienība no politiķa norobežojās, bet drīz pēc tam atkal uzsvēra viņa nopelnus bāzes pensiju jautājumā. Kārkliņš atgādina, ka kandidātam ievilktie plusi neatbild uz jautājumu par skandāla radītajiem zaudējumiem, jo tos varēja ielikt tikai cilvēki, kuri ZZS sarakstu izvēlējās. Tie vēlētāji, kuri skandāla dēļ pārdomāja, šajā statistikā nav redzami.
Rozenvalds apšauba arī skaidrojumu, ka ZZS sodīta par konservatīvo vērtību atstāšanu novārtā, iesaistoties Evikas Siliņas (JV) valdībā. Viņa vērtējumā atbalsta kritums saistāms ar vēlākiem konfliktiem ar “Progresīvajiem” un strīdiem par Stambulas konvenciju. Vēlētājam varēja kļūt neskaidrs, par ko ZZS īsti iestājas.
Kārkliņš savukārt uzsver Kulberga panākumu ietekmi: AS piesaistīja tik daudz balsu, ka pārējiem to palika mazāk. Viņa ieskatā apdraudēta bija ne tikai ZZS, bet arī citi ilgstoši politikā esošie spēki.
Vai tagad visi meklēs, ar ko apvienoties?
AS panākumi kļūst par iemeslu plašākam jautājumam – vai citām partijām arī būtu jāapvienojas.
Liepiņa norāda, ka politiskās partijas arvien biežāk darbojas kā salīdzinoši nelielas domubiedru grupas, kurām vēlēšanu laikā jāspēj sarīkot efektīvu kampaņu. AS šo uzdevumu ir izpildījis, un, viņasprāt, citiem spēkiem ir pamats domāt, vai kopīgs piedāvājums nedotu vairāk nekā atsevišķa cīņa.
Rozenvalds vēlas redzēt stipras un paredzamas partijas ar saprotamu programmu. Taču vairāku organizāciju vienošanās par kopīgu sarakstu vēl nenozīmē, ka tās kļuvušas par vienotu politisku spēku. Viņš arī apsver stingrākas vēlēšanu barjeras noteikšanu apvienībām nekā atsevišķām partijām.
Kārkliņš nesteidzas prognozēt plašu apvienošanās vilni, jo viens veiksmīgs piemērs ar spilgtu līderi, viņaprāt, vēl nepierāda, ka Latvijas partiju sistēma turpmāk attīstīsies tieši šādā virzienā.
Šleseram ir ko darīt arī bez ministra amata
Šlesera iespējamo lomu Rozenvalds saista ar vēlēšanu rezultāta radīto nepieciešamību pielāgoties. LPV līderis varēja cerēt uz citādu spēku samēru, taču AS pārsvars sašaurinājis viņa iespējas diktēt koalīcijas nosacījumus. Gatavība atbalstīt konkrētus darbus gan ļautu saglabāt ietekmi.
Kārkliņš atgādina, ka partijas pārziņā esoša ministrija pati par sevi negarantē politisku ieguvumu. Tā dod iespēju parādīt padarīto, bet liek atbildēt arī par neveiksmēm. Kā piemēru viņš min Satiksmes ministriju, kuras vadīšana pēdējā laikā partijām nav bijusi viegls popularitātes avots.
Liepiņa īpaši izceļ LPV darbu Latgalē – atsaucoties uz “Providus” analīzi, viņa norāda uz līdzdalības pieaugumu salīdzinājumā ar 2018. gadu un saista to arī ar partijas ilgstošu vēlētāju uzrunāšanu. Viņas vērtējumā citām partijām būtu jāmācās no šāda darba reģionā, kur vēlētāju aktivitāte joprojām atpaliek no citiem.
Rozenvalds aicina vērtēt konkrētus piedāvājumus, vienlaikus saglabājot skaidras robežas jautājumos, kuros piekāpšanās nav pieļaujama. Gatavība sadarboties nenozīmētu atteikšanos pārbaudīt politiķu intereses un solījumus. Liepiņa norāda, ka Latvijā, jau iepriekš no jebkādas sadarbības izslēdzot vairākus politiskos spēkus, lēmumu pieņemšanai pieejamo balsu loks kļūst ievērojami šaurāks par Saeimas 100 vietām. Šo vēlēšanu rezultāts, viņas ieskatā, dod iespēju mainīt arī šo paradumu. Taču izvēle par to, kā valdīt un ar ko vienoties, vispirms būs jāizdara AS.