“Nemelo sev” – kā Māris izkļuva no alkoholisma bezdibeņa

„Pirmais solis, lai pats sev palīdzētu, ir attīrīt sirdi – nemelot sev, ka atbrīvoties varu pats. Tas man bija biežākais teiciens. Un, ja kāds teica, ka nevaru, tad situ pa muti,” atklāj kuldīdznieks Māris Vītoliņš, kurš ilgus gadus bijis alkoholiķis, bet nu četrus gadus par mājvietu sauc Evaņģēlisko kristiešu draudzes Zilais krusts patversmi Kabilē.

Dzeršanas dēļ zaudē visdārgāko

Kopš Māris nonācis Zilajā krustā, alkoholu vairs nav lietojis. Viņš stāsta, kā tur nokļuvis un kā atradis spēku ar dzeršanu cīnīties: „Policisti mani pamodināja Kuldīgā pie veikala: biju piedzēries un tur atlūzis. Viņi prasīja, vai negribu braukt uz patversmi. Man nebija, kur palikt, jo alkohola dēļ biju nonācis uz ielas. Zilā krusta vadītājs Agris Reinis piekrita mani pieņemt. Esmu pateicīgs Dievam, ka te nonācu, jo kopš tā laika, pateicoties Tam Kungam, manam gribasspēkam un Agrim, daudz kas ir mainījies.”

Atkarība sākusies ļoti agri: „Alkohols bieži tika lietots ģimenē, un arī es, būdams vēl mazs, sāku iedzert.” Šī iemesla dēļ vēlāk zaudējis draudzeni un dēlu, kas dzīvē bijuši paši svarīgākie, un tagad to nožēlo. „Savas dzeršanas dēļ vairākkārt esmu bijis ieslodzījumā un sabojājis veselību. Skatoties atpakaļ, domāju: labi, ka nesāku lietot arī smagās narkotikas. Taču azartspēles spēlēju bieži. Bijušo meiteni pazaudēju tieši tādēļ. Tas bija 2000. gadu sākumā. Pēc tam spēlēt pārtraucu, jo bija jāatdod parādi. To es izdarīju. Pēdējoreiz pirms četriem gadiem spēlēju Kuldīgas Klondaikā un to darīju tad, kad biju iedzēris. Lielas summas arī vinnēju, taču viss aizgāja pudelēs.”

„Līdz brīdim, kad nonācu Zilajā krustā, nemaz nebija domas, ka jāmeklē palīdzība. Tad dzīvoju ar domu, ka nevienam neesmu vajadzīgs un ar mani ir čau – nodzeršos. Taču liktenis lēma citādi. Kādreiz biju kristietis, bet Jēzu savā sirdī nebiju pieņēmis. Kad mani atveda uz patversmi, otrajā dienā sapratu, ka man situšas pēdējās stundas – varu neizdzīvot, ja neko nemainīšu. Lūdzu palīdzību Dievam, lai dod man savu žēlastību.

Kopš tā vakara pārtraucu lietot un uzticos Dievam. Četros gados esmu ieguvis autovadītāja apliecību un darbu patversmē. Te apkopju lopus, jo ir cūkas un liellopi, strādāju arī ar traktoru. Tas viss man patīk. Kādreiz par šādu dzīvi sapņoju. Otrdienās, ceturtdienās atbrauc mācītājs no Kuldīgas, un es eju uz dievkalpojumu.”

Spēku rod garīgā aicinājumā

Māris atzīst: „Tagad tikai atliek sadzīvot ar visu, ko kādreiz dzērumā sastrādāju. Savas darbības apzinos. Dodos arī uz Rīgu pie ārstiem, jo alkohola dēļ esmu ieguvis slimību, kuru izārstēt nevar, – pārgulēju ar sievieti, kurai bija seksuāli transmisīva slimība. Ar to sadzīvoju, lietoju zāles, bet katru dienu pateicos Dievam, ka man ir abas kājas un rokas un varu strādāt. Kādreiz apmeklēju arī psihologu un 28 dienas biju Minesotas programmā. Tas noteikti palīdzēja: izzināju sevi, kā atkarība man sākusies, mācījos dzīvot pareizi un iepazinu citus, kuri tur atradās vēl smagāku problēmu dēļ. Tagad domas mainījušās uz labo pusi. Kādreiz domāju, ka nevienam neesmu vajadzīgs, bet nu saprotu, ka esmu vajadzīgs Dievam un citiem, kas nonāk pie mums patversmē.”

Kā Māris citiem palīdz? „Stāstu par savu dzīvi. Piedalos arī anonīmo alkoholiķu grupā Kuldīgā, citus motivējot ar savu stāstu, kas ir drūms un nežēlīgs – zemāks par dīķa dūņām… Bet tagad no savas pieredzes varu teikt, ka Dievs spēj mainīt, un Viņš to dara, ja vien cilvēks pats vēlas mainīties. Katram pie sevis jāstrādā un jāsaprot, ka vajag pieņemt palīdzību no citiem, ka visu pats nevari. Bet jābūt arī lielam gribasspēkam.”

Kādi cēloņi ir citu cilvēku atkarībai? „Tie ir pārdzīvojumi, problēmas ģimenē, citur dzīvē. Citiem iemesls tāds, ka nespēj atrast darbu, ir dzīves apnikums vai pazaudēts tuvs cilvēks. Es pastiprināti sāku alkoholu lietot tad, kad no manis aizgāja mana meitene, – divarpus gadus dzēru dienu un nakti. Paģiras nepazinu, jo dzīvoju spirtā, biju nemitīgos dzerstiņos, pārtiku no tā, ko atradu miskastēs… Pēc tam kļuva vēl sliktāk: kāvos, zagu nonācu ieslodzījumā.” Par ko Māris sapņo tagad? „Gribu uzticēties Dievam un kalpot Zilajam krustam – palīdzēt citiem, kas ar šo nelaimi, ar slimību cīnās. Vēl viens sapnis – ceru kādreiz satikt dēlu un izrunāties. Cik zinu, viņš dzīvo Brazīlijā, ir precējies un audzina savus bērnus.”