“Mediji melo.” Šādu apgalvojumu arvien biežāk dzirdam arī Latvijā. Kritizēt žurnālistu darbu, protams, drīkst un vajag. Arī medijiem pašiem jāspēj atzīt kļūdas un skaidrot savu darbu. Taču kur beidzas pamatota kritika un sākas mēģinājums diskreditēt žurnālistiku kopumā? Un kas notiek ar sabiedrību, ja cilvēki arvien mazāk uzticas informācijai?
“Jums nevajadzētu būt šeit, lai mani atspoguļotu. Jūs teicāt, ka mani neatspoguļosiet.” Ar šādiem vārdiem ASV prezidents Donalds Tramps vērsies pret televīzijas kanāla CNN žurnālistiem. ASV varas un mediju attiecības pēdējā laikā kļuvušas īpaši asas. Situācijās, kad atsevišķiem medijiem ierobežota pieeja Baltajam namam, citi mediji pauduši solidaritāti, aizstāvot žurnālistu tiesības brīvi veikt savu darbu.
Žurnāliste Inga Spriņģe uzsver, ka šādos gadījumos runa nav tikai par vienu redakciju vai konkrētu konfliktu ar politiķi. Tas skar visu mediju iespējas strādāt neatkarīgi.
Inga Spriņģe: “Šodien tas ir Politico un CNN, kuri ir aizliegti. Bet kādā brīdī Trampam vienkārši būs untums un viņš citus aizliegs. Jo nekādi pamatoti iemesli jau nebija. Vienkārši Trampam nepatika, ko CNN un Politico par viņiem raksta. Un tad vienā brīdī saproti, ka arī tu vari nonākt tieši tajā pašā soliņā. Un tad droši vien tas ir tas brīdis, kad visi mediji solidarizējas, jo tu saproti, ka mēs šeit esam vienoti un cīnāmies par vienu un to pašu.”
Arī Latvijā mediju darbs, īpaši pirms Saeimas vēlēšanām, izpelnījās politiķu pārmetumus. Taču, lai saprastu, vai konkrētā situācijā runa ir par pamatotu kritiku vai apzinātu mēģinājumu mazināt uzticēšanos medijiem, jāraugās ne tikai uz politiķa vārdiem, bet arī uz viņa rīcības mērķi. Rīgas Stradiņa universitātes pētniece Anda Rožukalne norāda, ka uzbrukumi medijiem var būt daļa no apzinātas politiskās komunikācijas stratēģijas.
RSU Sabiedrības zinātņu fakultātes profesore, pētniece Anda Rožukalne: “Tiek kopēti politiskās komunikācijas paņēmieni, kas īstenībā padara neiespējamu normālu diskusiju par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem. Drīzāk tā ir tāda spēkošanās, varas izrādīšana vai, teiksim, mediju varas apstrīdēšana, lai neteiktu – degradēšana. Un tā ir stratēģiska pieeja. Un tas nav kāds nepieklājīgs vai lecīgs politiķis, mēs redzam, ka tā ir konsekventa komunikācijas stratēģija un taktika. Kā mēs to varam atšķirt un atbildēt uz sarežģīto jautājumu, kuru daudzi prasa – kur ir robeža? Mēs varam skatīties, kāds ir mērķis.”
Šādi vēstījumi izskan vidē, kurā sabiedrības uzticēšanās politiķiem jau tā ir zema. Latvijas Universitātes pētnieks Mārtiņš Pričins norāda, ka uzticēšanās medijiem ir augstāka nekā politiķiem. Tāpēc mēģinājumi diskreditēt žurnālistiku var vēl vairāk sarežģīt attiecības starp sabiedrību, medijiem un politisko varu.
LU Sociālo zinātņu fakultātes docētājs, pētnieks Mārtiņš Pričins: “Uzticēšanās medijiem sabiedrībā ir visnotaļ tāda mēreni augsta, ap 40%. Savukārt uzticēšanās politiķiem sabiedrībā ir visnotaļ zema. Tātad Latvijas politiskajām partijām ir ap 10% līdz 20%, parlamentam un valdībai vairāk, bet robežās starp 20–30%. Līdz ar to uzticēšanās politiskajam spektram ir zemāka. Un centieni diskreditēt medijus kaut kādā veidā veicina, ka it kā vairāk var uzticēties politiķiem.”
Vienlaikus mainās veids, kā cilvēki iegūst informāciju. 2025. gada dati liecina, ka sociālos medijus ikdienā izmanto 62% Latvijas iedzīvotāju, ziņu portālus – 44%, bet televīziju – 40%. Šādā informācijas vidē politiķi var sabiedrību uzrunāt tieši, paši izvēloties, ko teikt, kā to pasniegt un uz kuriem jautājumiem neatbildēt. Tas maina arī politiķu attiecības ar žurnālistiem. Jo vēlamo vēstījumu iespējams izplatīt sociālajos medijos vai citās platformās bez neērtiem jautājumiem.
Inga Spriņģe norāda, ka politiķi nereti atsakās no intervijām tradicionālajos medijos, izvēloties sarunas ar satura veidotājiem vai uzrunājot sabiedrību paši.
“Kolēģi ir saskārušies, ka politiķi nenāk uz intervijām. Viņi atsakās un aiziet pie “jūtūberiem”, piemēram, pie Džilindžera vai vēl kādiem influenceriem aprunāties. Vai arī vispār nenāk uz intervijām. Kāpēc politiķim nākt, ja viņš zina, ka tur būs uzdots jautājums tiešām pēc būtības, žurnālists būs izpētījis, viņam atspēkos, viņš nevarēs teikt, ko viņš vēlas. Jo, piemēram, ja viņš ir iegājis “feisbukā”, tad var stāstīt visu, ko viņš vēlas, un viņam nav nekādas opozīcijas, un viņš rada šo ilūziju, ka viņš sarunājas ar tautu. Patiesībā viņš stāsta to, ko viņš vēlas izstāstīt,” vērtē Inga Spriņģe.
Šāda komunikācija ļauj politiķim saglabāt kontroli pār vēstījumu, taču sabiedrībai var kļūt grūtāk izvērtēt teikto un salīdzināt dažādus viedokļus. Anda Rožukalne uzsver, ka emocionāli un uzbrūkoši vēstījumi var ne tikai novērst uzmanību no būtības, bet arī radīt spiedienu uz pašiem žurnālistiem.
Anda Rožukalne: “Politiķis netiešā veidā saka: “Klausies manī, klausies manā vēstījumā. Necenties kritiski to vērtēt, nepievērsies informācijai, kas tev ļauj salīdzināt dažādus skatījumus un skaidri domāt. Seko manam emocionālajam, moralizējošajam, uzbrūkošajam vēstījumam.” Un tas ir vardarbīgi. Jo žurnālistiem, to mēs redzam gan no Latvijas, gan no pasaules pētījumiem, darbs kļūst arvien grūtāks, jo mērķis ir kādu padarīt klusāku, maigāku, ne tik kritisku pret politiķiem. Jo žurnālists zina, ka tūlīt dabūs dubļu jūru.”
Tomēr žurnālista uzdevums nav tikai atspoguļot politiķa pausto. Žurnālistam ir jāpārbauda fakti, jāuzdod neērti jautājumi un jāsniedz sabiedrībai informācija, kas palīdz izprast notiekošo. Tieši šī funkcija atšķir profesionālu žurnālistiku no komunikācijas, kurā cilvēkam tiek piedāvāts tikai viens – paša vēstījuma autora izvēlēts – skatījums. Anda Rožukalne salīdzina žurnālista darbu ar citu profesiju pienākumiem: ne vienmēr tas, kas jādara sabiedrības labā, ir patīkams vai ērts.
“Mēs runājam nevis par to, vai kādam politiķim patīk konkrēts žurnālists kā cilvēks. Mēs runājam, ka tu dod iespēju tajā komunikācijas vidē profesionālim pildīt savus pienākumus. Tāpat kā medicīnas māsai pie darba pieder iedurt adatu otram cilvēkam viņa ķermenī, žurnālistam ir jāuzdod jautājumi, kas ir kritiski. Žurnālistam ir jāsniedz tāda informācija sabiedrībai, ko varbūt cilvēki nemaz nezina, ka viņiem tā ir vajadzīga. Vai arī domā, ka to negrib, vai tā ir pārāk sarežģīta. Tas ir žurnālista pienākums, un sabiedrībai ir jāaizstāv iespēja pildīt šo pienākumu,” saka Anda Rožukalne.
Taču arī medijiem pašiem ir jārunā par savu darbu. Uzticēšanos nevar pieprasīt – tā ir jāveido. Tas nozīmē skaidrot, kā tiek pārbaudīta informācija, kāpēc žurnālists uzdod konkrētus jautājumus un kā redakcija rīkojas, ja pieļauta kļūda. Arī žurnālistu ikdienas darba parādīšana sabiedrībai var palīdzēt labāk izprast, kā top ziņas un kāpēc profesionāla žurnālistika ir nepieciešama.
Mārtiņš Pričins uzsver, ka medijiem ir svarīgi atgādināt par savu lomu demokrātiskā sabiedrībā: “Viņi var stāstīt par to, ko viņi dara, kāpēc viņi dara, kāda ir motivācija. Arī atgādināt, kādu lomu veic – ceturtā vara, sargsuns vai vērtību aizstāvēšana. Tas ir tas, kāpēc žurnālists vispār strādā. Un katru dienu publicējot kaut ko, žurnālists pierāda, ka viņam tomēr ir plašākas intereses nekā tikai subjektīvās.”
Vienlaikus jautājums par uzticēšanos medijiem nav atrisināms, vienkārši pieņemot, ka visi mediji strādā vienādi. To kvalitāte, redakcionālā neatkarība un attieksme pret faktiem var atšķirties. Ja daļa mediju darbojas tendenciozi vai rada šaubas par savu objektivitāti, tas var ietekmēt arī to mediju reputāciju, kuri cenšas ievērot profesionālos standartus. Rīgas Stradiņa universitātes pētniece Lelde Metla-Rozentāle norāda, ka šādos apstākļos būtiska ir gan mediju atbildība, gan uzraudzības institūciju loma.
RSU Sabiedrības zinātņu fakultātes docētāja, pētniece Lelde Metla-Rozentāle: “Mediji šobrīd mums ir ļoti dažādas kvalitātes, un iespējams, ka te būtu vairāk jāiesaistās arī Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei ar savām uzraudzības funkcijām, jo mēs redzam dažkārt tādu tendenciozu atbalstu vienam vai citam politiskajam spēkam. Un, protams, ka tad man tas rada jautājumus – piemēram, ja es pārstāvu citas politiskās intereses un zinu, ka šis medijs patiesībā ir lojāls kādam citam, vai man doties un ar ko tad es tur īsti saskaršos šajā medijā, un vai tas nebūs mēģinājums mani kaut kā diskriminēt. Un tad veidojas tāds apburtais loks. Un savukārt tie mediji, kas patiešām ir objektīvi un kvalitatīvi, viņi varbūt saskaras ar šo neprofesionālo mediju radītajām sekām, un viņi saņem to pašu kritiku un to pašu apšaubīšanu.”
Tātad runa nav par to, ka medijus nedrīkst kritizēt. Gluži pretēji – profesionāla žurnālistika paredz arī kļūdu atzīšanu un sabiedrības jautājumu uzklausīšanu. Taču, ja atsevišķu mediju kļūdas tiek izmantotas, lai apšaubītu visas žurnālistikas nepieciešamību, sekas var būt daudz plašākas par vienas redakcijas reputāciju. Ja neticam nevienam, kam ticēsim?
Vispārēja neuzticēšanās informācijai var ietekmēt arī sabiedrības spēju pieņemt lēmumus valstij svarīgos un kritiskos brīžos. Ja cilvēks vairs nezina, kam ticēt, viņam kļūst grūtāk izvērtēt notiekošo, atšķirt faktus no manipulācijas un saprast, kā rīkoties. Inga Spriņģe uzskata, ka pastāvīgs negatīvisms un savstarpēji pārmetumi var veicināt arī sabiedrības atsvešināšanos no politiskajiem procesiem. Viņasprāt, tas spilgti izpaudies vēlētāju aktivitātē.
“Mēs to ļoti skaidri ieraudzījām rezultātā, cik maz cilvēku aizgāja nobalsot. Un man galīgi nepārsteidz, cik maz cilvēki piedalījās vēlēšanās, bet ko mēs no viņiem gribam, ja mēs visu laiku stāstām, cik viss ir slikti. Politiķiem viss slikti, lamā medijus un lamā pārējos, visus lamā. Jo pamatā tas, ko mēs redzam – politiķiem lielā mērā retorika ir uz negatīvo, uz dusmu radīšanu, jo šādā veidā ir vieglāk gūt uzmanību. Un te ir tas, ka tu dabū tagad pats atpakaļ, jo arī kādā brīdī, pirmkārt, tas naida vilnis arī pret tevi pašu var vērsties, un tad arī mēs redzam kopumā, ka mēs visi zaudējam. Jo cilvēki netic nekam, viņi nejūtas, ka viņiem ir iespējas. Tad viņi arī neiet uz vēlēšanām. Tas ir tas lielākais, sliktākais, ko mēs varam redzēt,” uzskata Inga Spriņģe.
Tāpēc, dzirdot apgalvojumu “mediji melo”, ir vērts uzdot vēl vienu jautājumu: vai tiek norādīts uz konkrētu kļūdu, kuru iespējams pārbaudīt, vai arī tiek mēģināts panākt, lai sabiedrība vairs neuzticētos nevienam profesionālam informācijas avotam? Kritika ir vajadzīga. Medijiem ir jābūt atbildīgiem, caurskatāmiem un gataviem skaidrot savu darbu. Taču arī sabiedrībai ir svarīgi saglabāt spēju vērtēt, salīdzināt un pārbaudīt. Jo lielākais risks nav tas, ka mēs reizēm apšaubām mediju teikto. Lielākais risks ir tad, ja pārstājam meklēt patiesību un sākam ticēt tikai tam, kas atbilst mūsu pašu priekšstatiem. Turklāt sabiedrībai, kas netic nevienam, kļūst daudz vieglāk noticēt jebkam.