Gandrīz katru reizi viss beidzas ar klasisko “gribējām kā labāk – sanāca kā vienmēr”.
Izdomāja puisis dinamītu, lai varētu uz nebēdu šķaidīt klints bluķus un tikt gan pie tik iekārotā zelta, gan citiem vērtīgiem izrakteņiem. Cik fantastiski laba doma atvieglot darbu tūkstošiem kalnraču un atbrīvot viņus no apnicīgās vēzēšanās ar cirtni. Taču nē! Kādam taču ienāca galvā doma, ka šo vielu var izmantot cilvēku nogalināšanai, vilcienu aplaupīšanai un seifu atvēršanai. Īsā laikā dinamīts pārvērtās nežēlīgā ierocī.
Arī mobilais telefons savulaik tapa ar vislabākajiem nodomiem, paplašinot cilvēku komunikācijas iespējas arī tad, ja starp diviem objektiem nav novilkts divu dzīslu vads. Diemžēl arī šis projekts ir pārvērties bīstamā ierocī, kura dēļ katru dienu pasaulē iet bojā desmitiem cilvēku. Tajā skaitā pilnīgi nevainīgi cilvēki, kuri gluži vienkārši pieturā gaida autobusu, stāv rindā pie kafijas kioska vai nevienam netraucējot soļo mājup pēc garas darba dienas.
Mobilo sakaru pirmsākumi meklējami Otrā pasaules kara laikā izmantotajās militārajās rācijās, taču īstā revolūcija sākās 1973. gada 3. aprīlī Ņujorkas ielās. Todien kompānijas „Motorola” inženieris Mārtins Kūpers veica vēsturisku zvanu savam tiešajam konkurentam no „Bell Labs”, paziņojot, ka runā pa īstu mobilo telefonu.
Šis pirmais prototips, kas vēlāk pārtapa par komerciālo modeli „Motorola DynaTAC 8000X”, bija tālu no mūsdienu viedtālruņiem. Tas svēra teju vienu kilogramu, bija 25 centimetrus garš un tautā ieguva iesauku „ķieģelis”. Akumulators nodrošināja sarunu vien pusstundas garumā, bet tā uzlāde prasīja desmit stundas. Neskatoties uz milzīgo cenu – gandrīz 4000 ASV dolāru – ierīce 1983. gadā nonāca tirdzniecībā un pieprasījums bija milzīgs.
Nākamajās desmitgadēs sekoja strauja attīstība – pāreja no analogajiem uz digitālajiem tīkliem un īsziņu jeb SMS ieviešana. Radās pirmie kabatas izmēra modeļi un visbeidzot – interneta pieslēgums. Nelielā kaste, kas reiz kalpoja tikai balss zvaniem, pusgadsimta laikā ir kļuvusi par neaizstājamu pasaules vadības centru katra kabatā.
Sasniedzot savas iespēju virsotnes, mobilais telefons ir kļuvis bīstams, jo pasaulē kopējais aktīvo mobilā telefona pieslēgumu skaits pārsniedz 9,1 miljardu, kas ir aptuveni 114 pieslēgumi uz katriem 100 iedzīvotājiem. Tas nozīmē, ka pieslēgumu skaits pārsniedz planētas iedzīvotāju kopskaitu.
Tas nozīmē arī to, ka katram pasaules autobraucējam pa rokai ir mobilais telefons, kas mūsdienās aktīvi tiek lietots arī pie stūres sēžot. Mobilo telefonu lietošana pie stūres ir viens no galvenajiem uzmanības novēršanas cēloņiem ceļu satiksmē un būtiski palielina sadursmju risku.
Pēc Pasaules Veselības organizācijas un Eiropas Komisijas pētījumu datiem, autovadītājiem, kuri braukšanas laikā runā pa telefonu pat izmantojot brīvroku sistēmu, avārijas risks pieaug aptuveni 4 reizes. Teksta rakstīšana, sociālo tīklu ritināšana vai numura sastādīšana palielina sadursmes risku līdz pat 23 reizēm.
Tiek lēsts, ka uzmanības novēršana, kur telefons ir dominējošais faktors, ir iemesls desmit līdz trīsdesmit procentiem no visiem ceļu satiksmes negadījumiem Eiropā un ASV.
CSDD un Valsts policijas sociālajās aptaujās regulāri atklājas, ka vairāk nekā 70 procenti Latvijas autovadītāju atzīst, ka mēdz lietot telefonu braukšanas laikā – zvanīt, lasīt ziņas vai pārbaudīt navigāciju, turot ierīci rokā.
Katru gadu Valsts policija Latvijā noformē vairākus tūkstošus administratīvā pārkāpuma protokolu par viedierīču lietošanu braukšanas laikā bez brīvroku sistēmas – neskatoties uz to, ka sods ir no divdesmit pieciem līdz simts eiro.
Precīzu negadījumu skaitu, ko izraisījis tieši telefons, fiksēt ir sarežģīti, jo autovadītāji reti labprātīgi atzīstas pārkāpumā, un bieži protokolos tas tiek fiksēts kā „nobraukšana no brauktuves” vai „distances neievērošana”. Eksperti lēš, ka viedierīces ir klātesošas vismaz piektdaļā šādu negadījumu.
Saruna pa telefonu pie stūres samazina autovadītāja reakcijas ātrumu vidēji par piecdesmit procentiem radot bīstamu kognitīvās pārslodzes stāvokli. Cilvēka smadzenes nespēj vienlaikus pilnvērtīgi apstrādāt divus sarežģītus kognitīvos uzdevumus. Sarunājoties smadzenes aktīvi vizualizē sarunu biedru un apspriežamo tēmu. Lai gan šofera acis ir vērstas uz ceļu, smadzenes neuztver līdz pat piecdesmit procentiem no apkārtējās vizuālās informācijas – luksofora gaismas, gājējus, ceļa zīmes, dzīvniekus un jebkuru citu bīstamu objektu, jo skatiens fiksējas ceļa centrā, ignorējot perifēro redzi un sānu spoguļus.
Parastā situācijā vidējais autovadītāja reakcijas laiks no briesmu pamanīšanas līdz kājas nospiešanai uz bremžu pedāļa ir aptuveni 1 sekunde. Sarunas laikā tas pieaug līdz pat divām sekundēm. Pie ātruma 100 kilometri stundā divas sekundes ir tieši tik daudz, lai reakcijas vietā notiktu negadījums.
Klasiska situācija Rīgas centrā, kur vienvirziena ielā ar vienu joslu un atļauto ātrumu 50 kilometri stundā pa priekšu aizdomīgi streipuļo automobilis. Tas ik pa brīdim pietuvojas te vienai braucamās daļas pusei, te otrai un maina braukšanas ātrumu amplitūdā no 20 līdz 35 kilometriem stundā.
Gluži loģiski, ka aizmugurē braucošajam pirmā doma saistīta ar alkohola vai narkotisko vielu lietošanu. Apzinīgākie autobraucēji sazināsies ar policiju un centīsies novērst iespējamo traģēdiju. Taču beigās atklājas, ka aizdomīgā automobiļa vadītājs ir dziļi un pamatīgi iegrimis mobilajā telefonā un ne mazākā mērā neuztver apkārtējo realitāti. Tikai pēc skaņas signāla autobraucējs pārsteigti attopas un cenšas saprast, kas tieši noticis un kādēļ viņam kāds signalizē. Pat nespeciālistam ir labi redzams, ka atgriešanās no mobilās ierīces astrāla ir kaut kas līdzīgs atgūšanās procesam pēc samaņas zuduma. Nozares speciālisti apgalvo, ka šādā situācijā aizdomīgais autovadītājs noteikti nespētu paskaidrot, pa kurām ielām un ceļiem līdz konkrētai vietai nokļuvis – šī informācija smadzenēs nav fiksēta.
Protams, ir neatliekami gadījumi, stiedzamas situācijas un brīvroku sistēma, kura ļauj pieslēgties tālrunim un pārtraukt sarunu ar pirksta pieskārienu pogai uz stūres rata. Taču pat brīvroku sistēma nav paredzēta ilgstošām sarunām. Interneta vietņu apmeklējumi, sociālie tīkli un dažādi saziņas līdzekļi brauciena laikā ir kategoriski aizliegti. Gan likuma, gan veselā saprāta ziņā.
Jebkura autobraucēja pienākums ir neapdraudēt sevi un apkārtējos, tādēļ vislabāk, ja brauciena laikā viedās ierīces ir neaizsniedzamas.