Alkoholisms ģimenē: kāpēc visvairāk cieš līdzatkarīgie

Sarunai pie psiholoģes, geštaltpraktiķes Ivonnas Ķezberes Rīgā vai tiešsaistē diezgan bieži piesakās cilvēki, kas cietuši no vīra, sievas vai cita tuvinieka alkoholisma līdzatkarības. Atkarīgie paši palīdzību meklē reti, jo problēmu neredz.

Visbiežāk cieš apkārtējie

„Pie manis nāk sievas – vīriešu alkoholiķu partneres. Sievietes biežāk dodas pie psihoterapeita un runā par psiholoģisko veselību. Vīrieši biežāk izvēlas ar visu galā tikt paši. Bet alkoholiķa partnerim dzīve bieži ir daudz grūtāka nekā pašam dzērājam. Viņš savu vēlmi apmierina – dzer, un viņam ir labi, bet otram no pārdzīvojumiem sākas trauksme, panika, bezmiegs, tādēļ cilvēki meklē palīdzību.”

Kā dzērāju atpazīt? „Alkoholiķis pats alkohola patēriņu vairs nekontrolē, jo tā vairs nav viņa paša izvēle. Savukārt tas cilvēks, kurš alkoholu lieto, bet nav alkoholiķis, grādīgos dzērienus var lietot vai nelietot – viņa dzīvi tas neietekmē. Alkoholiķis ne vienmēr ir bezpajumtnieks, kādu to bieži iztēlojamies. Viņš var būt arī ofisā strādājošs, it kā normāls cilvēks, kurš nevar atteikties no alus pudeles vai vīna glāzes katru vakaru. Pats bieži neapzinās, ka tā ir problēma, bet no tieksmes iedzert atteikties nevar – pudele jau sāk viņa dzīvi kontrolēt.”

Cēloņi jārok sevī

Kādi ir cēloņi? „Ļoti dažādi. Esmu lasījusi pētījumus, ka alkoholisms var būt arī ģenētiski predisponēts. Tas nozīmē, ka tieksme var nākt no vecākiem. Bet daudzi to izmanto kā atrunu, jo galu galā nopirkt alkoholu vai sporta zāles apmeklējumu ir katra paša izvēle. Alkoholiķim vienmēr būs nopietni iemesli, kāpēc viņš dzer, tā meklējot mierinājumu. Biežāk tā ir šķiršanās, darba zaudēšana. Taču ne jau visi, kurus šādas likstas ir piemeklējušas, kļūst par alkoholiķiem! Tā ir katra paša atbildība par savu dzīvi, bet alkoholiķi savās nelaimēs parasti vaino kādu citu, nevis uzņemas atbildību par savām darbībām. Kāds cilvēks, kurš tiek atlaists no darba, pēc laika to saskata kā jaunu iespēju meklēt ko labāku, bet cits ieslīgst depresīvās domās un ver vaļā pudeli. Cilvēki un viņu reakcija uz situācijām ir ļoti atšķirīga, bet tas, kā dzīvi turpināt, ir katra paša izvēle. Ja vajadzība palīdzība un cilvēks to vēlas, mūsdienās ir plašas iespējas, kur to atrast. ” Daudzi izvēlas piezvanīt pa palīdzības tālruni, un arvien biežāk cilvēki sāk vērsties pie psihiatra.

Atkarību visbiežāk pamana apkārtējie: „Taču nevienu alkoholiķi izārstēt nevar, ja pie ārsta viņu ved otrs. Lai ārstēšana izdotos, pašam atkarīgajam jāapzinās, ka viņš savu tieksmi kontrolēt vairs nevar, un ir jāgrib savu dzīvi kontrolēt. Alkoholismu var ārstēt, meklējot kompleksu palīdzību pie psihiatra un psihologa. Nav jābaidās no padomju laiku stigmas, ka tūlīt cilvēks nonāks uzskaitē un dzīve būs beigusies. Tā nebūs – mūsdienās ir efektīvas, tieksmi pēc alkohola un blakusefektus mazinošas zāles, kuras var izrakstīt tikai ārsts, runājot ar pacientu. Savukārt sarunā ar psihologu var saprast atkarības cēloņus – to, kas zem šīs tieksmes slēpjas. Liela nozīme ir apkārtējo atbalstam.”

Saruna palīdz saprast

I.Ķezbere stāsta par gadījumu no savas prakses: „Pie manis atnāca 28 gadus veca sieviete – alkoholiķe, kura katru vakaru izdzēra divas vīna glāzes. Viņa strādāja veikalā par pārdevēju. Alkoholu sākusi lietot vidusskolā, dodoties uz tusiņiem. Kopš tā laika to nav pārtraukusi, bet ar kompāniju, ar ko kopā dzēra, gan vairs netiekas. Visi pēc vidusskolas iestājušies augstskolā, arī viņa, bet pēc pirmā semestra pametusi un aizgājusi strādāt veikalā. Viņa atklāja, ka katru vakaru dzer tāpēc, ka tracina pircēji un vienveidīgie jautājumi. Katru vakaru mājās viņa aiziet aizkaitināta. Tālāk jau pati secināja, ka kādreiz šķietami nenozīmīgi lēmumi, kā aiziešana no drauga un citi, likuši pamatu tādiem neapzinātiem lēmumiem, kas noveduši pie pašreizējās dzīves. Sieviete sevi saprata, pēc laika mācības atsāka un darbu nomainīja.”