Miera laikos naidīgas dezinformācijas mērķis parasti ir vienkāršs – sēt šaubas un šķelt sabiedrību. Taču krīzes un īpaši kara laikā tas mainās. NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra vadošā pētniece Nika Aleksejeva skaidro, ka kara apstākļos dezinformācijas galvenais uzdevums ir salauzt pretinieka gribu pretoties.
“Visiem, kam tiek lūgts nedaudz paciesties, pagaidīt līdz uzvarai… viņus demoralizējot, var tiešām likt, piemēram, Ukrainas gadījumā, upurim nolaist rokas, beigt cīnīties un faktiski netaisnīgi padoties. Tāpēc mēs redzam pēdējā laikā arī ar mākslīgā intelekta palīdzību ģenerētus dziļviltojumus. Viens no skaļākajiem, piemēram, ir bijis, kur jauns it kā iesauktais kamerā raud un saka: “Es nevēlos mirt”. Norādot, ka Ukraina it kā kara procesos iesaista jauniesauktos, kas, protams, ir pilnīgi pretēji vispār pieņemtajām normām.”
Sabiedrības demoralizācija nav dezinformatoru vienīgais mērķis. Vēl bīstamāka ir ilgstoši kultivētā neuzticība savai valstij. Mēs bieži dzirdam naratīvu par Latviju kā “neizdevušos valsti”. Miera laikā tā var šķist vienkārša žēlošanās, bet krīzes stundā, kad nepieciešama sabiedrības mobilizācija, šī neuzticība var kļūt liktenīga.
Nika Aleksejeva: “Kremļa propagandai tas ir izdevīgs vēstījums, jo, jau atkal, tas šķeļ sabiedrību. Tas sadala cilvēkus tajos, kas jūtas, ka viņi spēj kaut ko mainīt, un tajos, kas jūtas, ka viņi neko nekontrolē. Un ir viegli vispārināt, ka “mana dzīve nav izdevusies, tāpēc ka pie varas ir nemākulīgi, korumpēti cilvēki, kas vēlas tikai tikt pie kārtējās valsts naudas, izsaimniekot valsti”. Un tālāk jau nav tālu jāmeklē – var vienkārši norādīt uz tuvāko bedri uz ceļa un pateikt: “Lūk, man taču ir taisnība”.
Bieži vien mēs paši, gan sabiedrība, gan arī vietējie politiķi, skaļi uzsverot valsts neveiksmes vai problēmas, to akcentējam arī naidīgajiem spēkiem, kuri šo informāciju mēdz izmantot, lai radītu neuzticību valstij. VSIA “Latvijas sabiedriskais medijs” valdes loceklis un LATO biedrs Ingemārs Vekteris norāda, ka pretinieks veikli izmanto mūsu pašu radīto fonu, lai uz tā būvētu savas ietekmes operācijas.
“Tas pat tiek darīts tādā aspektā, ka mēs ļaujam paši radīt informācijas pamatni, uz kuras var šo dezinformāciju arvien veiksmīgāk izplatīt. Jā, un tādēļ šīs runas par neveiksmēm, “Latvijas stāsts”, “Latvija – neizdevusies valsts”, ko nereti daži sabiedrības locekļi arī labprāt izplata, dezinformācijas tālākiem izplatītājiem ir ļoti pateicīga augsne. Un, izraujot pat nereti kaut ko no konteksta, viņiem ļoti labi izdodas šo informācijas kopumu padarīt plūsmā aktīvu un iedēstīt jau plašākas sabiedrības prātos to visu. Tā ir dezinformācija, mākslīgais intelekts, satura ražošana un izplatīšana kā spēka operācija, lai iekarotu mūsu prātus.”
Dezinformācijas pētnieks un politikas zinātnes doktors Mārtiņš Hiršs skaidro, ka Kremļa propaganda tiešā veidā latviešu auditoriju sasniedz minimāli. Taču tā var uzrunāt to sabiedrības daļu, kura jūtas atstumta vai vīlusies. Īpaši bīstami tas kļūst tad, kad šāda satura informāciju sāk izplatīt vietējie politiķi vai kādi citi viedokļu līderi.
“Jebkurš var uzķerties uz Kremļa propagandu. Rietumos ir daudzas organizācijas, arī politiskās partijas, kas kopē Kremļa stāstus, jo tie viņām ir izdevīgi. Kremlis ļoti skaisti “iepako” šos stāstus, un, ja tev nav pašam sava pētnieciskā centra un resursu, tu vari paņemt no Krievijas gatavu materiālu, un tas ļoti labi “aizies”, jo Kremlis investē daudz naudas gan medijos, gan arī visādos dezinformācijas instrumentos, lai uztaisītu šo stāstu.”
Savukārt tehnoloģiju entuziasts Elviss Strazdiņš brīdina, ka krīzes brīdī informācija un digitālā drošība vairs nav tikai tehnisks jautājums. Ja tā netiek pietiekami nodrošināta, ļaundari var piekļūt valsts kritiskās infrastruktūras sistēmām, no kurām var būt atkarīga arī cilvēku dzīvība. Šādās situācijās kiberuzbrukumu mērķis vairs nav tikai finanšu dati vai kāda cilvēka personīgā informācija, bet gan haosa radīšana, uzbrūkot pašiem neaizsargātākajiem. Ukrainas pieredze atklāj, ka pat šķietami nelielas drošības nepilnības var novest pie smagām sekām.
“Es ceru, ka šeit nekad nebūs stunda X, bet, ja tāda pienāks, tas būs pirmais, ko viņi darīs. Viņi uzbruks visur un meklēs, kur cilvēks nav padomājis par savu drošību.”
Dezinformācija krīzes un jo īpaši kara apstākļos nav tikai nepatīkams troksnis. Tā ir stratēģija, lai sabiedrību sašķeltu, iebiedētu un padarītu ievainojamu tieši tajā brīdī, kad tai ir jābūt visstiprākajai. Tāpēc rūpes par savu datu drošību un kritiskā domāšana mūsdienās ir mūsu pašu un visas valsts drošības jautājums.
Projektu īsteno LATO ar Vācijas vēstniecības Latvijā atbalstu.
