Mūsdienu sociālo mediju laikmetā mēs internetā par sevi atstājam neskaitāmas digitālās pēdas. Tās ir mūsu publicētās fotogrāfijas, video, sarakstes un arī pārdomas, ar ko nereti dalāmies publiski. Bet kas ar šo milzīgo informācijas apjomu notiek pēc tam, kad cilvēks dodas mūžībā? Pētnieki lēš, ka jau šajā gadsimtā lielākajos sociālajos medijos mirušo lietotāju profilu būs vairāk nekā dzīvu cilvēku. Tas rada ne tikai ētiskus, bet arī kiberdrošības riskus. Kā no tiem jau laikus pasargāt sevi un savus tuviniekus, skaidrojam šoreiz rubrikā “Uzzini, pārbaudi, vērtē.”
Mūsu senči oktobri dēvēja par veļu mēnesi jeb laiku, kad pieminām savus aizgājējus. Gadu simtiem cilvēki to darījuši, mūžībā devušos tuviniekus apciemojot kapsētā, aizdedzot kādu sveci un kavējoties atmiņās. Bet mūsdienās šī piemiņa un arī sēras par aizgājēju aizvien biežāk pārceļas uz digitālo vidi – dažādu sociālo mediju kontiem.
Pētnieki jau aplēsuši, ka līdz 2100. gadam “Facebook” varētu būt pat 4,9 miljardi mirušu cilvēku profilu. Tātad šis sociālais medijs nākotnē varētu kļūt par sava veida “digitālo kapsētu”, kura sevī glabā milzīgu “digitālo mantojumu”.
“Šie personiskie profili kontos sociālajos tīklos ir unikāli un tikai personai piederīgi. Līdz ar to mēs šeit varētu likt punktu un teikt – viss, kas ir bijis, aiziet līdz ar cilvēka fiziskās dzīves beigām. Taču mēs visi esam garīgas būtnes, un mūžs bieži vien turpinās arī tad, ja mēs paši vairs neesam dzīvi. Šeit līdz ar to ir jāņem vērā tādas lietas kā mantojums uz lietām, kuras ir personiski nozīmīgas vai mantiski novērtējamas. Līdz ar to mēs skatāmies uz šo jautājumu arī no mantojuma tiesību perspektīvas, un mēs saprotam, ka liela daļa no sociālo tīklu ierakstiem satur arī tādas vērtības, kas var būt personiski noderīgas mantiniekiem,” saka advokātu biroja COBALT zvērināts advokāts un tiesību eksperts Lauris Liepa.
Tomēr, kā izrādās, vien retais ir aizdomājies, kas ar šo digitālo mantojumu notiks pēc aiziešanas mūžībā. Cilvēki ir pamanījuši, ka aizgājēju profili aizvien turpina dzīvot algoritmu vidē. Aizgājējus var apsveikt dzimšanas dienā vai pievienot kādam notikumam. Šie profili kļūst par sava veida “digitālajiem spokiem”.
“Viennozīmīgi jādzēš ārā, jo tur tomēr dati ir palikuši, un tie dati var būt pēc tam kaut kādā veidā pieejami, viennozīmīgi jādzēš ārā. Tas cilvēks jau nevar paredzēt, kad tas notiks, laiki mainās, un tikpat labi viņš nosaka, ko darīt ar tiem datiem, bet pēc 10, 20 gadiem tu nezini, kas notiks pasaulē, viss var pilnībā mainīties,” uzskata valmieriete Krista.
Arī cēsniece Sandra domā, ka mirušu cilvēku sociālo mediju profilus vajadzētu dzēst. Viņasprāt, par profila turpmāko likteni būtu jālemj pašam cilvēkam, bet, ja tas nav izdarīts, tad bērniem vai citiem tuviniekiem.
Valmieriete Madara uzskata, ka mirušo cilvēku profilus sociālajos medijos vajadzētu dzēst, jo piemiņu par aizgājušo iespējams saglabāt arī citos veidos. Viņasprāt, ja cilvēks dzīves laikā nav norādījis, ko darīt ar viņa profilu pēc nāves, lēmums par tā saglabāšanu vai dzēšanu būtu jāpieņem tuviniekiem. “Mēs nevaram zināt, kas kurā dienā notiek, tāpēc tas ir jāizdomā tuviniekiem, dzēst vai nē,” saka Madara.
“Man arī ir uzlikts, ja nu kaut kas ar mani notiek, tad mans profils izdzēšas, bet tas ir kādam radiniekam vai draugam jāpaziņo,” saka valmieriete Zane.
Lielie pasaules tehnoloģiju milži pamazām ievieš rīkus, kā lietotājs savu gribu par digitālo pēctecību var sakārtot jau dzīves laikā. Piemēram, “Apple” un “Facebook” ļauj norādīt pēctecības kontaktu jeb atzīmēt kādu uzticības personu, kura rūpēsies par aizgājēja kontu. Šis cilvēks varēs kontu pārvērst par piemiņas vietu un pārvaldīt daļu profilā esošo datu, taču privātajām sarakstēm piekļūt nevarēs. Savukārt “Google” piedāvā citu pieeju.
Kiberdrošības eksperts Elviss Strazdiņš: “Pirmkārt, jāsāk ar e-pastu, jo tas būtu pats svarīgākais. Tieši “Gmail” piedāvā tādu iespēju, un to es iesaku visiem. Tur var iestatīt laiku, cik ilgi cilvēks nav bijis savā “Gmail” kontā. Ja nemaldos, tur bija iespēja izvēlēties trīs mēnešus. Ja cilvēks šajā laikā nav parādījies “Gmail”, tad viņa konts tiek dzēsts pilnībā un neviens netiek pie šiem failiem. Bet var pievienot arī datu saņēmēju, kurš saņems pieeju šiem failiem.”
Bet, ja cilvēks šos rīkus savas dzīves laikā nav aktivizējis, tuviniekiem var nākties saskarties ar tehnoloģiju milžu birokrātijas šķēršļiem, pierādot tuvinieka nāvi. Tikmēr pašmāju sociālais medijs “Draugiem.lv” šos jautājumus risina vienkāršāk.
“Pirmkārt, pats par sevi nekas nenotiek. Profils paliek – ja cilvēks ir miris, izdzēst viņš to nevar. Vai nu tas profils paliek mūžīgi un glabājas, vai arī pēc radinieku lūguma tiek dzēsts. Daudzi cilvēki tieši negrib, lai profils tiktu izdzēsts, tāpēc ka tur var saglabāties piemiņa, arhīvs, bildes, video. Savukārt ir cilvēki, kas uzskata, ka tam tur nav jābūt. Attiecīgi viņi mums uzrāda cilvēka miršanas apliecību, un uz tā pamata mēs arī to profilu dzēšam,” skaidro “Draugiem.lv” radošais direktors Olafs Kublinskis.
Pētnieki novērojuši, ka mūsdienu pasaulē mainās tradīcijas, kā mēs atvadāmies no aizgājēja un kā izdzīvojam sēras. Tuvinieka pieminēšana vairs nenotiek tikai kapsētā, bet arī ar ierakstiem digitālajā vidē. Klīniskā psiholoģe uzsver, ka mūžībā aizgājušu cilvēku profilu uzturēšana pēc būtības nav nekas neveselīgs, taču būtisks ir jautājums, kāpēc šāds profils tiek uzturēts – vai tas kalpo kā mierinājums un atbalsts sēru procesā, vai arī kļūst par enkuru, kas neļauj turpināt dzīvi un saikni ar reālo pasauli.
“Tajā brīdī, kad mums kāds cilvēks ir aizgājis mūžībā, mēs nereti saglabājam viņa sociālo tīklu profilu, un to pētījumos apraksta kā turpinošās saites ar mirušo. Tās turpinošās saites savukārt nozīmē, ka mēs šīs attiecības veidojam citā formā un ka šajā sociālajā tīklā mēs mēģinām rast mierinājumu, emocionālu atbalstu vai mazināt stresu, kas tiek piedzīvots. Mēs veidojam tādu kā digitālo pieminekli, kur tuvinieki var rakstīt ziņas vai aicināt draugus dalīties atmiņās,” skaidro kognitīvi biheiviorālās terapijas speciāliste, klīniskā psiholoģe Ieva Melne.
Vispārējā datu aizsardzības regula uz mirušu cilvēku personas datiem vairs neattiecas. Arī Latvijā Fizisko personu datu apstrādes likums neiekļauj mirušu cilvēku datu aizsardzību, ja vien tas neskar aizgājēja tuvinieku tiesības un intereses. Tieši tāpēc juristi brīdina, ka, patvaļīgi izmantojot aizgājēja paroles, var nākties saskarties ar pamatīgām problēmām.
Lauris Liepa: “Pieeja platformām, profiliem, vēl jo vairāk, piemēram, pieeja banku kontiem, nav tik daudz attiecināma uz šo regulā aizsargājamo datu grupu, bet tā bieži vien attiecas uz personas mantiskajām interesēm. Ja persona citas personas vietā un vārdā veiks operācijas, tai skaitā arī digitālajā vidē, par to ir paredzēta un var tikt piemērota kriminālatbildība. Tas ir ļoti nopietni.”
Arī kiberdrošības eksperts Elviss Strazdiņš uzsver, ka dalīties ar parolēm dzīves laikā nevajag. Taču tā vienkārši pamest aizgājēja kontus arī ir bīstami, jo ļaundari tos var uzlauzt un mirušā cilvēka vārdā veikt noziedzīgas darbības.
“Šos kontus lauž augšā, šo cilvēku vārdā tiek izplatītas visādas nepatiesas ziņas. Visbiežāk tiek reklamētas krāpnieciskas vietnes, un nav neviena, kas varētu uz to reaģēt,” skaidro kiberdrošības eksperts Elviss Strazdiņš.
Tikmēr mākslīgā intelekta straujā attīstība vēl vairāk var mainīt cilvēku izpratni par to, kas ar informāciju sociālajos medijos notiek pēc cilvēka nāves. Pasaulē jau strauji attīstās atsevišķa nozare, ko dēvē par “bēdu tehnoloģijām”. Mākslīgais intelekts izanalizē cilvēka dzīves laikā veiktās sarakstes, teikumu uzbūvi, vārdu krājumu un pat humora izjūtu, lai pēc tam radītu interaktīvu aizgājēja digitālo dubultnieku, ar kuru turpināt sarunas.
“Jā, tas jau aiziet mums pagaidām nesaprotamā virzienā. Un tas ir morāls jautājums, jo šobrīd tiek strādāts pie tā, ka balss un izskats varētu būt ar autortiesībām aizsargāts priekšmets digitālajā vidē vai dzīvē,” skaidro kiberdrošības eksperts Elviss Strazdiņš.
“Ir vairāki resursi, kas to dara. Kāpēc es to nosauktu par pretrunīgu praksi? Tādēļ, ka ar šīs mirušās personas datiem un to iedzīvināšanu būtu jārīkojas ārkārtīgi atbildīgi un uzmanīgi,” uzsver advokātu biroja COBALT zvērināts advokāts un tiesību eksperts Lauris Liepa.
Kognitīvi biheiviorālās terapijas speciāliste, klīniskā psiholoģe Ieva Melne: “Ja mēs runājam par sērām kā tādām, tā ir normāla reakcija. Mēs skumstam, domājam par aizgājēju, un katram tas var būt citāds laika posms. Bet te ir tā klīniskā robeža, kas jāvērtē – vai gada laikā pēc tuvinieka aiziešanas cilvēkam dzīves kvalitāte ir saglabājusies tāda, kāda tā bijusi līdz šim, vai tomēr tā ir pasliktinājusies.”
Eksperti uzsver, ka par savu digitālo mantojumu ir būtiski rūpēties jau laikus. Pirmkārt, ievērojot digitālo higiēnu un parūpējoties par savu datu drošību, izmantojot divpakāpju autentifikāciju, kā arī aktivizējot pēctecības rīkus e-pastos un sociālajos medijos.
Bet pats svarīgākais ir nebaidīties un jautājumus par savu digitālo pēctecību ar tuviniekiem izrunāt jau laikus. Skaidri vienoties, ko darīt ar sociālo mediju profiliem un e-pastu sarakstēm. Tāpat kā mēs rudenī parūpējamies par savu aizgājēju kapavietām un piemiņai aizdedzam svecītes, tieši tāpat arī digitālajā vidē ir būtiski parūpēties par mirušo tuvinieku datu un piemiņas cieņpilnu saglabāšanu.