Agnese Vilcāne ir mamma, profesionāle un sieviete, kura ikdienā rūpējas par dēlu Aleksu – puisēnam ir cerebrālā trieka. Viņas ikdiena ir piepildīta ar rūpēm par bērnu, ģimenes dzīvi un profesionālajiem pienākumiem. Vienlaikus tā ir arī nemitīga līdzsvara meklēšana starp to, kā nodrošināt bērnam nepieciešamo aprūpi, nezaudējot sevi, savas profesionālās intereses un iespēju dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.
Pirms Aleksa piedzimšanas Agnese bija sasniegusi nozīmīgu profesionālu mērķi, kļūstot par vecāko produktu vadītāju bankā. Taču līdz ar dēla piedzimšanu ikdiena mainījās, tad radās arī jautājumi par to, cik lielā mērā iespējams turpināt iesākto profesionālo ceļu. “Karjeras ziņā esmu savu mērķi sasniegusi, taču man ir mazliet žēl, ka es nezinu, vai es varēšu to turpināt, jo Alekss prasa 24/7 aprūpi,” stāsta Agnese Vilcāne.
Bērna aprūpe nozīmē ne tikai fizisku klātbūtni un ikdienas rūpes. Tā nozīmē arī laiku, kas nepieciešams ārstniecības iestāžu apmeklējumiem, dokumentu kārtošanai un dažādu atbalsta iespēju meklēšanai. Šis process nereti ir neskaidrs un nogurdinošs. “Tad bieži vien sanāk vakarā vienkārši raudāt no bezspēcības, jo es nezinu… Mums ir tik ilgi jāgaida kaut kāda atbilde, kārtējā komisija, kaut kādas atkal izziņas. Tas ir viss tik neskaidrs, un ir ļoti maz tāda brīvi pieejama atbalsta,” atzīst Agnese.
Šādās situācijās būtiska kļūst ne tikai ģimenes spēja pielāgoties, bet arī iespēja dalīt atbildību. Agneses un viņas vīra ikdiena lielā mērā ir arī kopīga risinājumu meklēšana, lai savienotu Aleksa vajadzības ar abu vecāku profesionālo un personīgo dzīvi. Tomēr papildus šiem izaicinājumiem ģimenes saskaras arī ar sabiedrības radītiem aizspriedumiem.
Nereti tiek pieņemts, ka bērna ar īpašām vajadzībām vecākam, īpaši mammai, būtu jāatsakās no profesionālās dzīves un jāpaliek mājās. “Ir tā stigma, ka tagad mamma sēdēs mājās ar bērnu. Tev ir īpašais bērns, un tu iesi uz darbu? Tev taču ir jāsēž mājās ar to bērnu un par viņu jārūpējas. Kā tu tā viņu vispār kādam atdosi? Es arī ar tādiem komentāriem esmu saskārusies,” stāsta Agnese. Viņa uzsver, ka Aleksam vislabāk ir kopā ar vecākiem, taču tikpat svarīgi ir tas, lai arī viņa vecāki būtu laimīgi. Apstiprinot, ka iespēja vecākiem saglabāt darbu, intereses un savu personīgo dzīvi ir būtiska arī bērna ikdienas kvalitātei.
Par aprūpes darba nevienmērīgo sadalījumu sabiedrībā liecina arī plašāki dati. Kā skaidro, RSU vadošā pētniece un mātišķības pētniece Elza Lāma, sabiedrībā daudz tiek runāts par darbu, darbaspēku un cilvēkkapitālu, taču daudz mazāk par to, kas notiek ārpus darba vides. “Pēc statistikas datiem, gan Eiropas dzimumu līdztiesības indeksā, gan Centrālās statistikas pārvaldes datos, gan citās statistikās mēs redzam, ka lielākoties šis rūpju darbs, kas ir nemanāms, kas ir nebeidzams, ir uz sieviešu pleciem,” norāda Elza Lāma.
Lai cilvēkiem ar dažādiem ģimenes apstākļiem būtu iespējams pilnvērtīgi iesaistīties darba tirgū, nozīmīga ir arī darba devēju gatavība pielāgoties. Elastīgs darba laiks, iespēja strādāt attālināti, saprotoša darba vide un individuāla pieeja var būt izšķiroši priekšnoteikumi, lai cilvēks nebūtu spiests izvēlēties starp ģimeni un profesionālo dzīvi.
Agneses Vilcānes pieredzi iespējams iepazīt raidījumu cikla “Nolaid slieksni” otrajā epizodē. Raidījums pievēršas ne tikai cilvēku ikdienas izaicinājumiem, bet arī neredzamajiem šķēršļiem – sabiedrības stereotipiem, priekšstatiem un pieņēmumiem, kas var ietekmēt cilvēka iespējas strādāt, attīstīties un dzīvot pilnvērtīgi.
Raidījuma “Nolaid slieksni” epizodes pieejamas portālā retv.lv
Raidījumu cikls tapis Labklājības ministrijas kampaņā “Nolaid slieksni” ar Eiropas Sociālā fonda Plus atbalstu.