Kuldīdzniece Ināra: „Bez meža nevar”

Kuldīdzniecei Inārai Ločmelei darba pilnas rokas ir vienmēr, bet tagad īpaši: jāvāc raža Pārventas dārzā un jāgatavo ziemas krājumi saimei, jāsteidz uz pensionāru apvienības Rumbiņa līnijdeju un ansambļa mēģinājumiem, pa starpām jāpamanās notvert labu laiku, lai aizskrietu uz mežu ogot.

GAILENES NĀCA VIRSŪ PAŠAS!

Ogot Ināra sākusi agrā bērnībā – viņa dzīvojusi laukos Vārmes pusē, mamma iedevusi mazās piena kanniņas, un bijis jāiet avenēs, mellenēs. Mājās spieduši sulu, vārījuši zapti. „Tā līdz pat šim laikam mežs mani velk,” teic ogotāja. „Ne jau ogu dēļ vien. Pats mežs ir tik nomierinošs, pavisam cits gaiss, var veselīgi izkustēties. Sēņošana tā neaizrauj; ja nu gadās pa ceļam, tad nogriežu mērcei vakariņām. Bet šogad gailenes skrēja virsū pašas! Braucam ar draudzeni ogās, apstājamies un skatāmies, kas tā par zeltainu pļavu. Kāpjam ārā, un vienā rāvienā visi spaiņi pilni! Sacepu un ieliku saldētavā.”

DAUDZ AIZIET TORTĒM

Arī ogu šogad netrūkstot, ja vien zinot īstās vietas. Melleņu laiks tikpat kā beidzies, dzērvenes sārtojas, brūklenes dažviet vēl esot rozīgas, bet saulainajās vietās jau smukas. Ikreiz Ināra no meža atgriežas pilniem spaiņiem. Kur tik daudz ogu likt? Pēc profesijas Ināra ir šuvēja, bet, tā kā sēdošs darbs viņai nepatīk, strādājusi par pavāri. Pensijas gados ēdienu gatavošana kļuvusi par vaļasprieku, īpaši kūku cepšana. Tā viena daļa ogu aiziet garnēšanai un desertiem.

„Nevāru, bet blendēju ar medu vai cukuru 1:1 un salieku burkās. Tad stāv labi, ir veselīgākas un smukākas nekā plaucētās. Dekoriem paredzētās ielieku svaigas saldētavā. Visādi jau runā, ka dārza krūmmellenes esot daudz vērtīgākas nekā tās, kas mežā. Man šķiet, ka katrai ogai sava vērtība. Un tas, kas mežā izaudzis bez ķīmijas, nevar būt sliktāks. Daudz ogu aiziet kūkām. Tas nav bizness, jo cepu radiem, draugiem uz svētkiem.”

Piemājas dārzā Inārai ziemas krājumiem saaug gana daudz visa kā: tomāti, gurķi, kabači un citi dārzeņi, tāpat ogas un augļi. „Konservēju, lieku želejā, vāru ievārījumu – kā jau gadu gadiem ierasts. Man ir pieci bērni: četras meitas un dēls. Nav vairs pie mājas, bet, kad atbrauc, vienmēr ko iedodu līdzi. Viņiem garšo. Vecākās meitas jau taisa pašas. Es nedomāju, ka tas konservēšanas prieks jaunajā paaudzē izzudīs, – mājas ēdieniem no dabiskiem produktiem būs vērtība arī turpmāk.”