Ne katrs bērnības sapnis piepildās. Taču Sandim Ģērmanim tas izdevās. Pirms daudziem gadiem, vasaras pavadot pie vecvecākiem Puikulē, viņš nosolījās, ka reiz šeit turēs zirgus. Šodien bērnības sapnis ir īstenojies – Sandis atgriezies vecvecāku mājās, kur audzē zirgus un interesentiem piedāvā izbraucienus zirga pajūgā.
“Šeit Puikulē dzīvoja mani vecvecāki. Visa mana bērnība pagāja šeit. Tieši te arī sākās mana saikne ar zirgiem, jo vecmammai bija divi darba zirgi. Kad biju mazs, vecmammai teicu, ka izaugšu liels un turēšu šeit zirgus,” stāsta zirgaudzētājs un zirgu treneris Sandis Ģērmanis.
Lai gan bērnības sapnis bija skaidrs jau agrā vecumā, dzīve viņu uz vairākiem gadiem aizveda citur. Sandis strādāja ar zirgiem gan Latvijā, gan Igaunijā – trenēja, apmācīja zirgus un vadīja staļļus. Vēlāk viņš nolēma atgriezties Puikulē un pakāpeniski sāka veidot savu saimniecību.
“Pakāpeniski samazināju zirgu skaitu, par kuriem rūpējos, un sāku piedāvāt izbraucienus ar zirga pajūgu. Tā tas viss arī radās. Nav daudz cilvēku, kas piedāvā šādus izbraucienus. Mēs vizināmies pa pilsētu, mežiem, un to var darīt gan vasarā, gan ziemā,” stāsta Sandis.
Šobrīd viņš ikdienā strādā Rūjienas saldējuma ražotnē, bet brīvo laiku velta zirgiem. Viņa mērķis ir panākt, lai ar laiku zirgi spētu nopelnīt paši savu uzturēšanu.
“Zirgu lietas ir ļoti, ļoti dārgs hobijs. Viens no veidiem, kā to risinu, ir panākt, lai zirgi paši sevi atpelna. Mans pamatdarbs ir Rūjienas saldējuma ražotnē. Agrāk strādāju tikai ar zirgiem – nodarbojos ar iestrādāšanu, apmācīšanu, treniņiem un staļļu vadīšanu. Tagad zirgi ir mans hobijs, bet mērķis ir ar viņiem strādāt tik daudz, lai viņi paši sevi uzturētu,” viņš atzīst.
Tomēr zirga pajūgs Sandim nav tikai tūrisma piedāvājums. Reizēm tas kļūst arī par pavisam ikdienišķu pārvietošanās līdzekli.
“Pagājušajā vasarā izdomāju, ka gribu picu. Alojā ir ļoti laba picērija, tāpēc iesēdos ratos, aizbraucu pa Zaļo dzelzceļu, paņēmu pasūtījumu un ar zirgu braucu mājās,” ar smaidu stāsta Sandis.
Ar savu stāstu var lepoties arī paši rati. Tos Sandis iegādājās Limbažu pusē, taču, pārvedot mājās, atklājās negaidīts fakts.
“Kad iegādājos šos ratus, braucu pakaļ pēc ratiem, bet atbraucu ar stāstu. Zem sēdekļa ir plāksnīte, uz kuras rakstīts, ka tie izgatavoti Rūjienā, Valdemāra ielā 44, Hermaņa Lučiņa galdniecībā,” viņš stāsta.
Šobrīd saimniecībā viesus pajūgā vizina divi zirgi – ukraiņu sirmis Grejs un Igaunijas Tori šķirnes zirgs Vismuts. Taču Sandim ir vēl kāds sapnis.
“Man vēl nav izdevies sasniegt to, uz ko es tiecos. Es vēlos, lai tas būtu zirgs, ko pats esmu izaudzējis un kas dzimis pie manis. Līdz šim visi man dzimušie zirgi diezgan ātri tika pārdoti. Tagad man ir viens potenciāls kandidāts. Redzēsim, vai viņš paliks pie manis un vai ar viņu izdosies to sasniegt,” saka Sandis.
Lai izaudzinātu zirgu, kas būs gatavs darbam, nepieciešama liela pacietība. Kā skaidro Sandis, īstais apmācību process sākas tikai aptuveni trīs gadu vecumā.
“Trīs gados sākas mācību process. Līdz tam laikam zirgs aug, notiek socializēšanās, viņš mācās robežas – ko drīkst un ko nedrīkst darīt. Tikai četru līdz piecu gadu vecumā ar zirgu sāk nopietni strādāt,” skaidro zirgaudzētājs.
Sanda saimniecībā šobrīd mīt astoņi zirgi. Katram no tiem ir savs raksturs un dzīvesstāsts. Viens no īpašākajiem ir Latvijas šķirnes ķēvei Altai, kura sasniegusi 27 gadu vecumu.
“Alta trīs gadus nostrādāja ļoti intensīvā jāšanas skolā. Ļoti daudziem mazajiem jātniekiem viņa ielikusi pirmos pamatus. Alta piedalījusies arī filmēšanās un kino projektos,” stāsta Sandis.
Tagad Alta bauda pelnītu atpūtu. Kā atzīst saimnieks, zirgi vislabāk jūtas brīvas turēšanas apstākļos – tie paši izvēlas, kad doties ganībās un kad atgriezties zem jumta. Un, lai gan bērnības sapnis par zirgiem jau piepildījies, Sandim joprojām netrūkst mērķu, ko sasniegt. Galvenais no tiem – kādu dienu viesus vizināt ar paša izaudzētu zirgu.