Jēkabpilī atdzimst senās staba vējdzirnavas

Staba vējdzirnavas ir senākais vējdzirnavu veids Latvijā. Viens no eksemplāriem, kas saglabājies līdz mūsdienām, atrodas Jēkabpilī. Vējdzirnavas savulaik izmantotas divos Sēlijas ciemos – Sērenē un Sunākstē, bet šobrīd tās nav darbināmas un kalpo kā apskates objekts. Lai apmeklētājiem būtu iespēja izzināt, kādi bija šī industriālā mantojuma darbības principi, Jēkabpils Vēstures muzeja brīvdabas nodaļā “Sēļu sēta” izveidots interaktīvs vējdzirnavu modelis.

Vējdzirnavu modelis.

Šobrīd mehānismu nevar darbināt nepiemēroto laika apstākļu dēļ, bet apskatīt, kā izskatījās dzirnavu iekšpuse, var jebkurā laikā. Objekts novietots blakus oriģinālam – senajām koka staba vējdzirnavām, kas “Sēļu sētā” atrodas jau 70 gadus.

“Sākotnēji šīs dzirnavas ir celtas 1820. gadā Sērenē,” stāsta Jēkabpils Vēstures muzeja direktore Inese Berķe. “Iedomājieties – vairāk nekā 200 gadi! Pēc tam – 1902. gadā tās ir pārvestas uz Sunāksti. Tas ir diezgan cietis objekts. Un tad – 1955. gadā tās nonāk šeit – brīvdabas muzejā.”

Jau pārvešanas brīdī dzirnavām trūka daudzu detaļu, tādēļ tās nebija iespējams atjaunot tā, lai varētu darbināt. Tomēr nepieciešamākie darbi objekta saglabāšanai notiek regulāri. Arī šobrīd teritorija ir norobežota, jo viens no spārniem ir salūzis un drīzumā tiks remontēts. Ikdienā apmeklētāji var apskatīt tikai ārpusi – iekšā drošības apsvērumu dēļ ieeja nav atļauta.

“Vienmēr, kad apmeklētāji atnāk, viņi gribētu redzēt, kā tur izskatās. Tāpēc, lai, stāvot blakus šīm lielajām dzirnavām, mēs varētu ar vienu aci paskatīties, kā tas īsti darbojās, projekta laikā mēs izveidojām mērogā šīs dzirnavas,” stāsta Inese Berķe. “Tur ir īpašs trīsis, kas to graudu maisu uzceļ augšā, graudi tiek iebērti iekšā, kā teikt, zābakā. Un tad tie dzirnavu rati griežas, un tas nonāk beigās līdz lejai, kur ir maiss, kurā tie milti sabirst. Vēl kas – mēs tur neredzam nevienu logu. Kāpēc dzirnavās nebija logu? Tāpēc, ka iekšā bija milzīga vibrācija, un logi vienkārši to neizturētu. Tāpēc gaisma bija tikai no durvīm, no kaut kādām lūkām augšā.”

Vējdzirnavas bija viens no sarežģītākajiem veidiem, kā senos laikos graudi tika pārstrādāti miltos. Visa ēka bija pagriežama ap savu asi.

“Viņām sānā ir tāds garš baļķis, ko sauc par asti,” stāsta Jēkabpils Vēstures muzeja direktore Inese Berķe. “Tam melderim bija jāķer vējš un ar šo asti tās dzirnavas jāpagriež apkārt, lai uzķertu vēju un lai dzirnavas darbotos. Melderi paši sevi salīdzināja ar matrožiem, jo viņiem tāpat kā matrožiem bija jāgaida vējš, jāuzvelk buras, un tikai tad viņi varēja strādāt.”

Vējdzirnavas ir vērtīgs Sēlijas industriālā mantojuma objekts, jo lielākā daļa šāda tipa dzirnavu līdz mūsdienām nav saglabājusies.

“19. gadsimta vidū, beigās – tad bija vējdzirnavu ziedu laiki,” stāsta Latvijas Industriālā mantojuma fonda valdes priekšsēdētājs Andris Biedriņš. “Tad Latvijā bija vairāki simti vējdzirnavu, un kopā ar ūdens dzirnavām dzirnavu skaits sarakstā bija zem tūkstoša. Šobrīd ir saglabājušies pārsvarā tikai dzirnavu korpusi. Atsevišķas dzirnavas ir mēģināts atjaunot. Es savā laikā esmu apbraukājis, man ir apmēram 60 dzirnavas piefiksētas – tieši vējdzirnavas.”

Vējdzirnavas ir ne vien svarīga senās tehnikas liecība, bet arī nozīmīgs kultūrvēsturiskais mantojums, kā arī ainaviskais elements, kas bieži izcelts gleznās un citos mākslas darbos.