Mūža balva “Boņuks 2025” – Rutai Cibulei

Latgaliešu kultūras gada balvu “Boņuks 2025” par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā šogad saņems Ruta Cibule – kultūras darbiniece, tradicionālās kultūras sargātāja un pētniece, īpaši zināma Ziemeļlatgales nemateriālās kultūras mantojuma saglabāšanā un popularizēšanā. “Boņuks uzliek pienākumu” – tā saka Ruta, kura pienākumu turpinās nest arī tālāk – pētot, dokumentējot un stāstot par Ziemeļlatgales dzīvajām tradīcijām.

Kultūras cilvēks no matu galiņiem līdz papēžiem – tā var raksturot Rutu Cibuli, kura ilggadēji vadījusi Balvu Centrālo bibliotēku, gadu desmitiem strādājusi kultūras nozarē, īstenojusi projektus un virzījusi idejas. Pēc aiziešanas no aktīvā darba, vairāk pievērsusies savai sirdslietai – pēta maija dziedājumus pie krustiem Ziemeļlatgalē, dokumentējot to, kā tradīcija dzīvo un mainās.

“Pagājušā gada maijā es biju ļoti priecīga, jo man izdevās apmeklēt 14 dziedājumus, pie katra dziedājuma piefiksēt kādas interesantas nianses. Man patīk ar cilvēkiem sazināties, jo neviena tradīcija, protams, nepastāv tādā veidā, kā tā ir kanoniski aprakstīta. Tā attīstās jebkurā veidā, un man tas ļoti patīk,” par tradīcijas pētniecību stāstīja kultūrvēstures pētniece Ruta Cibule.

(“Paguojušuo goda majā es beju cīši prīceiga, jū maņ izadevās apmeklēt 14 dzīduojumus, pi kotra dzīduojuma pīfiksēt kaut kaidys interesantys niansis. Maņ pateik ar cylvākim sasazynuotīs, jo nivīna tradīceja, prūtams, napastuov taidā veidā, kai tei ir kanoniski apraksteita. Tei atsateistās sevkurā veidā, i maņ tys cīši pateik.”)

Pirms desmit gadiem Balvu novada muzejā tapusi ekspozīcija, balstīta Rutas Cibules savāktajos materiālos par Ziemeļlatgales nemateriālo kultūras mantojumu — par psaļmu dziedājumiem, maija dziedājumiem pie krustiem, folkloras teicējiem, etnogrāfiskajiem ansambļiem un tautas muzikantiem. 

Balvu novada muzeja vadītāja Iveta Supe Rutu raksturo kā ļoti mērķtiecīgu sievieti: “Ir lietas, par kurām viņa deg un viņa prot arī par tām pastāvēt. Viņa ir arī sirdscilvēks – viņa to dara no sirds, ar tādu patiesu atdevi un patiesu iedziļināšanos. Ne tikai uz tādu kvantitāti, bet uz to būtību un kvalitāti.”

Pati Ruta norāda, ka viņas lielākā motivācija ir tieši apkārtējie cilvēki: “Ja tu redzi blakus esošo cilvēku izcilību, tu nevari par viņiem nepriecāties. Tev automātiski gribas par viņiem stāstīt, par viņiem runāt. Man gribas, lai viņi ir novērtēti, un vēl vairāk gribas to, lai šie cilvēki un tradīcijas, kas ir mūsu novadā, lai viņi paši, lai mēs paši saprotam šo vērtību, kas ir mums apkārt. Un, ja mēs to saprotam, tad mēs esam ļoti stipri.”

(“Ka tu radzi supluok asūšu cylvāku izcileibu, tu navari par jim nasaprīcuotīs. Tev automātiski gribīs par jim stuostēt, par jim runuot. Maņ gribīs, kab jī ir nūviertieti un vēl vairuok gribīs tū, kab itī cylvāki un tuos tradīcejis, kas ir myusu nūvodā, lai jī paši, lai mes poši saprūtam tū vierteibu, kas myusim ir apleik, apleicīnē. I, Ka mes tū saprūtam, tod mes asam ļūti stypri.”)

Rutas ceļš uz latgaliskās identitātes apzināšanos sākās jau studiju laikā, kad nejauša tikšanās ar novadnieka Miķeļa Bukša literatūru kļuva par pagrieziena punktu. Atklājums, ka viņas dzimtā puse ir devusi tik daudz izcilu personību un kultūras bagātību, lika paskatīties uz savu zemi citām acīm.

“Ļoti ātri ieraudzīju un sapratu, vai man atvērās acis par to, ka kultūra jau nav tikai tas, kas notiek kultūras namā uz skatuves. Tā kultūras daļa, kas notiek ārpus institūcijām, ir daudz plašāka, brīžiem daudz dziļāka, daudz interesantāka,” norāda Ruta Cibule. 

(“Cīši uotri īraudzeju voi saprotu, vai man atsataisieja acs par tū, ka kultura jau nav tikai tys, kas nūteik kulturys nomā iz skotivis. Tei kulturys daļa, kas nūteik uorpus institucejom, ir daudz plašuoka, breižam daudz dziļuoka, breižam daudz interesantuoka.” )

Ruta arī norāda, ka, dzīvojot šķietami mazā vietā, cilvēkam pašam jābūt radītājam — jārīko, jāiesaistās, jāveido sava kultūras telpa. Tieši šī darošā attieksme, pēc Rutas domām, pasargā no tukšuma un vienaldzības. Uzzinot par Boņuku — tas bijis brīdis, kad jutusi milzīgu cilvēku mīlestību un atbalstu. Apbalvojums ne tikai sasildījis sirdi, bet arī uzlicis jaunu atbildību: “Gribas izsliet plecus, un tagad mostas tāda pastiprināta atbildības sajūta, jo Boņuks jau ir ņiprs puika un Boņuks ir prasīgs puika. Boņuka klātbūtnē tu nevari žēloties, ja negribas darīt to vai to.”

(“Gribīs izaslīt placus, i niu mūstās taida pastiprynuota atbiļdeibys sajiuta, jo Boņuks jau ir puika ņiprs i Boņuks ir puika praseigs. Boņuka kluotbyutnē jau tu navari žāluotīs, ka nasagribīs dareit tū voi itū.”)    

Rutas Cibules svarīgākās vērtības ir latgaliešu valoda, katoļticība un Latvijas neatkarība, taču pāri visam — cieņpilna attieksme citam pret citu. Kultūras gadabalvas “Boņuks 2025” apbalvošanas ceremonija notiks jau 14. martā.