Ja automobilis ir tikai pārvietošanās līdzeklis nelielām distancēm, tad īsti neatliek laiks dažādām nodarbēm papildus auto vadīšanai. Varbūt kāda dāma pie luksofora pagūst “uzkrāsot svilpi”. Varbūt kāds kungs sastrēgumā pamanās noskūt bārdu. Var jau būt, taču arī šis skaistumkopšanas procedūras parasti aizņem autobraucēju laiku tad, kad satiksme apstājusies.
Protams, nu visiem iespējamajiem un neiespējamajiem apzinātas uzmanības novēršanas paņēmieniem pievienojies mobilais telefons. Ierīce, kura kopš sākta gala tika izgudrota, lai sazinātos ar citiem sugas brāļiem sazvanoties. Arī to pie stūres darīt neļauj likuma pants, ja vien neizmanto tā dēvēto brīvroku sistēmu, taču saruna pa telefonu būtu spļāviens jūrā salīdzinājumā ar moderno tendenci sazināties sarakstoties. Tā vien šķiet, ka mūsu sabiedrība vēl nav spējusi samierināties ar lielisko peidžeru ēras noslēgumu, tādēļ īsas un konkrētas sarunas vietā izvēlas ar pirkstu galiem bakstīt mikroskopisko virtuālo klaviatūru.
Mobilais telefons un auto vadīšana – tas noteikti nav viena raksta temats. Te sanāktu romāns daudzos sējumos. Gan par šīs neatvairāmās vēlmes komunicēt tieši brauciena laikā izcelsmi un iemesliem, gan par nepatīkamiem starpgadījumiem, gan traģiskiem fināliem. Ja Latvijā tiktu veikta rūpīga satiksmes negadījumu izmeklēšana, tad telefonu bakstīšanas mānijas rezultāti mūs ne tikai pārsteigtu, bet pat šokētu!
Liksim pie malas telefonus un sāksim ieturēt maltīti! Pēc dažādiem statistikas datiem katrs trešais autobraucējs tālākā ceļa posmā kavē laiku ar pārtikas preču iznīcināšanu – ar ēšanu. Šķiet, kas gan varētu būt nevainīgāks par burgera pārstrādes procesu. Tomēr, ēšana pie stūres bieži vien ir tik pat bīstama kā mobilais telefons.
Tomātu mērces negaidīta piezemēšanās uz sniegbalta krekla vai leoparda raksta kleitas visredzamāko vietu. Un tas ir neizbēgami, ja mielojamies ar “smago artilēriju”. Cilvēka instinkti ir stiprāki par mums un šādā brīdī ne tikai domas un uzmanība tiek novērsta no ceļa, bet arī gluži mehāniski ķeram pēc salvetes, drāniņas vai cenšamies mērci notraust no apģērba ar pliku roku. Tās ir tikai sekundes, taču sekundes sastāda metriem garu bremzēšanas ceļu. Kaut vai pie tās pašas banālās sarkanās gaismas vai gājēju pārejas, nemaz nerunājot par situācijām, kad uz ceļa parādās ar dzīvi apmierināta brieža buka purns vai priekšā braucošā automobiļa bremžu gaismas.
Lai kā mēs sev glaimotu, cilvēku reakcija nav sekunžu simtdaļas – tās ir sekundes. Dažam labam pat vairāk par desmit sekundēm. Tātad, tomātu mērce ar majonēzi uz kašmira žaketes un mūsu reakcijas laiks aizņem tik pat ilgu laika sprīdi kā sociālo tīklu īsie video – ap 30 sekundēm! Pat bail iedomāties, kas var atgadīties šajā laika sprīdī, kad esam “ārpus uztveršanas zonas”.
Jauno māmiņu rūpes par bērniņiem ir tikai apsveicamas, taču ne automobilī. Pat gaužas knēveļa raudas vai iestudēta histērija nav iemesls, lai atlaistu rokas no stūres, novērstu skatienu no ceļa un pievērstos bēbim. Taču bieži vien jauno vecāku uzmanību novērš daudz piezemētāki iemesli – jāsakārto aizmugurē sēdošā mantinieka cepurīte, jāpaceļ no grīdas nokritušais cepumiņš vai vienkārši jāparāda kāda stulba grimase, kas vecākiem pašiem parasti šķiet ļoti uzmundrinoša un audzinoša. Arī tas ir ieradums un no tā vajadzētu atbrīvoties. Šīs izdarības vairs neapdraud tikai pašu autobraucēju, bet arī viņa acu raugu un sirds lolojumu. Un arī šis ieradums var izrādīties gan liktenīgs, gan traģisks.
Mūsdienās arvien retāk redzams kāds ar tradicionālas orientācijas smēķi zobos. Papirosus un cigaretes aizvietojuši dažādi elektroniskie tehnoloģiju brīnumi, kuros jāiesprauž kaut kas nelielam izsmēķim līdzīgs, jāpielej pārtikas aromatizētājs un jāveic vēl virkne darbību, lai tiktu pie kārotā dūma. Par degošu cigareti šīs ierīces nenoliedzami ir drošākas, taču ne tik drošas, lai to darītu pie stūres sēžot. Savukārt cigaretes ir bīstamākas par bīstamu! Tās vispirms jāatrod un jāsatausta, tad tā jāpiekurina, tad jātrāpa degošais oglītes gals pelnutraukā, lai notraustu pelnus. Un ja vēl oglīte nokrīt uz automobiļa baltas ādas polsterējuma, tad notikumi uz ceļa automātiski pārceļas uz trešo plānu.
Gan jau katram no mums ir nācies sēdēt blakus autobraucējam, kurš visu ceļu gatavojas dīdžeju konkursam – nemitīgi pārslēdz radio kanālus, sērfo starp radio un saviem mūzikas atskaņošanas sarakstiem, pārtin dziesmas uz sākumu, vidu un nobeigumu vai pat pārsprauž USB zibatmiņas kartes, kas sabērtas glāžu turētājā. Visbiežāk šie paši vadītāji nenogurstoši darbojās ap multimedija centra bakstāmo ekrānu pielāgojot klimata uzstādījumus, ieslēdzot vai atslēdzot vienas un tās pašas funkcijas, pārliecinoties par auto labsajūtas diagnostikas datiem un nervozi ar pirkstiem dīdoties pa navigācijas karti pietuvinot, attālinot vai pārbīdot ekrānā redzamo.
Psihologi uzskata, ka te vairāk stāsts ir par mentālās veselības stāvokli, jo visas šīs darbības liecina par paaugstinātu nervozitāti vai pat agresiju. Citi ir pārliecināti, ka tas vienkārši ir kārtējais ieradums, kurš ir daudz bīstamāks par telefona sarunu, kuras laikā autobraucējs saglabā acu kontaktu ar priekšā esošo ceļu.
Un noslēgumā nedaudz par pasažieriem. Daudzi no mums uzskata, ka garas un nervozas sarunas ar autovadītāju ir neatsverams palīgs, jo neļauj šoferim iegrimt dziļā miegā vai savās domās doties tālā pastaigā pa astrālu. Patiesība ir skarba, jo sarunas autobraucēju nogurdina, novērš uzmanību un pat paaugstina stresa līmeni vairākas reizes. Tas gan nenozīmē, ka pasažieriem jāaizveras līdz pat sasniegtajam galamērķim! Protams, ka nē. Tomēr politika, reliģija, krasa viedokļu apmaiņa par mākslu un mūziku var novest līdz nekontrolētais situācijai, kuras laikā autobraucējs pilnībā novēršas no ceļa, lai visiem iespējamiem veidiem pierādītu savu un atspēkotu jūsu patiesību.
Sarunas automobilī vēlamas neitrālas, neuzbudinošas, taču tajā paša laikā ne iemidzinošas. Nebūtu prātīgi ceļojuma laikā pārbraucienā no Prāgas uz Barselonu lasīt šoferim priekšā, piemēram, “Zaļo zemi”, kura iemidzinās pat marsiešu uzbrukuma laikā. Savukārt vientuļam autobraucējam nav prāta darbs tālos ceļos klausīties audio grāmatas. Tās parasti tiek lasītas dzelžaini monotonā balsī un jau pie pirmās sadaļas beigām miegs ņems virsroku pār izdzertajiem enerģijas dzērieniem un espreso tasītēm!