Ikšķiles ozols: ģimenes stāsts par koka glābšanu un pārvērtībām

Ieva Use-Cimmermane, Ikšķiles iedzīvotāja, ainavu un dārzu veidotāja: “Desmit gadus atpakaļ, kad mēs atbraucām vēlā, vēlā rudenī, tad mēs ieraudzījām šādu skatu, kas bija tas milzīgais ozols ar tik daudz kupliem zariem. Bija jau uzbūvēta māja. Un mēs skatījāmies un vienkārši iemīlējāmies tajā.” 

Tā sākās Ievas Uses-Cimmermanes stāsts par ozolu tagad jau viņas pagalmā. Tieši brangais koks pārliecināja ģimeni, ka tieši šī ir īstā vieta, kur dzīvot Ikšķilē. Taču tā kā ozols ir vecs un drīz sasniegs 200 gadus, sākumā pat bija šaubas, ka to izdosies saglābt.

“Tad faktiski pirmais darbs, ko mēs jaunajā mājā darījām, bija zāģējām sausos zarus un sakopām ozolu. Un tajā brīdī, kad tie zari bija apzāģēti, tas skats bija tāds mazliet sāpīgs. Tāpēc, ka tā bija milzīga zaru čupa un, kad tu konstatē, ka no tā lielā koka, no tā masīvā auguma, faktiski tev ir jāšķiras no vairāk nekā trešās daļas esošo zaru. Un arborists dod tev tādu ziņu – nu, skatīsimies, kas tuvāko 5, 10 gadu laikā notiks,” stāsta Ieva Use-Cimmermane, Ikšķiles iedzīvotāja, ainavu un dārzu veidotāja.

Un ar katru gadu ozols sāka īpašniekus apbalvot par ieguldīto darbu – tas arvien vairāk sazaļoja un izskatījās krietni veselīgāks. Tomēr, ņemot vērā atrašanās vietu, tas vēl nebija pilnībā atlabis. Tad Ieva ar vīru izlēma mazliet pamācīties par ozolu kopšanu un drīz pēc tam veica vairākus sakopšanas darbus. Un pūles beidzot atmaksājās.

Ozola pārvērtības gadu laikā.

Ikšķiles iedzīvotāja, ainavu un dārzu veidotāja: “Bija viena diena šogad jūnijā, ka es izgāju pa savām darbnīcas durvīm un man tieši telefonā tajā brīdī parādās atmiņu bilde piecus gadus iepriekš, kā izskatījās tas ozols. Un es pēkšņi tieši tajā brīdī skatos tajā bildē un skatos uz ozolu, un viņš ir neiedomāji pārvērties. Tas pieclatnieka simbols noteikti ļoti simbolizējas ar ozolu mūsu pagalmā.” 

Ievas gadījums ir veiksmes stāsts. Lai veicinātu līdzīgus panākumus, Dabas aizsardzības pārvalde jau otro reizi šogad izsludināja programmu “No koka uz koku”, aicinot īpašniekus pieteikt lielus kokus sakopšanai. Lai gan šogad programmas zonas bija ierobežotākas, pieteikumu skaits bija pat lielāks nekā pērn. Dabas aizsardzības pārvaldē uzsver, ka šāda vecu koku sakopšana ir īpaši svarīga bioloģiskajai daudzveidībai.

“Vabolīte lapkoku praulgrauzis, liela izmēra vabole, ir kā tāds dārgakmens dabā. Ja mēs viņu esam atraduši kādā konkrētā kokā, viņš tur dzīvo, tad šī vieta ir ārkārtīgi vērtīga bioloģiskajai daudzveidībai ne tikai šai konkrētajai sugai. Jo viņa ir kā lietussargsuga. Mēs, sargājot šo vienu sugu, pasargājam gan šo koku, kas ir vecs un īpatnējs, īpašos apstāķlos un ir ļoti nozīmīgs dabai, gan arī visas sugas, kas varētu apdzīvot šo koku. Tai skaitā, daudzas citas īpaši aizsargājamās sugas,” skaidro Zanda Segliņa, Dabas aizsardzības pārvaldes projekta “LIFE Osmo Baltic” koordinatores asistente. 

Šīs sugas vaboles izplatās vāji, un tieši vecie koki kalpo kā ekoloģiski koridori, kas nodrošina to turpmāko izplatību. Tomēr, lai gan īpašnieku pieteikumu ir daudz, statistika rāda, ka veco koku skaits pamazām samazinās, jo vairāki no tiem nolemj atbrīvoties. Ikšķiles iedzīvotāja Ieva gan aicina to nedarīt, jo šādi koki sniedzot arī zināmas priekšrocības.

“Man liekas tā ir pati negudrākā rīcība, ko cilvēks varētu darīt, ko attīstītājs varētu darīt, ko mājas saimnieks varētu darīt. Mēs šeit dzīvojam klajā vietā, tas ozols tik ļoti palīdz karstajās vasarās. Tāpat par vēju, par vispār tādu dabas klātbūtni. Nu, galu galā bērniem iekopt kokā bērnībā, man šķiet, ir labākais, ko varētu katrs vecāks vēlēties. Tāpēc tiešām gribētos novēlēt, lai mēs saglabājam savu iekšējo pārliecību par to, ka daba mums tikai palīdz,” saka Ieva Use-Cimmermane, Ikšķiles iedzīvotāja, ainavu un dārzu veidotāja.

Šobrīd Ievas pagalmā esošajam ozolam līdz dižkoka statusam pietrūkst 40 centimetru. Cik ilgi tas prasīs, paliek atvērts jautājums. Jo, kā jau dabā, nekas nav paredzams.