Ilgu laiku dezinformāciju bija ērti uztvert kā saturisku problēmu – nepatiesus rakstus, melīgus virsrakstus un apzinātas manipulācijas. Taču šis skatījums vairs neatbilst realitātei. Mūsdienās dezinformācija izveide un izplatīšana ir kļuvusi arī par tehnoloģisku sistēmu, kurā saturs ir tikai redzamā virskārta.
Digitālās vides apdraudējums sen vairs nav tikai stāsts par uzlauztiem serveriem vai surogātpasta kampaņām. Tā ir ekosistēma, kur algoritmi, automatizācija un mākslīgais intelekts ļauj informāciju radīt, pielāgot un izplatīt nepieredzētā apjomā un ātrumā. Turklāt – mērķēti. Nevis sabiedrībai kopumā, bet konkrētām grupām vai pat indivīdiem, balstoties viņu uzvedībā, interesēs un emocijās. Sociālie mediji šajā sistēmā ir kļuvuši par galveno informācijas manipulāciju kanālu. Daudzos gadījumos cilvēki vairs pat nenošķir, kas ir informācijas avots – tā vienkārši ir “redzēta sociālajos medijos”. Šī izcelsmes neskaidrība ir ideāla augsne manipulācijām, jo uzticība tiek piešķirta nevis avotam, bet informācijas plūsmai, piemēram, tās intensitātei.
Mākslīgais intelekts šo procesu ir nevis radījis, bet paātrinājis. Pārliecinošus tekstus, attēlus un video šodien var ģenerēt gandrīz jebkurš bez lieliem resursiem. Šāds saturs arvien mazāk atšķiras no profesionāla medija darba, un tieši tas rada lielāko risku – sajūtu, ka tiek patērēts kvalitatīvs, uzticams saturs, lai gan patiesībā tas ir mākslīgi veidota vēstījuma līnija.
Svarīgi saprast – kāda ir algoritmu darbības būtība. Tie optimizē uzmanību. Emocionāli uzlādēts, skandalozs vai polarizējošs saturs sistēmiski tiek pastiprināts, jo tas labāk notur lietotāju uzmanību. Mākslīgais intelekts šo loģiku tikai padara precīzāku, nepārtraukti analizējot reakcijas un pielāgojot ziņojumus.
Šādā vidē profesionāliem medijiem visā pasaulē rodas jauns izaicinājums. Tas vairs nav tikai konkurences jautājums par auditorijas uzmanību, bet par uzticības uzturēšanu. Sabiedriskais medijs nevar un nedrīkst sacensties ar dezinformāciju tās paņēmienos. Tā vērtība ir citur – pārbaudītā informācijā, redakcionālā atbildībā, kļūdu atzīšanā un caurspīdīgumā.
Tieši šī atklātība kļūst par tehnoloģisku priekšrocību. Situācijā, kur informācijas izcelsme bieži ir neskaidra, arī profesionālam medijam ir jāspēj skaidri parādīt, kā saturs ir tapis, kā tas ir pārbaudīts un kāpēc tam var uzticēties. Uzticība mūsdienās nav pašsaprotama – tā ir apzināti jābūvē.
Vienlaikus jāatzīst, ka dezinformāciju nav iespējams “izskaust”. Tā ir pārvaldāma, nevis iznīcināma. Digitālajā vidē troksni var radīt daži organizēti dalībnieki, radot ilūziju par masveida noskaņojumu, kas patiesībā neatspoguļo sabiedrības vairākumu. Tieši tāpēc profesionāla, faktoloģijā balstīta žurnālistika kļūst neērta populismam – tā uzdod jautājumus, prasa pierādījumus un neļauj naratīviem pastāvēt bez seguma.
Tehnoloģiju laikmetā sabiedriskā medija loma nav moralizēt vai mācīt. Tā uzdevums ir būt par stabilu atskaites punktu sistēmā, kas pati par sevi ir nestabila. Jo vairāk informācijas tiek automatizēts, jo lielāka vērtība ir cilvēciskai atbildībai par to, kas nonāk publiskajā telpā.
Cīņa ar dezinformāciju sākas nevis ar skaļiem aizliegumiem, bet ar skaidru izpratni par to, kā digitālā vide patiesībā darbojas. Un ar apziņu, ka uzticība ir vienīgais resurss, kuru tehnoloģijas pašas par sevi nespēj radīt.