Šķietami dīvains sarunas temats – kā sagatavoties braucienam. Iekāp, piesprādzējies, iedarbini dzinēju un aidā ceļā. Un tā tas patiešām arī varētu būt, ja mēs vienmēr un visur izmantojam vienu un to pašu automobili. Tomēr mums nereti ir darba automobiļi, kurus izmanto ne viens vien uzņēmuma darbinieks, mums ceļojumos un ne tikai ceļojumos gadās iesēsties nomas braucamrīkā un, visbeidzot, bieži vien jāizmanto tā dēvētie maiņas auto, kuros dienas laikā pie stūres sēdušies desmitiem cilvēku.
Katrs no mums ir ar savām auguma īpatnībām un īpašībām. Kāds vai kāda var lepoties ar garām kājām, kādam gar stūres ratu strīķējas vēdera tauku slānis, cits pat sēdekļa vistuvākajā pozīcijā nevar ar rokām sasniegt stūri, bet kāds cits visu ceļu ar galvu baksta jumta segumu.
Tas, protams, nav normāli un sapņot par drošu braucienu ir naivi. Neviens nevar veltīt ceļam un satiksmei pienācīgi daudz uzmanības, ja visu brauciena laiku jūt diskomfortu. Tieši tādēļ ļoti svarīgi ir pareizi sagatavoties braucienam, ja esam tikuši pie sveša spēkrata, kura regulējumi pilnīgi noteikti neatbildīs mūsu parametriem.
Ja sēdeklis ir pārāk tālu vai pārāk tuvu, stūre stāv neērtā leņķī, bet spoguļi rāda tikai pusi no tā, kas notiek aizmugurē, braucējs ātrāk nogurst, reakcijas laiks palēninās un avārijas situācijā var rasties nopietnas sekas. Tāpēc vērts veltīt dažas minūtes, lai visu sakārtotu kārtīgi, pirms dodaties ceļā.
Sākt vajadzētu ar sēdekli, jo tas ir pamats visam pārējam. Vispirms nosēdieties pēc iespējas dziļāk sēdeklī, lai mugura cieši piekļautos atzveltnei visā tās garumā. Kājas nedrīkst būt izstieptas taisni, bet arī nedrīkst būt pārāk saliektas. Ideāli, ja, nospiežot sajūga vai bremžu pedāli līdz galam, ceļgalos saglabājas neliels saliekums – aptuveni 120 līdz 130 grādu leņķis. Tā kājas muskuļi varēs strādāt ilgāk bez noguruma.
Sēdekļa augstumu regulē tā, lai galva atrastos aptuveni desmit centimetrus zem jumta, bet skatienam uz ceļu netraucētu ne motora pārsegs, ne instrumentu panelis. Ja sēdeklis ir pārāk zemu, redzamība pasliktinās, bet ja pārāk augstu – palielinās risks, ka galva trieciena brīdī var atsisties pret jumtu.
Atzveltni nolieciet tā, lai tā nebūtu ne pārāk taisna, ne pārāk guļoša. Optimālais leņķis parasti ir starp 100 un 110 grādiem. Cilvēku valodā tas varētu nozīmēt, ka slīpumam jābūt par sprīdi lielākam kā parasts taisnais leņķis, ar kuru gan jau, ka noteikti ir skolā nācies iepazīties.
Mugurai jābūt atbalstītai visā garumā, īpaši jostasvietā. Ja sēdeklī ir regulējams jostasvietas atbalsts, to vajag pielāgot tā, lai tas nedaudz piespiestos pret muguru, bet neradītu diskomfortu.
Galvas balstu noregulē tā, lai tā augšējā mala būtu vienā līmenī ar galvas virsu vai nedaudz augstāk, bet attālums starp galvas aizmuguri un balstu būtu pēc iespējas mazāks – ideāli daži centimetri. Tā trieciena brīdī samazinās kakla mugurkaula traumu risks.
Tik tālu viss šķiet gana saprotami un vienkārši, taču liela daļa grēko ar pareizu sēdekļa pozīciju un tas rūgti atmaksājas gan tālos ceļojumos, kad muskuļi un locītavas drīz vien sāk izrādīt savu nelokāmo raksturu, gan satiksmes negadījuma brīdī.
Kad sēdeklis ir nostādīts, var ķerties pie stūres. Stūrei jābūt tādā attālumā, lai, turot to abām rokām desmitos un divos vai deviņos un trijos, elkoņi būtu viegli saliekti. Roka nedrīkst būt izstiepta taisni, jo tad trieciena brīdī tā var tikt ievainota, bet arī nedrīkst būt pārāk tuvu, lai netraucētu gaisa spilvenam izvērsties. Par daudz elkoņos salocītas rokas var nodarīt ļaunumu trieciena brīdī iesitot ar lielu sparu elkoņus krūtīs – tātad plaušu un sirds apvidū.
Augstumu regulē tā, lai stūre neaizsegtu instrumentu paneli un lai starp stūres augšējo malu un augšstilbiem būtu pietiekami daudz vietas. Daudzos mūsdienu auto stūri var regulēt gan augstumā, gan dziļumā, un to vajag izmantot. Pēc noregulēšanas pārbaudiet, vai, griežot stūri no viena gala līdz otram, rokām nav jāpārliekas vai jāmaina sēdēšanas poza. Ja viss notiek viegli un dabiski, iestatījums ir labs.
Tagad nāk kārta spoguļiem. Vispirms noregulē iekšējo atpakaļskata spoguli. Sēdieties parastajā braukšanas pozā un pielāgojiet to tā, lai caur aizmugurējo stiklu būtu redzams viss ceļš aiz auto, iespējami plašākā leņķī. Spogulim nevajadzētu rādīt tikai jumtu vai tikai ceļa malu. Ja auto ir aprīkots ar dienas un nakts režīmu, pārliecinieties, ka tas ir iestatīts pareizi.
Ārējos spoguļus regulē pēc tam. Kreisais spogulis jānostāda tā, lai tajā būtu redzama neliela daļa no paša auto sāniem un pēc iespējas lielāka daļa no blakus joslas. Labais spogulis – līdzīgi, tikai otrā pusē. Daudzi kļūdaini nostāda spoguļus tā, lai tajos būtu redzams gandrīz viss auto sāns, bet tad rodas lieli “aklie” leņķi. Pareizāk ir nedaudz pagriezt spoguļus uz āru, lai aklās zonas samazinātos. Pārbaudīt iestatījumu var vienkārši: braucot taisni, blakusjoslā esošam auto vajadzētu pazust no iekšējā spoguļa un parādīties ārējā, bez liela pārtraukuma.
Protams, arī atbilstoši augumam un sēdēšanas pozīcijai svarīgs ir sānu spoguļu augstuma skats – ja tas ieurbies asfaltā, tad visticamāk palaidīsim garām kādu blakus braucošo. Ja tas noregulēts ar skatu pret debesīm, tad mazāka auguma transports paslīdēs zem mūsu redzamības leņķa.
Ir svarīgi ievērot arī secību. Vispirms sēdeklis, tad stūre, un tikai pēc tam spoguļi. Ja sēdekli pēc spoguļu noregulēšanas vēlreiz pārbīdīsiet, viss būs jādara no jauna. Pēc katras regulēšanas vērts dažas minūtes pasēdēt un pārbaudīt, vai pozīcija jūtas dabiska. Ja kaut kas spiež, velk vai liek saspringt, labāk uzreiz labot.
Garos braucienos sēdekļa pozīciju var nedaudz mainīt, lai muskuļi nepierastu pie vienas un tās pašas slodzes. Arī temperatūra un apģērbs ietekmē sajūtas – ziemā biezāka jaka prasa nedaudz vairāk vietas, bet vasarā vieglāks apģērbs ļauj sēdēt tuvāk.
Daudzi autovadītāji pierod pie nepareizas pozīcijas un pēc kāda laika vairs nejūt, ka kaut kas nav kārtībā. Tomēr ilgstoša braukšana ar slikti noregulētu sēdekli un stūri var izraisīt muguras sāpes, kakla stīvumu un nogurumu, kas savukārt ietekmē koncentrēšanos.
Visbeidzot, pēc noregulēšanas vērts pārbaudīt, vai drošības josta gulstas pareizi – pāri krūtīm un iegurnim, nevis pār kaklu vai vēderu. Arī to bieži aizmirst. Ja viss ir sakārtots, braukšana kļūst ne tikai drošāka, bet arī daudz patīkamāka. Auto sāk justies kā turpinājums ķermenim, nevis kā kaut kas, pret ko jācīnās. Un tas ir tā vērts, jo dažas minūtes, kas pavadītas noregulēšanai, var ietaupīt daudz nepatīkamu stundu un, iespējams, pat glābt no nopietnām sekām.