Turpinot ciklu “Uzzini. Pārbaudi. Vērtē.” runāsim par vakcināciju. Pievērsties vakcinācijas tēmai mudināja nesenais masalu saslimšanas gadījums Latvijā. Tas aktualizēja jautājumu ne tikai par vakcinācijas aptveri, bet arī par to, ko vakcinācijas dati kopumā stāsta par sabiedrību un kāda ir situācija Latvijā.
Šī līkne skaidri parāda, kā šogad Latvijā masalu gadījumu skaits tikai viena mēneša laikā Latvijā pieauga no viena saslimšanas gadījuma līdz 49. Straujais saslimušo skaita pieaugums sabiedrībā, īpaši veselības nozares speciālistu vidū, rosināja diskusijas par vakcinācijas aptveri Latvijā.
Kāda tad šobrīd aina iezīmējas? Kā norāda speciālisti – ar “klasisko” bērnu vakcināciju” lielākajai daļai aptvere ir 90% robežās, bet tāpat tā ir zemāka par Pasaules veselības organizācijas rekomendētajiem 95%, kas nepieciešami stabilai kolektīvajai imunitātei.
Ņemsim par piemēru masalas. Bērni pirmo vakcīnu pret masalām saņem 12 līdz 15 mēnešu vecumā, bet otro – ap septiņu gadu vecumu jeb pirms skolas. Šī otrā pote ir svarīga, jo tā palīdz nodrošināt kolektīvo imunitāti. Tas nozīmē, ka slimība nevar viegli izplatīties sabiedrībā. Redzams, ka pirmo poti šobrīd nav saņēmuši 15%, bet otro – 18% bērnu. Veselības ministrijas aprēķini liecina, ka aptuveni 14 000 jeb 4% bērnu vecumā no viena līdz 17 gadiem nav saņēmuši vispār nevienu poti pret masalām. Secinājums – risks, ka masalas var izplatīties nevakcinēto vidū, joprojām Latvijā ir augsts.
Kur problēma? Sistēmā vai sabiedrības attieksmē? Īsā atbilde – abos. Pirmkārt, Covid-19 pandēmijas laiks ir atstājis negatīvu ietekmi uz sabiedrības attieksmi pret vakcināciju, jo tika ieviesti diezgan stingri ierobežojumi sabiedrības veselības vārdā. Tāpat sistēma Latvijā diemžēl joprojām nav pilnvērtīga, lai mazinātu iedzīvotāju negatīvo attieksmi. To apliecina arī aptaujas.
Joprojām pietiekami izplatīts, jo īpaši jauno vecāku vidū arī uzskats, ka nav jēgas vakcinēties pret slimību, kas vairs neeksistē. Kristīne Puriņa, ģimenes ārste, skaidro: “Kas notiek šobrīd? Šobrīd notiek otrādi. Pacienti paši mēģina, teiksim, varbūt diktēt savu noteikumu, ka vakcinācija ir kaut kas ļauns, bīstams, slimību izraisošs. Bet jāatceras, ka to saka cilvēki, kuri paši ir savakcinēti, viņi ir pasargāti, bet lielākoties viņi nevakcinē savus bērnus, kuriem nav iespēja izvēlēties.” Anda Ķīvīte-Urtāne, Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības institūta direktore un asociētā profesore, piebilst, ka jāatceras: “Tas bērns neslimo tāpēc, ka visi pārējie ir vakcinēti.”
Vēl viens satraucošs signāls, ko norāda speciālisti – pieaugot vecumam, vakcinācijas aptvere samazinās, piemēram, difteriju. Pret šo slimību kopumā dažādos vecuma posmos jāsaņem septiņas potes. Dati rāda, ka:
• 2, 4 un 6 mēnešu vecumā vakcināciju laikus saņēmuši ap 93% bērnu;
• 7 gadu vecumā – vairs tikai 78%;
• 14 gadu vecumā – jau tikai 64%.
Tas nozīmē, ka ar katru nākamo revakcinācijas posmu aptvere samazinās.
Dati rāda, ka:
• 2016. gadā 12 -15 mēnešu vecumā savlaicīgi vakcinēti bija 84,3% bērnu, bet revakcināciju 7 gadu vecumā saņēma 84,6%;
• 2023. gadā rādītāji sasniedza tā saucamo pīķi – pirmo poti saņēma 95,4% bērnu, bet otro – 84%;
• savukārt 2025. gadā savlaicīgi pirmo poti saņēmuši vairs tikai 76,9%, bet otro – 81,4%.
Tas nozīmē, ka dažu gadu laikā būtiski kritusies tieši pirmās devas aptvere – zem līmeņa, kas nepieciešams kolektīvās imunitātes uzturēšanai. Jurijs Perevoščikovs, SPKC Infekcijas slimību riska analīzes un profilakses departamenta direktors, skaidro: “Rādītājs, cik cilvēki vakcinēti vai nav vakcinēti raksturo attieksmi pret mūsdienu medicīnu, pret veselības aprūpes sistēmu, uzticēšanos, pieredzi balstītai medicīnai, svarīgi arī ņemt vērā, ka tas varētu raksturot veselību bez pakalpojumu pieejamību.”
Sazinājāmies arī ar kādu sievieti, kura raksturo Latvijā diezgan izplatītu situāciju. Viņa pati ir vakcinēta, jo agrāk par to daudz nedomāja, bet savus bērnus viņa izvēlas nevakcinēt. Viņa stāsta, ka agrāk uzticējās ārstu ieteikumiem, kā to darīja daudzi vecāki, taču vēlāk sāka šaubīties. Pēc viņas teiktā, pēc vakcinācijas bērns slikti jutās – maz gulēja, bieži raudāja, un, viņasprāt, tas ietekmēja arī veselību.
Arī paskatoties sociālajos medijos redzams, ka cilvēki nevakcinēties izvēlas dažādu iemeslu dēļ. Daži baidās par veselību, citus ietekmē citu cilvēku pieredze. Vēl daļa uzskata, ka slimības nav bīstamas vai ka viņi nesaslims. Tāpat lēmumu ietekmē arī dažādu it kā ekspertu viedokļi internetā, kā arī uzticēšanās trūkums valdībai.
OECD jeb Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija arī norāda, ka uzticēšanās valdībai un institūcijām ir būtisks vakcinācijas līmeņa noteicējs. To parāda arī Dānijas piemērs, kur vairumam vakcīnu ir augsts pārklājuma līmenis.
Ko dara dāņi, ko varam mācīties?
- vienots reģistrs, kurā glabājas informācija par katras personas vakcinācijas statusu;
- elektroniskie atgādinājumi – vecākiem 14 dienas pirms ieteicamā vakcinācijas laika tiek nosūtīti atgādinājumi par vakcināciju;
- medmāsu un vecmāšu apmācīšana par vakcinācijas vēstnešiem – strādā ar grūtniecēm un pirmajā dzīves gadā vairākas reizes mājās apmeklē jaundzimušos. Vēlāk tiekas ar bērniem bērnudārzā un skolā.
Nefunkcionējoša digitālā sistēma ir otrs virziens, ko speciālisti iezīmē kā būtisku trūkumu Latvijā. Piemēram, Igaunijā e-veselības sistēmā darbojas atgādinājumi un kopumā tā ir efektīva. Tomēr atkal ir bet Igaunijas pieeja, ko nereti min kā digitalizācijas paraugu, pati par sevi negarantē augstāko vakcinācijas aptveri – tā tur joprojām ir ap 75 – 80%. Tas vēlreiz atgriež uzmanību pie jautājuma par uzticēšanos sistēmai.
Ko darīt tālāk? Jauno ārstu asociācija norāda, ka viens no svarīgākajiem soļiem nākotnē ir veselības mācības atgriešana skolās. Tas nozīmētu, ka bērni jau skolā mācītos par veselību, slimību profilaksi un vakcinācijas nozīmi. Tas palīdzētu sabiedrību izglītot ilgtermiņā.
Savukārt Veselības ministrija, reaģējot uz masalu gadījumu pieaugumu, uzsver, ka tiks pastiprināta sadarbība ar ģimenes ārstiem. Jau šobrīd ģimenes ārsti Latvijā daļēji pilda līdzīgu lomu kā vakcinācijas vēstneši kā, piemēram, Dānijā. Viņi ir tie, kuriem cilvēki visbiežāk uzticas un pie kuriem vēršas pēc padoma par vakcināciju. Anda Ķīvīte-Urtāne, Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības institūta direktore un asociētā profesore, saka: “Latvijā cilvēki mazāk uzticas, teiksim, valdībai vai valsts iestādēm, kuras saka, ka ir jāvakcinējas. Un tas, ko mēs redzējām arī pandēmijas laikā, ka neuzticas valdībai, bet tam, kam cilvēki turpināja uzticēties gan pandēmijas laikā, gan arī šobrīd jaunākie pētījumu dati rāda, ka cilvēki uzticas ārstiem. Ja cilvēki uzticas savam ģimenes ārstam un arī ģimenes ārstu norāda kā galveno avotu, pie kā viņi vērstos, ja viņi gribētu saņemt informāciju par vakcināciju.”
Svarīgs ir arī mērķtiecīgs darbs ar sabiedrību. Speciālisti uzsver – komunikācijai ar iedzīvotājiem jābūt nevis īslaicīgām kampaņām, bet ilgtermiņa un pārdomātai stratēģijai.
Krīzes atgādina, cik svarīga ir vakcinācija. Piemēram, masalu uzliesmojumos, vakcinācijas aktivitāte pieauga. Taču ar to bieži nepietiek, lai ilgtermiņā mainītu sabiedrības paradumus. Diemžēl ir valstis, kas ir ieviesušas obligāto bērnu vakcināciju. Piemēram, Čehijā, Francijā un Itālijā. Un par to neveikšanu var piemērot sodu vai liegt iespēju apmeklēt bērnudārzu vai skolu. Aptauja, ko 2025. gadā veica Latvijas sabiedriskais medijs, vaicājot iedzīvotājiem vai atbalstāt ideju liegt nevakcinētiem bērniem apmeklēt dārziņu:
24% pilnībā neatbalstīja;
21% drīzāk atbalstīja;
22% jeb katram piektajam nebija noteikta viedokļa;
17% drīzāk neatbalstīja;
16% to pilnībā atbalstīja.
Speciālisti uzsver, ka ir jāstiprina izpratne par kopīgo atbildību un kolektīvo domāšanu. Vakcinācija aizsargā ne tikai vienu cilvēku, bet visu sabiedrību. Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības institūta direktore un asociētā profesore saka: “Ja tu dzīvo mežu vidū, dabīgā saimniecībā un ar viņiem nesatiecies, tad varbūt nevakcinēties ir normāli. Bet, ja tu dzīvo sabiedrībā, mēs esam atbildīgi arī par citiem sabiedrības locekļiem.”
Secinājums ir vienkāršs – visu nevar uzlikt tikai uz individuālo atbildību. Protams, katram pašam jārūpējas par savu un bērnu veselību, taču arī valstij ir jānodrošina sistēma, kas vakcināciju atvieglo un veicina. Tam nepieciešami praktiski risinājumi, piemēram, savlaicīgi atgādinājumi par vakcināciju un ērti pieejams digitāls pārskats par vakcinācijas statusu. Taču ilgtermiņā izaicinājums ir plašāks. Galvenais ir uzticēšanās gan veselības aprūpes sistēmai, gan valdības lēmumiem. To iespējams stiprināt ar skaidru komunikāciju un reālu, pozitīvu pieredzi cilvēku ikdienā.