Šogad Latvijas nemateriālās kultūras vērtību saraksts papildināts par 6 vienībām, viena no kurām saistās ar garmanes jeb ermoņiku spēles tradīciju Latgalē.
Kas šī īsti ir par tradīciju un kādēļ šis ir bijis pēdējais laiks to iekļaut nemateriālās kultūras vērtību sarakstā, uz sarunu aicināju etnomuzikologu, pieteikuma veidotāju, biedrības “Skaņumāja” pārstāvi Ilmāru Pumpuru.
Doma par garmanes (tāds būtu korekts instrumenta nosaukums latgaliešu rakstu valodā) spēles iekļaušanu nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā ir diezgan sena, jo šeit mēs runājam par spilgtu muzicēšanas tradīciju, kas Latgalē ir labi zināma, pietiekami spēcīga un izplatīta.
Mums patiesībā kādu brīdi bija cerība, ka šo pieteikumu varētu veidot kāds no latgaliešiem, kas ir tuvāk šai tradīcijai (biedrības mājvieta ir Vidzemē, Ogres novadā). Runājot par to ar kolēģiem, tomēr vienojāmies, ka mēs kā organizācija, kas jau ir sagatavojusi vairākus instrumentu spēles tradīciju pieteikumus nemateriālās kultūras vērtību statusam, to spēsim izdarīt veiksmīgāk. Bet, tas tika darīts ciešā sadarbībā ar vairākām Latgales kultūras organizācijām, entuziastiem, kas nodrošina šīs tradīcijas uzturēšanu un saglabāšanu. Būtībā tas lielais praktiskais darbs notiek tur, uz vietas Latgalē.
Cik spēcīga ir garmanes spēles tradīcija Latgalē un kas ir šīs tradīcijas nesēji?
Šobrīd tradīciju varam uzskatīt par stabilu. Vairāk nekā 50 spēlmaņi aktīvi darbojas, spēlē, piedalās publiskos pasākumos, koncertē. Noteikti ir arī diezgan liels spēlmaņu skaits – tie varētu būt vairāki simti spēles pratēju –, kas spēlē mājās savam priekam, savā mazajā kopienā un plašākos pasākumos nepiedalās. Tie ir šīs tradīcijas prasmju nesēji, tās redzamākā daļa. Bet ne mazāk nozīmīgi tradīcijas pastāvēšanai ir pasīvie lietotāji. Ģimenes, kaimiņu, darba kolēģu un draugu kopienas, kurās garmanes spēle ir dabiska sadzīves norišu daļa, nepieciešamā muzikālā komponente kopā sanākšanu reizēs – svētkos, mājas viesībās, atpūtas pasākumos, padziedāšanās utt. Negribētos gluži teikt, ka tas ir īstākais, patiesākais tradīcijas pastāvēšanas veids, bet tieši šādi spēles tradīcija ir eksistējusi ilgu laiku. Tas nenozīmē, ka garmanes spēles tradīcija nav apdraudēta. Straujās iedzīvotāju skaita izmaiņas iespaido gan ģimenes, gan kaimiņu kopienas, kurās tikusi uzturēta tradīcija. Vecākā spēlmaņu paaudze noveco, nerodot jaunus spēlētgribētājus, kam nodot gados uzkrāto mantojumu.
Tradīcijas centrā esošais mūzikas instruments ir samērā jauns. Šis Krievijā radītais ermoņiku jeb garmanes modelis masveidā Latvijā parādās tikai pēc II pasaules kara. No otras puses, nevar teikt, ka spēles tradīcija, viss, kas ar to saistīts, ir tikpat jauns. Instrumenta spēle ir uzslāņojusies uz senākām instrumenta spēles tradīcijām, kas Latgalē bijušas klātesošas jau kopš 19. gadsimta. Kāpēc tieši Latgale? Nezinu, bet tieši tur mēs redzam aktīvas kopienas, kurās ir pieprasījums pēc šī instrumenta spēles, otrkārt, tur joprojām notiek dzīvais instrumenta spēles pārmantošanas process. Ja citviet Latvijā kāds izvēlas spēlēt šo instrumentu, tad parasti tās ir izglītības ceļā iegūtas prasmes, bet Latgalē joprojām var vērot mācīšanos, instrumenta spēles tehniku un repertuāra pārmantošanu un praktizēšanu kopienās.
Garmane – kas tas ir par instrumentu?
Būtībā par garmani Latgalē var nosaukt jebkuru diatonisko plēšu instrumentu (tādu, kas atšķirībā no klaviertaustiņu akordeona spēlējams tikai vienā vai divās tonalitātēs), bet šobrīd mēs runājam par vienu konkrētu, tieši šai tradīcijai raksturīgu instrumenta modeli. Zinātniskajā literatūrā to mēdz dēvēt par krievu divrindu ermoņiku vai ermoņiku hromka. Paši tradīciju kopienām piederīgie nereti lieto krievisko nosaukumu garmoška.
Patiesībā, tas bija viens no klupšanas akmeņiem, kāpēc šīs spēles tradīcijas pieteikums pirmajā reizē tika noraidīts, jo šobrīd, saistībā ar Krievijas uzsākto karu, mēs ar lielām aizdomām skatāmies uz jebko, kas saistīts ar Krieviju. No otras puses – mēs runājam par mūsu, vietējo tradīciju. Tradīciju, kas ir svarīga vietējām kopienām, tradīciju, kas veido nozīmīgu latgaliskās identitātes daļu. Līdz ar to mēs tomēr uzskatījām, ka, par spīti šaubām un bailīgumam, šai tradīcijai ir jāpievērš pienācīgā uzmanība. Tā ir daļa no mūsu kultūras mantojuma, kuru vajag kopt un atbalstīt, un tieši šajā brīdī, kad viņa vēl ir pietiekami aktīva. Mums jau ir pietiekami daudz zaudētu tradīciju, kam savā laikā netika pievērsta pienācīga uzmanība, un šobrīd jau atliek vairs tikai lasīt tādas mazas drumsliņas kopā.
Foto: J.Zaremba
Kādu instrumentu spēles tradīcijas mēs jau esam pazaudējuši?
Ir lietas, kuras mēs mūsdienās vairs nevaram identificēt, saprast, kāda ir bijusi to vieta un nozīme. Tās ir mistiskās dainās minētās ģīgas. Vai zelta taure, ko Jānītis pūš, savus bērnus gaidīdams. Ir instrumenti, kurus izdevies satvert pašā pēdējā brīdī, vai pat mazliet tā kā par vēlu. Viena no izzūdošajām tradīcijām, par kuru mēs domājam un turam rūpi, ir cimboles spēle, kas arī bija tieši Latgalē izplatīta. Šobrīd mēs to varētu saukt par pārtraukto jeb atjaunoto tradīciju.
Par garmanes spēli mēs šobrīd runājam kā tradīciju, ko vēl var pārņemt dzīvā veidā, mēs varam braukt uz Latgali un tiešā veidā komunicēt ar instrumenta spēles vecmeistariem, mācīties viņu repertuāru, viņu spēles manieri, muzikantu stāstus, viņu komunikāciju ar klausītāju.
Ar pārtrauktajām tradīcijām ir tā, ka mums bieži vien ir pieejamas tikai kaut kādas liecību, aprakstu skrandas, no kurām varam tikai un vienīgi nojaust, kāda tā tradīcija senatnē ir bijusi. Mēs pilnīgi godīgi par pazaudētām varam saukt ganu stabules izgatavošanas un spēlēšanas tradīcijas Latvijā. Gana plaši apcerēta un aprakstīta literatūrā, bet praksē zudusi. Mums nav, kam pajautāt, kāpēc muzejos saglabājušies instrumenti ir tieši tādi, mums nav meistaru, kas šīs stabules prastu izgatavot, mums nav ticamu ziņu par repertuāru un to saistītajām nozīmēm. Cimboles spēli brīnumainā veidā ir izdevies satvert aiz paša astes gala. Mums ir krietns daudzums skaņu ierakstu, filmētas intervijas ar pēdējiem izcilajiem spēlmaņiem, kurās mēs varam redzēt, nojaust, kā tas ir bijis. Ir labi dokumentētas spēles tehnikas un paņēmieni. Ir iespēja mācīt un mācīties. Bet dzīvā kontakta iespēju mums vairs nav.
Vai ir kāds iemesls tam, ka garmanes spēle ir tik izteikti saglabājusies tieši Latgalē?
Tā būtu kāda dziļāka antropoloģiska pētījuma tēma. Jādomā, padomju laikā šis instruments bijis pieejams visur – Rīgā, Jelgavā, Liepājā –, bet tikai Latgalē tas uzpotējās uz senākajām spēles tradīijām un izveidoja savu tādu raksturīgu izpausmes formu, kas citur Latvijā nav novērojama. Te būtu jājautā Latgales kultūras zinātājiem, pētniekiem par viņu kultūras identitātes elementiem, kāpēc tieši šajā novadā muzicēšanas tradīcija ir tik svarīga, lai viņā balstītos arī kopienas piederības izjūta, kamēr citur tas nav bijis tik svarīgi. Tas laikam ir tāds jautājums, uz kuru man nav precīzas atbildes, bet fakts ir tāds, ka Latgalē šīs tradīcijas ir, un tām ir ļoti konkrētas pazīmes.
XX gs. pirmajā pusē dažādi ermoņiku modeļi tika spēlēti visā Latvijas teritorijā, Vidzemē – Ieviņa ermoņikas, Kurzemē – Vīnes tipa ermoņikas, Latgalē pēterburģenes. Citviet šī prakse pamazām apsīka, it īpaši laikā pēc II pasaules kara, kad zuda pieeja Eiropā izgatavotajiem instrumentiem un materiāliem, kas nepieciešami esošo instrumentu remontam. Savukārt Latgales spēlmaņi pārņēma un pieņēma jauno ermoņiku modeli, šādi turpinot uzturēt senākās muzicēšanas tradīcijas.
Nemateriālās kultūras mantojuma statuss – ko tas dos šīs tradīcijas saglabāšanai?
Pirmkārt, tas nozīmē atzinību esošajiem spēlētājiem un uzturētājiem, ka šī tradīcija ir pamanīta un ievērota. Otrkārt, tas ir lielisks veids, kā stāstīt par to, popularizēt tradīciju, jo, kā jau teicu, lai arī šī tradīcija šobrīd ir diezgan izplatīta, tas nenozīmē, ka tā nav apdraudēta. Populārās kultūras spiediens, kultūras modeļu maiņas, iedzīvotāju skaita un sastāva izmaiņas – tas viss apdraud esošās tradīcijas. Tradīcijas nesēju kopienas sarūk, tradīciju izpausmes mainās. Ja kādreiz mēs tiešām runājām par ciemu, kaimiņu, ģimenes, darba kopienām, kurās šī muzicēšana notika, tad šobrīd mēs redzam, ka tradīcijas uzturēšanu un saglabāšanu pārņēmuši publiski pasākumi, folkloras pasākumi, muzikantu saieti, festivāli. Tas laikam ir neizbēgams mūsdienu process.
Neraugoties uz to, ka šis instruments ir bijis gana izplatīts gan Latvijas teritorijā, gan kopumā bijušajā padomju kultūras telpā, ir ļoti maz pētnieciskās literatūras, uz ko būtu iespējams atsaukties. Tas bija vēl viens apstāklis, par ko nemateriālā mantojuma vērtības pieteikums tika kritizēts – nepietiekamas atsauces uz pētījumiem. Piešķirtais statuss varētu rosināt pētnieku uzmanību, izpētīt un aprakstīt par tā parādīšanos Latvijā, senāko tradīciju transformēšanos, koienām, spēlmaņu dzimtu stāstiem.
Nemateriālā mantojuma statuss ļauj arī pašiem tradīciju uzturētājiem un potenciālajiem pārmantotājiem gūt lielāku pašapziņu, domu, ka ir vērts ieguldīt laiku un līdzekļus, lai šo tradīciju apgūtu un turpinātu uzturēt. Un, protams, vietējām pašvaldībām tas var palīdzēt piesaistīt finansējumu kopienu aktivitātēm, šāda veida kultūras elementa saglabāšanai.
Kur iespējams apgūt garmanes spēli? Vai tā ir tikai vecmeistaru sistēma?
Dzīvā tradīcija, jā, tā balstās vecmeistaru piemērā, kad mācās no ciema spēlmaņiem. Bieži šī spēles prasme ir tikusi apgūta arī pašmācības ceļā, jo tā ir pietiekami vienkārša, bet vienmēr klātesošs ir dzīvās mūzikas paraugs.
Mūsdienās, kā jau zināms, pārmantošanas mehānismi vairāk pārceļas uz izglītības procesu, un te arī ir tas mirklis, kur mēs, biedrība “Skaņumāja”, varam savu vārdu teikt. Mūzikas instrumentu spēles kursos, kurus mēs piedāvājam pieaugušajiem bez iepriekšējām mūzikas zināšanām, tiek piedāvāts apgūt arī garmanes spēli. Uzreiz gan jāpiebilst, ka instrumenta spēles prašana vēl nenozīmē, ka tu esi kļuvis par tradīcijas daļu, jo tradīcijā ir ļoti svarīga tieši kopienas klātbūtne un iespaidošanās citam no cita. Un mēs ar prieku konstatējam, ka arī cilvēki no Latgales brauc pie mums mācīties, lai pēc tam palīdzētu šo tradīciju kopt savās kopienās dzimtajā novadā.
Foto: J.Gipters