Kurš gan nezina, kas ir rallijs! Skaidrs, ka tā ir sena, jo sena Rīgas kinostudijas mākslas filma. Bez visa tā rallijs ir viena no populārākajām un skatītājiem interesantākajām autosporta disciplīnām. Pēc kārtējā ātrumposma noskatīšanās, jebkurš mazlitrāžas auto īpašnieks sajūt sevī rallija gēnu un dod vaļā pa grants ceļu tā, ka akmeņi vien lec uz visām pusēm. Aizraujoši un vēl ar vien aktuāli, jo ne velti mūsu sportisti cīnās par sekundēm lielajā pasaules mēroga seriālā un mēs, īkšķus saspieduši, jūtam līdzi katrai pārsistai riepai, pārdauzītam riteņa diskam un rudzu laukā apmestam kūlenim.
Kuram gan nepatīk šis drosmīgais un vīrišķīgais motoru sporta veids? Taču lielākā daļa noteikti jau paguvusi piemirst to, kā tas viss sākās. Autorallija pirmsākumi meklējami Francijā 19. gadsimta beigās, bet termins “rallijs” un mūsdienu izpratne par to, jau pēc laika – 20. gadsimta sākumā. Par pirmo nozīmīgo auto sacīksti jeb rallija priekšteci uzskata Paris–Rouen Horseless Carriage Competition pārbraucienu, ko rīkoja avīze Le Petit Journal. Tā bija viena no pirmajām lielajām automašīnu sacensībām un notika 1894. gadā. Automobiļu klubs Francijā pēc gada organizēja tolaik garākās sacīkstes Parīze – Bordo –Parīze, kas stiepās aptuveni 1700 kilometru garumā un notika pa posmiem.
1911. gads pazīstams ar Rallye Monte-Carlo un ir pirmais pasākums, kurā oficiāli lietoja vārdu “rallijs”. Tas kļuva par vienu no slavenākajiem un tradicionālākajiem rallijiem pasaulē. Daudzi tieši to uzskata par rallija sporta sākumu mūsdienu izpratnē. Mūsdienās ar šo apzīmējumu pasākuši dēvēt teju vai jebkuru pasākumu, kurā konkrētā laikā jāveic konkrēts uzdevums. Mums ir foto rallijs, orientēšanās rallijs, iepirkšanās rallijs un sazin kas vēl, kam patiesībā ar tradicionālo autosporta disciplīnu nav ne mazākā sakara. Ja nu vien tik, cik labi izklausās un ļauj pievilināt vairāk dalībnieku.
Reizi gadā uz kārtējo rallija pasākumu pulcējas visi tie Baltijas valstu un tuvāko zemju pārstāvji, kuri kaut mazākā mērā saistīti ar elektrisko automobiļu attīstību. Šogad notikums svinēja jau divpadsmito gadadienu un norisinājās maršrutā Kauņa – Cēsis – Tartu. Tieši šāds maršruts nebija nejaušība, jo Kauņā starts tika dots šīs pilsētas izglītības un zinātnes centrā. Stafeti pārņēma Cēsu kosmiskās izpētes centrs. Un, visbeidzot, finiša taisne tika sasniegta leģendārajā Tartu “Ahhaa” zinātnes centrā. Zinātne ir cilvēces attīstība un arī elektriskā mobilitāte esot un būšot mūsu attīstības augstākais punkts, kurš bez zinātnes palīdzības nav sasniedzams.
Ar ralliju šim pasākumam saistība ir tik daudz, cik pārbrauciens ar automobiļiem – vairāk par piecsimt kilometriem garš brauciens ar pilnībā elektriskiem spēkratiem. Vēl varbūt arī tas, ka arī šā brauciena galvenais mērķis ir kādam sasniegt finišu pirmajam. Lai arī pats par sevi ikgadējais pasākums vairāk uzskatāms par izklaides braucienu ar nelielu sacensības elementu klātbūtni, daža laba Latvijas ekipāža tik ļoti kāroja uzkāpt uz goda pjedestāla, ka nesmādēja pat visnotaļ netaktiskas metodes – sūdzēšanos par saviem kolēģiem, kuriem visticamāk veicās labāk.
Elektriskā rallija nosaukums lepni nes uzlādes vietu veidotāja un elektrības piegādātāja “Ignitis ON” vārdu, jo tieši šis uzņēmums jau divpadsmito gadu atbalsta elektromobiļu popularizēšanu Baltijas valstīs. Savukārt rallija organizators ir kāds simpātisks kungs labākajos gados no Lietuvas, vārdā Darius Grinbergas. Sacensības arī šogad bija lielākais jaunāko elektroauto tehnoloģiju un uzlādes infrastruktūras pārbaudījums Baltijas valstīs. Šogad maršrutā Kauņa-Cēsis-Tartu devās gandrīz septiņdesmit dažāda kalibra elektroauto. Tie nedrīkstēja pārsniegt atļauto braukšanas ātrumu vai pārkāpt citus ceļu satiksmes noteikumus.
Tiks vērtētas divas kategorijas. “Biznesa” kategorijā dalībnieki veic maršrutu no Kauņas līdz Tartu, cenšoties pēc iespējas precīzāk ierasties noteiktajā laikā. Savukārt “Tūrisma” kategorijas uzvarētājus nosaka ekipāžas, kuras astoņu stundu laikā nobrauc visvairāk kilometru. Protams, arī otrā kategorija stingri pieturējās pie visiem labi zināmajiem ceļu satiksmes noteikumiem. Turklāt, ne tādēļ, ka visi dalībnieki ir balti un pūkaini eņģelīši, bet gan tikai un vienīgi savtīgos nolūkos – par katru satiksmes noteikuma pārkāpumu ekipāžai automātiski tika piešķirtas soda minūtes, kas gala iznākumā varēja visātrāko pārvērst neveiksminiekā un pēdējās vietas ieguvējā. Iespējams, tieši tādēļ dažam labam radās vēlme nedaudz “paklaudzināt” par konkurentiem.
Tā kā organizatori ir Lietuvas elektroauto entuziasti, tad arī lielākais dalībnieku skaits pārstāvēja tiešu šo valsti. Tam visam klāt dažas latviešu, dažas igauņu un pat pāris somu un poļu ekipāžas. Protams, dalība elektromobiļu rallijā nebūt nav bezmaksas, tādēļ galvenokārt uz starta stājās ekipāžas no uzņēmumiem, kuri visās trīs Baltijas valstīs iesaistīti elektriskās mobilitātes veicināšanā – uzlādes iekārtu ražotāji, to uzstādītāji, elektrības piegādātāji un auto pārdevēji. Arī klimata glābēju organizāciju pārstāvji izmēģināja spēkus.
Viens no svarīgākajiem rallija uzvaras kritērijiem bija pareizas stratēģijas izvēle savu dzelzs rumaku pabarošanā. Vismaz desmit automobiļi no dalībnieku skaita spēja piebeigt aptuveni 530 kilometrus garo trasi bez papildus uzlādes. Tas ir lielisks piemērs, ka mūsdienu elektrisko automobiļu veiktspēja ir augusi ļoti strauji. Ja atceramies, tad pirmie šīs sugas brāļi ar mokām varēja pievarēt nieka simts kilometru distanci! Un arī tikai vasarā. Nu piecu simtu kilometru nobraukuma rezerve ir teju vai ikdienas realitāte.
Daļa ekipāžu, tajā skaitā konkursa “Latvijas e-auto” organizatora Roberta Jansona un TV raidījuma “Autodroms” vadītāja Ginta Gavera duets, iztika ar divpadsmit minūšu uzlādi Cēsīs, kur šajā īsā laika sprīdī izdevās papildināt iespējamo nobraukumu par 210 kilometriem. Izmēros mazākie elektromobiļi spēja ar vienu uzlādi veikt ap 300 kilometriem un tādēļ stāvēšana pie “stabiņa” bija jāatkārto pat vairākas reizes. Lai vai kā, ja neskaita sakrātās soda minūtes, brauciena laiks starp pirmo un pēdējo vietu atšķīrās vien par nepilnām trīsdesmit minūtēm.
Cerams, ka azarta un uzvaras kaisles pārņemtie izgaršoja smago slavas nastu līdz pēdējai lāsītei. Cerams, ka tie, kuriem veicās mazāk, neskuma un uztvēra kopā, vienā maršrutā pavadītās astoņas stundas kā lielisku piedzīvojumu. Un jācer, ka šāds, teju vai septiņdesmit elektrisko automobiļu pārbrauciens cauri trīs Baltijas valstīm, uzdrošinās tos, kuri šaubījās vai pat izturējās pret “nākotnes” transportu ar pamatīgu skepses piegaršu. Starp citu, elektriskajā pārbraucienā piedalījās arī viens kravas busiņš, viens smagais vilcējs un pat vesels viens smagais automobilis ar garo fūri!