Dagdas pusē vietējie iesaistās seno krucifiksu saglabāšanā

Latgales ceļmalās, pļavās un mežos joprojām atrodami seni krucifiksi, no kuriem daļa gadu desmitiem bijuši pamesti un ieauguši krūmos. Dagdas pusē tos sācis apzināt un atjaunot vietējais uzņēmējs, bet nu viņa iniciatīvai arvien biežāk pievienojas arī apkārtnes iedzīvotāji. Kas mudina cilvēkus pašiem iesaistīties vēsturiskā mantojuma saglabāšanā un ko par kādreizējo dzīvi Latgalē atklāj atrastie krucifiksi?

Ceļmalās, pļavās un pat dziļi mežos – Latgalē joprojām atrodami krucifiksi, kas reiz bijuši nozīmīga vietējo ļaužu pulcēšanās un lūgšanu vieta. Daļa gadu gaitā palikuši bez saimnieka un ieauguši krūmos, taču Dagdas pusē pamazām tiek apzināti un atgriezti dzīvē.

Laura Zvacka, SIA “Staisons” koka dabisko formu meistare: “Mums bija tādi, kas bija ļoti labi saglabājušies, pat 100 gadu vecs. Atved kaut kur krūmos atrastu. Piemēram, šis jau ir nākamais projekts, kas ir. Mēs novērtējam. Šeit ir jādod meistaram, lai izgrebj pa jaunam, un tad jau pārējās detaļas mēs te noslīpējam, nokrāsojam un visus grimus, visu saliekam pa jaunam. Ja vajag, arī krustu atjaunojam. Mūsu mantojums ir jānodod tālāk.”

Ideja apzināt un atjaunot novārtā atstātos krucifiksus radusies koka mēbeļu ražotājam un restauratoram Staņislavam Maļkevičam. Braucot pa Latgali, viņš ievērojis, ka daļa seno krustu pamazām izzūd līdz ar vietām, kur reiz dzīvojuši cilvēki. Tā sākusies ne vien to atjaunošana, bet arī kartēšana.

Staņislavs Maļkevičs, koka mēbeļu ražotājs un un restaurators: “Grūdiens varbūt bija vislielākais tajā, ka apkārtējie šobrīd gaida, kad kāds kaut ko izdarīs, bet paši darīt negrib. Es arī vienu brīdi tāds biju, kad es klaigāju pa visiem, ka neviens nedara neko, un pats arī diži tā neko nedarīju. Tad es sapratu to, ka jāsāk ir ar sevi, ir jāsāk pašam kaut kas darīt priekš apkārtējās vides, un tad, kad tu to sāc darīt, tu redzi, ka cilvēki arī sāk darīt un novērtēt.”

Un tieši tas arī noticis. Sākotnēji krucifiksu meklēšana, apkārtnes sakopšana un paveiktais regulāri dokumentēts video, taču tagad iniciatīvai pievienojas arī vietējie. Vietās, kur vēl nesen krusti slīga krūmos un zālē, cilvēki paši sāk sakopt apkārtni.

Raitis Azins, Dagdas pagasta iedzīvotājs: “Pagājušajā gadā mums bija tāds gana izteikts video gads, kad mēs katru darbību, arī pļaušanu, atspoguļojām video sižetos, un šogad mēs braucam, un mums jau nav ko darīt. Piemēram, pagājušā gada vēlā rudenī mēs atradām vienu krucifiksu, kas tiešām bija ieaudzis krūmos, un jau maija sākumā mēs feisbukā redzam postu, ka vietējie iedzīvotāji, apzinoties karti, paši blakus dzīvojot, ir pilnīgi visu sakārtojuši, izkopuši, izgriezuši krūmus, sastādījuši puķes. Malači!”

Krucifiksi Latgales ainavā nav tikai reliģiski simboli. Tie glabā arī liecības par apdzīvotām vietām, no kurām šodien dažkārt vairs nav palicis gandrīz nekas. Savulaik pie krustiem cilvēki pulcējās, lūdzās un satikās, tādēļ to atrašanās vietas palīdz izsekot arī kādreizējai apdzīvotībai.

Sintija Maļkeviča, Dagdas Tūrisma informācijas punkta vadītāja: “Krucifiksi jau atradās tajā vietā, ja baznīca tuvumā nebija, tad cilvēki tur tikās, lūdzās. Tas nozīmē, ka tajā pamestajā vietā kādreiz bija dzīvība, un nav teikts, ka kādreiz viņas atkal nebūs. Un ir godam to krucifiksu sakārtot un atstāt nākotnei.”

Cik šādu krucifiksu Dagdas apkārtnē vēl slēpj aizaugušas ceļmalas, pļavas un meži, precīzi nav zināms. Kartē atzīmēto vietu skaits turpina augt – informāciju sniedz gan vietējie iedzīvotāji, gan jauni krusti tiek pamanīti, dodoties apskatīt jau zināmos.

Staņislavs Maļkevičs: “Viņi sāk rādīties paši. Mēs braucām aplūkot vienu, aplūkojām, braucam, pamanām nākošo, turpinām ceļu, nākošo, un ir kaut kas, mums uzraksta un pasaka. Te, runājot ar vecām tantiņām, sanāk, ka ceļš ir tā gājis un tur viens betona jau ir, šeit, un teica, ka mežā esot vēl, bet es vēl neesmu ticis līdz viņam.”

Krucifiksi Latgales ciemos un ceļmalās sāka parādīties jau 18. gadsimta beigās, bet īpaši plaši izplatījās 19. gadsimta otrajā pusē. Padomju gados daudzi ceļmalu krusti tika iznīcināti, tomēr daļa saglabājusies līdz mūsdienām.