Digitālā informācijas telpā un sociālo mediju laikmetā informācijas izplatība arī Latvijā neizbēgami ir mainījusies, jo teju ikvienam interneta vidē ir iespēja sasniegt plašu auditoriju. Tomēr netrūkst indivīdi, grupējumi un pat atsevišķas valstis, kuras interneta vides iespējas un informāciju izmanto, lai sasniegtu kādus vien sev zināmus mērķus.
Dezinformācijas pētnieks un politikas zinātņu doktors Mārtiņš Hiršs skaidro, ka dezinformācijas izplatīšanas paņēmieni Latvijā nav nekas jauns – tas ir emocionāli piesātināts saturs, kura radīšana neprasa lielus resursus, vien fantāziju: “Tu vari vienkārši stāstīt muļķības. Tur nevajag veikt ne intervijas, ne kaut kādu pētniecību, bet kvalitatīva žurnālistika prasa naudu un prasa resursus. Tā ir tā lielā cīņa, kad muļķības var saražot ļoti ātri, var pielikt klāt emocijas, kamēr uztaisīt īstu ziņu stāstu, nointervēt visus “par” un “pret”, izrediģēt to tekstu, paskatīties, vai fakti pareizi – tas prasa laiku, tas prasa naudu, tas nav vienkārši un ātri. Un tāpēc ļoti bieži kvalitatīviem, neatkarīgiem medijiem ir grūtāk radīt saturu nekā dezinformācijas kanālam.”
Foto: ReTV
Valsts kanceleja ir izstrādājusi un jau otro reizi izdevusi rokasgrāmatu par to, kā atpazīt un pretoties dezinformācijai. Tajā ir aplūkotas arī dezinformātoru biežāk lietotās metodes. Tās ir: noraidīt apsūdzības un uzbrukt kritiķiem, sagrozīt informāciju, izlaist svarīgas detaļas, novērst uzmanību, tajā pat laikā izplatot sazvērestības teorijas, kā arī iebiedēt savu oponentu, lai atturētu viņu no rīcības.
Turpina Valsts kancelejas Stratēģiskās komunikācijas un koordinācijas departamenta konsultante Elīza Daniela Burmistre: “Visbiežāk tiek izmantoti sensacionāli virsraksti dažādu veidu rakstiem, kur netiek izpausta vai nu patiesība, vai nu pilnais temats. Tad arī, protams, statistikas manipulācijas, kur dati tiek pārveidoti vai manipulēti, lai tie pasniegtu citāda veida ziņas. Un arī sociālajos medijos ir dažāda veida “hahaganda” – kad ar joku palīdzību tiek izplatīta dezinformācija.”
Stāsta NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra vadošā pētniece Nika Aleksejeva: “Tie visbiežāk arī sasaucas ar ne tik daudz faktoloģiskām nepatiesībām, bet vairāk vēstījumiem, kas ir pārspīlēti, kas balstās principā maldīgos, bet dažkārt patiesos pieņēmumos. Piemēram, ļoti izplatīts pieņēmums, ka visi, kas ir pie varas, automātiski zog. Tāpat mēs redzam dažādus ar mākslīgo intelektu ģenerētus video, kur, piemēram, notiek konflikts starp varu un parasto cilvēku, un tad uz šī pamata arī notiek tāda kā turpmāka sabiedrības šķelšana un tiek vairota neuzticība valdībai.”
Foto: ReTV
Latvija būtiski neatšķiras no citām kādreizējām padomju savienības valstīm arī tādā dezinformācijas izplatīšanas taktikā, kuras tiešs mērķis ir finansiāls labums.
Turpina Nika Aleksejeva: “Visi internetkrāpnieki, telefonkrāpnieki, loterijas, kur aicina atstāt savus kontaktus, personīgos datus, un, iespējams, tu laimēsi šo jaunāko iPhone. Šajā ziņā mēs arī neesam īpaši unikāli, un mēs redzam, ka noturība tieši saistībā ar finansiāli motivētu dezinformāciju mums ir vāja. Tāpēc jāsaka, ka mēs ne ar ko īpaši neizceļamies kā Latvija. Mēs esam daļa no plašāka Baltijas reģiona vai reģiona, kur Krievijas ietekme vēsturiski kādreiz ir bijusi lielāka. Līdz ar to varam novērot diezgan līdzīgas tendences kā citur.”
Programmētājs un tehnoloģiju entuziasts Elviss Strazdiņš šeit izceļ kādu būtisku problēmu, proti, Latvijas iedzīvotājiem aizvien trūkst zināšanas, kā droši lietot digitālās tehnoloģijas. Viņš arī uzsver, ka dezinformācijas izplatītāji nemitīgi testē kāda veida viltus ziņas vislabāk izplatās mūsu sabiedrībā un kā tās ietekmē dažādu sabiedrības grupu iedzīvotājus.
Elviss Strazdiņš: “Viņi uzreiz var notestēt, kāda veida ziņas izplatās vairāk, kādā veidā būtu šī kaut kāda dezinformācija jānoformē, lai cilvēki to tālāk izplatītu. Mēs vienkārši parādām to viņiem. Mēs izpildām viņu testu. Mēs labprātīgi vienkārši šajā aptaujā piedalāmies, izplatot šo ziņu. Mēs parādām: šo ziņu mēs krīzes stundā neizplatīsim, šo ziņu mēs labprāt izplatīsim. Viņi uzreiz var pielāgot savu stratēģiju.”
LATO biedrs un Latvijas Sabiedriskā medija valdes loceklis Ingemārs Vekteris uzsver, ka ļoti bieži lielāki dezinformācijas izplatītāji esam mēs paši un mūsu sociālo mediju lietošanas paradumi, kur bieži emocijas dominē par faktiem un, ja ziņa mums patīk, mēs tai vienkārši noticam, pat to nepārbaudot.
“Šobrīd noteikti mēs varam runāt jau ilgākā laika periodā par to, ka mēs ļoti labi zinām, ka sociālie mediji ir faktiski lielas sabiedrības daļas viens no galvenajiem informācijas gūšanas avotiem. Un tieši sociālo mediju platformas ir pateicīgas tam, lai tur manipulētu ar sabiedrības domu, virzītu ātri liela apjoma tekstus, tēmas. Auditorijai un indivīdiem neiedziļinoties, šie temati izplatās arvien tālāk. Faktiski šeit mēs runājam par šo nekritisko domāšanu – ko es ieraugu, to es pārpublicēju, man ir emocija, man ir kāds personiskais attieksmes faktors, un tādēļ es šo informāciju turpinu izplatīt.”
Eksperti ir vienisprātis, ka dezinformācija mūsu sabiedrībā nekur nezudīs, var mainīties vien pielietotās taktikas. Tāpēc, pamanot sensacionālu, emocionāli piesātinātu virsrakstu, vienmēr būtiski ir pārbaudīt šīs ziņas avotu.
Projektu īsteno LATO ar Vācijas vēstniecības Latvijā atbalstu.
