Satiksmes dalībnieki esam mēs visi. Kāds brauc ar savu auto, cits izmanto sabiedrisko transportu un to savos ikdienas ceļos bieži mēdz izmantot skolēni, piemēram, mērojot ceļu uz skolu un atpakaļ mājās. Tādēļ īpaši svarīgi ir skaidrot, kā rīkoties, dažādās – tostarp neparedzētās – situācijās.
“Pasažieris var būt gan liels, gan mazs. Citreiz zināšanu dēļ, citreiz var nespēt zināt, kā pareizi rīkoties dažādās situācijā. Krīzes situācijas var būt uz katra soļa. Bērniem pašiem būtu jāzina noteikumi, bet pieaugušajiem, kas ir apkārt, pārvadātājam, vecākiem, skolotām, gan līdzbraucējiem sabiedriskajā transportā būtu jāuzņemās gida loma, padmomdevēja, palīdzētāja loma bērnam, kurš mācās, kā uzvesties vidē, kas saistīta ar ceļu, sabiedrisko transportu. ”
Diemžēl pagājušajā gadā neiztikām bez situācijām, kad, piedaloties ceļu satiksmē, bērni ir cietuši, smagākajos gadījumos – gājuši bojā. “Lai mēs mazinātu dažādas traumas, kas diemžēl ir realitāte, ko rāda statistika, piemēram, 2023. gadā vairāk kā 600 bērni iekļuva nelabās situācijās saistībā ar ceļu satiksmi. Ne tikai ar sabiedrisko transportu, bet kopumā. Skaitlis it kā liels vai mazs, par to var diskutēt. 40 no viņiem bija smagas traumas, 10 gāja bojā. Katrs cilvēks ir svarīgs, līdz ar to, lai statistika būtu iepriecinošāka, zinot gan tiesības, gan pienākumus, mēs gribam bērnu pasargāt. Bērns ir dažāda vecuma. Zinām, ka bērni līdz noteiktajam vecumam brauc ar pieaugušo, tad pieaugušais uzņemās atbildību,” stāsta Heinsberga.
Bērnam, sākot sabiedrisko transportu izmantot patstāvīgi, sākotnēji tas var radīt zināmu satraukumu, arī apjukumu, ko darīt, sevišķi, ja ir iekāpis nepareizajā autobusā vai izkāpis ne tajā pieturā. Arī šādas lietas ar bērniem ir jāizrunā. Bet arī pieaugušajiem aicinājums būt vērīgiem. Ja brauciena laikā rodas aizdomas, ka bērns ir nomaldijies, bet kautrējas kādam to teikt, pats pareizākais būtu bērnu uzrunāt, lai saprastu, kā viņam var palīdzēt. Tā teikt – šis ir tas gadījums, kad svešu bērnu nav. Nevar paļauties, ka kāds cits to darīs. Esam atbildīgs, lai atgādinātu noteikumus un drošu uzvedību gan reģionālajā sabiedriskajā transportā, gan transportā, gan vispār ceļu satiksmē.
Iestājoties diennakts tumšajam laikam, būtiska nozīme ir arī atstarotājiem. Ja bērns brauc ar autobusu uz māju, jāatceras, ka no pieturas līdz tai būs arī jātiek. Un tas nozīmē kādu ceļa gabalu mērot vēl arī ar kājām. Atstarojoši elementi pie aģērba nepieciešami – neatkarīgi no tā, vai tā ir kāda mazapdzīvotā vieta, kur iespējams ceļš vai ielas nav apgaismotas, vai pilsēta, kur lielākā daļa ielu ir apgaismotas. Tādēļ ir svarīgi padomāt, lai kaut vai skolas somā būtu ielikta, pavisam ideālā variantā, atstarojošā veste, kuru nepieciešamības gadījumā var uzvilkt mugurā. Heinsberga: “Tam faktiski nav ne vecuma, dzimuma, citas lietas. Sākot ar redzamību, atstarotājiem, tas nav tikai viens piekariņš, kas ir pietiekami liels redzamības nodriošinātājs, kas ir vestes vai lieli elementi. Vai tiešām būtiska apziņa, ka esi redzam līdz patr drošības jostām. Mēs parasti aizdomājamies tikai tad, kad kaut kas notiek. Vienalga – bērns, kuram ir četri gadi, vai pieaugušais, tam nav lielas nozīmes. ”
Satiksmes drošība ir tēma, par kuru ar bērnu jārunā jau agrā vecumā. Tāpat liela nozīme ir arī tam, ka vecāks ar savu piemēru rāda bērnam, kā būtu darīt pareizi, nevis pretēji. Tāpat atgādinājums arī bērniem – ja, esat iekāpuši neīstajā autobusā vai izkāpuši ne tajā pieturā, kurā vajadzēja, droši lūdziet palīdzību pieaugušajiem. Būtu arī labi, ja, piemēram, bērnam skolas somā būtu informācija ar vecāku kontaktiem. Savukārt pieaugušajiem – nebūt vienaldzīgiem un censties rast veidus, kā jaunajam cilvēkam palīdzēt, ja viņš ir nokļuvis nelaimē.
Foto: Freepik; ilustratīvs