Kā reiz biezā miglā, tumsā un bez gaismām braucot teica kāds Latvijas rallija vecmeistars – ko man tur redzēt, ja es te visu zinu? Un tiešām reizēm ir situācijas, kad ceļu mēs tikai nojaušam un paļaujamies uz atmiņu. Iemeslu šādām situācijām var būt daudz un dikti, taču visbiežāk tā ir mūsu pašu nolaidība.
Protams, sniegputenis, migla, negausīgas lietus gāzes un citas dabas katastrofas mums nav pa zobam. Te labāk nedaudz nogaidīt pirms doties ceļā. Līdzīgi kā ar tualetes apmeklējumu – labāk nedaudz nokavēt un nokārtot dabiskās vajadzības, nekā paspēt laikā ar pieliktām biksēm. Sens latviešu sakāmvārds, kurš lieliski iederas jebkurā dzīves situācijā!
Nu kaut vai tad, kad ar dubļiem pamatīgi aizlikti automobiļa lukturi! Prātīgāk pirms ceļa tos nomazgāt, jo pretējā gadījumā var nākties tos mainīt ar visu automobili. Gaismai ir milzīga loma drošā satiksmē! Tām jārāda ceļš un tās nedrīkst traucēt pārējiem. Tātad vismaz divas reizes gadā nāktos noziedot dažus eiro, lai pie stenda pareizi noregulētu lukturu staru.
Nereti autobraucējos ieslēdzas praktiskais latvietis – es taču to varu pats. Kā izrādās, tad viens no desmit autobraucējiem nostiprina spuldzīti nepareizi. Tā, protams, spoži spīd, bet nerada vajadzīgo staru, un uz ceļa kā bija, tā palika elles tumsa. Tur nav vainojami konstruktori, kas radījuši sliktus lukturus! Tur gluži vienkārši jāuztic spuldzīšu maiņa profesionālim, ja paši neesam pārliecināti par zināšanām uz spējām. Jo vairāk tas attiecas uz Francijā ražotiem spēkratiem, kur gluži parasta tuvās gaismas spuldzīte maināma caur riteņa arku!
Netīrs, ar dubļiem aizlikts lukturis. To nekādā gadījumā nedrīkst tīrīt ar salveti, drāniņu vai vecu zeķi. Jau pēc dažiem piegājieniem luktura plastikāts kļūs viegli matēts un sezonas laikā pārvērtīsies par necaurspīdīgu dzeltenīgi baltu virsmu. Par staru šādā gadījumā runāt ir bezcerīgi, tādēļ jādodas pie lukturu pulētājiem, un tā jau atkal ir laimes spēle. Šķiet, drošākais un modernākais veids ir lukturu dzidrināšana ar polimēru tvaikiem.
Lai lukturis kļūtu tīrs un caurspīdīgs, nepieciešams ūdens. Daudz ūdens, jo iesākumā no plastikāta virsmas jānoskalo dubļi, smiltis un pat rupjākie putekļu graudi. Tikai tad varam ķerties pie stiklu tīrāmā šķidruma, kuram jāļauj vismaz minūti atmērcēt atlikušos netīrumus, lai finālā to visu notīrītu ar mikrošķiedru drāniņu. Tad varam būt droši, ka lukturis rādīs ceļu un kalpos ilgi!
Ar vējstiklu viss ir ļoti pat līdzīgi, ja vien pieņemam, ka stikla izturība pret skrāpējumiem ir noturīgāka. Tā, protams, mēs varam cerēt un tam naivi ticēt, taču vientuļš smilšu grauds spēj cietajā stiklā ievilkt treknu švīku, kura vienmēr par sevi atgādinās gan saulainā, gan lietainā laikā.
Viens no lielākajiem vējstikla ienaidniekiem ir logu slotiņas. Pat tad, ja par tām esam samaksājuši daudzus desmitus eiro, iespēja sagandēt vējstiklu vēl arvien pastāv liela. Pirmais un galvenais noteikums – vējstikla slotiņām jābūt tīrām! Arī uz pilnīgi jaunas augstākā labuma gumijas var sakrāties vesela riekšava smilšu, kas mūsu ielās un ceļos nav nekāds deficīts. Tātad katrs slotiņas vēziens ir līdzvērtīgs vieglam vēzienam ar vidēja grauda smilšpapīru.
Iesākumā tas ir nemanāms kaitējums stiklam, taču drīz vien lietainā un tumšā laikā braukšana kļūst apgrūtinoša, jo pretim braucošo automobiļu starmešu gaisma, kas jau tā cenšas atstaroties katrā lietus lāsē un ūdens pilienā, salūzīs pret katru visniecīgāko skrambiņu stiklā, nekaunīgi izkliedējoties pa visu stiklu, pārvēršot to lielā gaismeklī, kas spīd tieši acīs un liedz saskatīt ceļu.
Ja vienlaikus kādā ceļa posmā sagadās vairāki šādi “aklie”, tad līdz smagam satiksmes negadījumam ir tikai sekundes. Visbiežāk, lai izvairītos no pretim braucošā aprisēm, autobraucējs cenšas turēties vairāk pa labi un nepamana nelielu ceļa līkumu, kas parasti beidzas grāvī vai ceļmalas krūmos. Vēl ļaunāk, ja sadursme ar pretim braucošo tomēr notiek. Par frontālo sadursmju statistiku esam dzirdējuši daudz un dikti.
Viens no efektīvākajiem veidiem, kā izvairīties no sliktas redzamības lietainā laikā, ir novērst vajadzību lieku reizi ieslēgt logu slotiņas. Varbūt izklausās utopiski, taču visnotaļ reāli realizējams process. Tam ir ne viens vien līdzeklis un būtu neapdomīgi kādu no tiem neizmantot.
Auto piederumu un kopšanas līdzekļu tirgotāja “Autoduals” vadītājs Edgars Zaķis zina stāstīt, ka pieejami neskaitāmi līdzekļi labai redzamībai lietainā laikā. Ir tādi, ar kuriem galā tiks pat mazs bērns, savukārt citi prasa nedaudz nopietnāku un laikietilpīgāku pieeju. Jebkurā gadījumā jāsāk ar rūpīgu vējstikla nomazgāšanu un nožāvēšanu. Tad ar izsmidzinātāja palīdzību līdzeklis vienmērīgi jāuzklāj uz vējstikla virsmas un ar mīkstu drāniņu jāpārslauka.
Vienkāršākajā versijā ar to būs gana, taču, ja vēlamies labāku rezultātu, tad ar citu sausu drāniņu uzklātais un apžuvušais līdzeklis vieglām kustībām stiklā jāiepulē.
Parasti šādu visiem pieejamu pret lietus paredzēto līdzekļu cena nepārsniedz desmit eiro un ar vienu pudelīti pietiks teju vai veselam gadam. Ja nu vien pašu uzklātie līdzekļi, visticamāk, nodrošinās labu redzamību no divām nedēļām līdz mēnesim, kas liks ik pa brīdim procedūru atkārtot. Tomēr efekts ir lielisks – lietus lāses saveļas pavisam niecīgos pilienos un ātri ar pretējās gaisa plūsmas palīdzību aizskrien visos virzienos, saglabājot teju vai sausu un labi caurskatāmu stiklu. Un ja jau reiz tā, tad arī vējstikla slotiņas ieslēgsies daudz retāk.
Savukārt auto apkopes centra “Krown” pārstāvis Raivis Alksnis iesaka izmantot ilgāku laiku darboties spējīgus līdzekļus. Tie, gluži loģiski, ir dārgāki un labāk šo līdzekļu uzklāšanu uzticēt profesionāļiem, lai izsargātos no nepareizi paveikta darba sekām.
Šādas mīkstā filca apvalkā ietērptas ampulas tiek aktivizētas ar speciālu sviru spiedienu un tad pēc instrukcijas ar to pašu filca apvalku līdzeklis uzklāts uz stikla virsmas. Te gan ar vieglu noslaucīšanu nepietiks, tādēļ īpašā secībā līdzeklis tiek uzklāts gan horizontāli, gan vertikāli, lai pēc tam gana rūpīgi tiktu iepulēts.
Šāda ampula spēj nodrošināt lietus atgrūšanu līdz pat sešiem mēnešiem atkarībā no tā, kādus stikla tīrāmos līdzekļus izmantojam. Taču vienai tumšā un lietainā laika sezonai ar to tik un tā būs gana.
Arī šajā gadījumā lietus ūdens kopā ar no peļķēm uzklātajiem netīrumiem saveļas pilienos un noskrien no stikla kā mazi kukainīši. Tas notiek tik intensīvi un vienmērīgi, ka bieži vien pat prāvā lietus gāzē logu slotiņas var būt neieslēgtas.
Labā lieta ir tā, ka šādu pretlietus līdzekļu sastāvā esošais parafīns ne tikai padara stiklu ūdens atgrūdošu, bet uz kādu laiku aizpilda jau esošās švīkas. Tas novērš gaismas kūļu laušanas efektu un pamatīgi uzlabo redzamību.
Nekur nav teikts, ka šādas darbības ar vējstiklu veicamas vien rudenī un ziemā. Arī Latvijas vasaras ir bagātas ar lietus periodiem. Tās ir nelielas izmaksas apmaiņā pret lielisku rezultātu. Lai kuru no šiem variantiem mēs izvēlētos, tas ir plats solis pretim mūsu un apkārtējo kopējai drošībai, nemaz nerunājot par ietiepīgajiem gājējiem, kuri atstarojošo vesti nevilks pat ar lielgabala stobru pie pakauša!