Kitija Jeršova Rīgas Tehniskajā universitātē studē ķīmijas inženieriju, ir ķīmijas skolotāja un strādā sporta kompleksā “333” par poligona instruktori. Kitijas lielākā aizraušanās ir autosports, jau piekto sezonu viņa piedalās Latvijas autokrosa čempionāta Open klasē.
Kā tu nonāci autosportā?
Es uzaugu laukos, kur bija traktori, dažāda tehnika, un tētis jau manā agrā bērnībā sāka piedalīties sacensībās, es braucu līdzi. Man ļoti patika atmosfēra.
Brālis arī brauc sacensībās, māsa trenējas. Kad man bija septiņi gadi, tētis piedāvāja piedalīties kartingu nometnē, tā arī viss sākās. Neviens nejautāja, vai es gribu braukt, vai man patīk braukt, bet man patika.
Pirmo reizi pie stūrēšanas Kitija tika jau sešu gadu vecumā.
Tētis agri no rīta mani pamodināja un teica, ka jābrauc pakaļ džipam, esot palicis pļavā. Aizbraucām, izvilkām džipu no pļavas, kādam ar viņu bija jābrauc atpakaļ. Mans tētis turpat pļavā iemācīja man, kā pārslēgt ātrumus – tā arī es aizbraucu atpakaļ līdz mājām.
Vai tu atceries, kad bija tavas pirmās sacensības?
Pirmās sacensības ar kartingu man bija bērnu nometnē, 7 gadu vecumā. Vēlāk jau piedalījos arī Latvijas autokrosa čempionātā, bagiju klasē. Ar tādiem maziem bagijiem sacensībās var piedalīties jau no piecu gadu vecuma.
Mēs jau noskaidrojām, ka tava ikdiena ir ļoti aizņemta un darbīga. Kāda izskatās viena diena tavā dzīve?
Pa nedēļu primāri ir universitāte. Kad ir kāda brīvāka diena, cenšos arī pastrādāt, aizbraucu pakaļ detaļām, aizbraucu uz garāžu. Bet brīvdienās, ja ir iespēja, braucam uz sacensībām vai vienkārši uz kādu trasi trenēties – protams, kādu stundiņu vai divas ir jāatrod laiks arī treniņiem.
Studējot eksaktās zinātnes, ir pierasts visu laiku intensīvi domāt, risināt problēmas, pieņemt loģiskus lēmumus. Tā arī mēs tam pieejam trasē – sekojam līdzi laikam, ātri domājam – kādas riepas labāk likt, kad labāk braukt, viss ir saplānots pa punktiem, ļoti stratēģiski, loģiski, un bieži tas arī atmaksājas.
Tu nāc no autosportistu ģimenes.
Jā, tā kā es nāku no autosportistu ģimenes, man savs elks tālu nebija jāmeklē – tas ir mans tētis Ints Jeršovs. Viņš ir braucis dažādās disciplīnās gan autokrosā, gan rallija sprintā un vienmēr ir sevi pierādījis kā vienu no top braucējiem. Es neesmu sastapusi daudz tik labus, ātrus un dedzīgus autosportistus. Tētis vienmēr ir vēlējies augt un attīstīties, un tas mūs abus ar brāli ir motivējis ne vien autosportā, bet arī citās dzīves jomās.
Vai tev ir nācies sacensties ar savu tēti?
Mēs sacenšamies visu laiku. Ja mēs braucam ar vienu mašīnu, mēs braucam vienā klasē. Vienīgās klases, kurās braucot ar tēti nekonkurēju, bija dāmas un juniori. Šobrīd, braucot autokrosā, es katru reizi konkurēju gan ar savu tēti, gan mazo brāli. Dažreiz viens otram iedodam pa sāniem, bet mēs neesam konkurenti, mēs esam autosportistu ģimene. Protams, kad brālis nobrauc labāk par mani, ir savāda sajūta, bet ir jāmācās priecāties vienam par otru.
Tagad, kad esam paaugušies, visi ir ļoti atbalstoši, brauc uz sacensībām, skatās tiešraides.
Ar kuru no saviem sasniegumiem tu visvairāk lepojies?
Visvairāk es lepojos ar to, ka pagājušajā sezonā es izcīnīju vicečempiones titulu Open klasē un otro vietu kopvērtējumā.
Kādos trīs īpašības vārdos tu sevi raksturotu, atrodoties trasē?
Ātra, agresīva un stabila.
Kura ir tava mīļākā trase?
Mana mīļākā trase ir “Teperis” Smiltenē. Šajā trasē es uzaugu, pavadīju vasaras, no 12 gadu vecuma sāku piedalīties sacensībās. Tā ir viena no retajām vietām, kur mums ļāva braukt, jo ne visi ļauj 12 gadus vecam bērnam braukt ar pilnpiedziņu.
Ko no šī sporta tu visvairāk izbaudi?
Protams, lielākais gandarījums ir pēc perfekti izbraukta apļa, kad tu jūti, ka mašīna klausa un ir arī ātrums. Es izbaudu arī to sacensību atmosfēru. Visi dalībnieki un atbalstītāji ir kā viena liela ģimene.
Tu esi pieradusi kontrolēt savu auto pat neticami lielā ātrumā – kas ir tas, ko esi iemācījusies, ka dzīvē nespēj kontrolēt?
Es nespēju kontrolēt citus cilvēkus. To es ikdienā arī ņemu vērā. Tu trasē vari izdarīt visu uz 100%, bet kāds tāpat var tevī iebraukt. Tas pats attiecas arī, atrodoties ārpus trases. Tu vari atbildēt tikai par sevi, tāpēc ir jārūpējas par sevi.
Autosporta pasaulē pārsvarā dominē vīrieši?
Autosporta vidē es jūtos ļoti labi, esmu savu vietu izcīnījusi. Kad es biju mazāka, pat vecākas dāmas uz mani skatījās ar šķību aci, bet vēlāk jau es sadraudzējos. Citi braucēji, vīrieši atnāk apsveicināties, ir citi, kuri nerunā, bet tās ir tādas lietas, ar kurām jāsamierinās. Es braucu ātri, es zinu, ko daru, un esmu pārliecināta par savām spējām.
Vai tev ir kādi īpaši rituāli, gatavojoties sacensībām?
Tādu īpašu rituālu man nav, bet noteikti pārbaudu, vai mašīnai viss kārtībā. Lai sacensību dienā viss noritētu labi, ir laicīgi jāsaliek mantas. Parasti trīsreiz pārbaudu visu, jo ir gadījies paņemt līdzi tikai vienu zābaku. Visgrūtāk sacensību dienā ir noturēt enerģiju. Ja tu pārtrakojies, vari lidot laukā no trases, ja esi atslābinājies, vari būt par lēnu. Grūtākais ir noturēt to emocionālo stabilitāti.
Kā tu sevi palutini pēc veiksmīga finiša?
Sacensību dienā es neko neēdu, pārtieku no ūdens un dažreiz uzkožu svaigu gurķi. Tas stresa dēļ. Ja vēl izdzeru kafiju, tad palieku nervoza, tāpēc pieturos pie ūdens. Esmu mēģinājusi ēst, bet man tas nestrādā. Pēc finiša gan es vienmēr ēdu frī kartupeļus un dzeru kvasu.
Kur autosportā tu sevi redzi pēc 10 gadiem?
Autosports nav mana karjera, tas ir hobijs, bet noteikti turpināšu braukt Latvijas autokrosa čempionātā, gribētu izbraukt arī kādu rallija disciplīnu kopā ar tēti kā stūrmani. Varbūt arī pati piesēsties pie stūres, bet no krosa atteikties negribētu.