Rita uz savu haltūru jeb piedarbiņu apbedīšanas birojā “Aizsaules dvaša” vienmēr ierodas sagatavojusies un kopā ar savu činčidrillu. Tā viņa sauc savu sintezatoru ar ko kopā piedzīvots daudz – tas nospēlējis teju visas bēres jebkādos laikapstākļos. Tas ir iepriekš plīsis, cietis, salijis, pat metis kūleņus kopā ar Ritu, pārējiem kolēģiem un nelaiķi straujas bremzēšanas laikā busiņā, bet joprojām vairākus gadus tas naski strādā un ar savām saldsērīgajām meldijām pavada aizgājējus viņā saulē. Neviens līdz šim nav sūdzējies.
Kādu reizi bēres bijušas bez aplasītāja (Kurzemē tā dēvē bēru ceremonijas vadītāju), tas ir, bez cienījamās aplasītājas Vēsmas dzejas rindām un deklamācijām. Tas nozīmē, ka ir Ritas uznāciens jeb showtime – visu bēru laiku skan tikai mūzika, kamēr atnāk bērinieki, izrāda pēdējo godu, un tā līdz pat rakšanai, ziedu nolikšanai un bērinieku aiziešanai no kapsētas. Tikai viena vienīga mūzika. Īsts solo koncerts, patiesībā, ar Ritas un viņas činčidrillas priekšnesumu. Rita to īpaši izbauda un, šķiet, ka činčidrilla arī.
Bēres bez Vēsmas nav bieža parādība, bet šoreiz pēdējā gaitā jāaizvada kāda slāvu nelaiķe jau ļoti cienījamā vecumā, pāri 90 gadiem. Bēru sākums ir kapličā, kurā ir laba akustika un kur bērinieki pulcējas pirms došanās uz kapsētu. Arī bērinieki ir diezgan cienījamos gados, kā nekā nelaiķe tiem bijusi tuva draudzene un radiniece. Tā nu atnāk vecas slāvu tantes pašā priekšā pie zārka un sāk skaļi sarunāties, sak, nav teju 90 gadus tikušās! Rita jau sākusi spēlēt klusinātu mūziku, un gluži fonā skaļai tarkšķēšanai arī negrib palikt. Viņa pagriež činčidrillas skaļuma pogu mazliet vairāk.
Taču tantes galīgi neliekas traucētas un tik runā skaļi tālāk. Atnāk vēl kādas un tikpat skaļi turpina kopā ar pirmajām apspriest lietas – ko nu kura vilkusi mugurā un kāpēc, kādas tagad zāļu cenas, cik viss vispār ir dārgs un cik daudz konservējumu tad šogad sanācis sataisīt. Kāda ābolu raža, kā iet māsas meitām un cik nu kurai traks kuņģa skābes atvilnis pēdējā laikā gadījies. Viss svarīgais, tā teikt.
Ritai ir savi principi, viņa uzskata, ka kapličā ir jāievēro savi noteikumi, kur mūzika un nelaiķis ir galvenie. Pārējais ir klaja bezkaunība. Viņa atkal pagriež činčidrillu skaļāk. Tantes turpina vēl skaļāk tarkšķēt un triekt savas ikdienišķās zāļu recepšu un virtuves sarunas, nepievēršot nekam uzmanību. Mūzikas dēļ mazliet sākušas sliktāk dzirdēt sarunbiedrus, tās pagriež skaļumu arī sev pašām, it kā mērojoties ar Ritu spēkiem. It kā izaicinot. It kā kapliča būtu sacensību trase, kurš skaļāk otru pārbļaus. It kā mēs nemaz nebūtu bērēs, bet tirgus placī. Arī akustika dara savu darbu, un gaisotne no mierīgas piemiņas un atceres mūzikas skaņu pavadībā pamazām pārvēršas par ko līdzīgu bāram piektdienas vakarā – skaļa sarunu murdoņa, kas paralēli vijas ar fona mūziku.
Rita vēlreiz pagriež skaļuma pogu. Nu jau sākotnēji pieklusinātās mūzikas skaņas ir pārvērtušās par kārtīgu rībienu, kas basos atsitas pret kapličas mūra sienām. Ja Ritai blakus būtu tumbas, viņa ieslēgtu arī tās. – Ja reiz izliekaties nedzirdam, tad tūdaļ dzirdēsiet! Rita nodomā.
Varbūt tā tiešām ir kultūras atšķirība, bet tantes vispār neuztver jelkādu smalku mājienu, lai gan šobrīd tas vairs nebūt nav nekāds smalkais, mūzika jau teju dun un tantes sāk dunēt vēl vairāk. – Kārtīgs ļembasts, ne bēres! Rita prāto.
Bazarēšana kā vilnis vilņojas pāri visai kapličai, pārņemot visu. Jādomā, ka tik lielu skaļumu kapliča nekad mūžā nav piedzīvojusi. Ja šeit būtu Vēsma, tad lai dies` nogrābstās, būtu skandāls un morāles audzināšana. Rita vēlreiz pagriež skaļuma pogu un secina, ka ir sasniegusi činčidrillas skaļuma maksimumu. Nekad nekas tamlīdzīgs nav bērēs darīts – spēlēts uz maksimālo skaļumu, vēl pie tam kapličā! Tantes šķietami vēl skaļāk turpina iesākto, un ekspresīvi sveicinot un gavilējot, aicina pie sevis jaunus ieradušos biedrus. Rita bažīgi uzmet skatu nelaiķei, vai tā no šī visa nav jau pamodusies. Nav, dus vienā mierā, it kā paredzēdama, ka ne šajā, ne tajā saulē no skaļajiem radiem un draugiem miera nebūs.
Kapličā Rita skaļuma duelī ar tantēm tomēr gūst virsroku – viņas pusē tomēr ir akustika, pietiekami maza telpa un sabiedrotā činčidrilla, kas, ja nepieciešams, var būt pietiekami skaļš instruments. Turklāt pēkšņi parādās arī racēji, lai nelaiķi nestu ārā, un tantes mazliet noklust. Paliek tikai Rita ar izaicinoši skaļu “Ilgo ceļu kāpās”. Viens pret nulli Ritas labā.
Bēres pārceļas uz kapsētu.
Arī tur situācija sākumā ir līdzīga – tantes turpina iesāktās sarunas, bet Rita joprojām neatlaidīgi mēģina mūziku pārvērst par galveno. Bet te nu jāsaka, lai arī cik skaļi uz maksimumu činčidrilla būtu uzgriezta, plašajā kapsētā akustikas vairs nav, ir neliels vējš, brīva daba un joprojām runāt alkstošii bērinieki, kas šoreiz ar savu skaļumu pārmāc pirmajā setā uzvarējošo kapu muzikanti.
Viens pret viens, neizšķirts starp Ritu un tantēm. Lai gan kapličā mūzika guva virsroku, kapsētā mutīgās tantes Ritai un činčidrillai tomēr iegrieza, un pārņēma vadību savā pusē.
Bet tikai šoreiz. Rita nepadosies.