Satiksmes noteikumi ir gana interesanta grāmatiņa, kuru, šķiet, lasījis ir tikai retais. Šis drukātais (mūsdienās arī elektroniskais) gudrību apkopojums pārsteidz ar daudz interesantiem vārdiem un formulējumiem. Viens no tiem, ko laikam jau dzirdējis vien tikai retais – kopējā satiksmes plūsma.
Patiesībā ar šo apzīmējumu viss ir šķietami skaidrs! Visi brauc draudzīgi viens aiz otra vienādā ātrumā, netraucējot viens otram un neradot stresainas situācijas. Tiem, kam jāgriežas pa labi, tur nogriežas parādot pagriezienu un darot to no labās joslas. Tiem, kam pa kreisi, dara tieši tā pat, tikai no kreisās joslas. Tie, kam taisni, netraucēti turpina kustību taisni ne samazinot, ne palielinot braukšanas ātrumu.
Taču tik vienkārši viss ir tieši līdz brīdim, kad nokļūstam kopējā ceļu satiksmē un pienāk laiks to visu realizēt dzīvē.
Ja salīdzinām kopējo satiksmes plūsmu starp visām trīs brālīgajām Baltijas valstīm, tad lietuvieši un igauņi ir izpratuši kopējās plūsmas principu ļoti labi. Piemēram, Tallinas virzienā sākot no Igaunijas robežas līdz pat Pērnavai garas auto kolonnas vidējais braukšanas ātrums ir praktiski nemainīgs – 95 kilometri stundā. Turklāt tikai retos gadījumos kāds sadomā veikt apsteigšanas manevru. Ideāla atmosfēra, lai galamērķi sasniegtu raiti, droši un labā noskaņojumā.
Arī Lietuvā daudzu kilometru garumā draudzīgā kolonnā var nobraukt ne reizi nepieskaroties bremzes pedālim un ātruma pedāļa vietā uzstādīt kopējās plūsmas ātrumu kruīza kontroles sistēmā.
Cita lieta ir mūsu ceļi un autobraucēji! Pat tur, kur daudzu desmitu kilometru garumā nav neviena apdzīvota vieta un maksimālais atļautais braukšanas ātrums ir nemainīgs, auto kolonnas vidējais ātrums ir daudzveidīgs un mainīgs visā savā krāšņumā. Tas minūtes laikā var noslīdēt līdz 70 un pacelties līdz 110 kilometriem stundā tur, kur atļautais ātrums ir 90.
Latvijas ceļos manuālā pārnesumu kārba ir tikai īpaši izturīgiem, jo visu ceļu jāspēj variēt starp trešo un sesto pārnesumu. Turklāt šādai dīvainai tendencei izskaidrojuma nav nekāda.
Eiropas vadošie drošas braukšanas speciālisti visi kā viens uzskata, ka drošas braukšanas panākumu ķīla ir vienmērīgs ātrums. Turklāt ne tikai drošas braukšanas vien. Tas ietekmē gan degvielas patēriņu, gan automobiļa mezglu kalpošanas ilgumu. Droši vien tādēļ lielāko tiesu civilizētā pasaule jau sen tālākos pārbraucienos izmanto kruīza kontroli, kas nodrošina vienādu ātrumu visa ceļa posma garumā.
Sāksim ar ekonomiju, kas viennozīmīgi ir vistiešākā veidā saistīta arī ar ekoloģiju. Pie vienmērīgas kustības automobiļa dzinējs darbojas uz puslīdz vienādiem apgriezieniem nemainot nepieciešamo slodzi uz dzinēja detaļām. Kā piemērs var kalpot velosipēds, kuru daudz vieglāk uz priekšu mīt tad, kad tas jau uzņēmis vēlamo ātrumu un fiziska spēka slodze jāizmanto daudzas reizes mazāk, kā braucienu uzsākot. Tieši tā pat darbojas auto spēka agregātu sistēma, nodrošinot vismazāko degvielas patēriņu pie vienādas slodzes.
Nobrauktos 100 kilometros starp pastāvīgi mainīgu ātrumu un vienmērīgu kustību degvielas patēriņa starpība būs līdz pat diviem litriem. Mūsu valstī tas būs plus mīnus ap trīs eiro uz nobrauktiem simts kilometriem. Tātad līdz Igaunijas robežai būsim pārtērējuši vismaz četrus eiro, kurus varētu izmantot uzmundrinošai kafijai un spirdzinošam dzērienam.
Ne mazāk svarīgs faktors ir pārnesumu kārbas un sajūga darbība regulāri mainīgos slodzes apstākļos. Dzinēja detaļas visu laiku vai nu ir pilnībā atslābinātas, vai maksimāli nospriegotas. Zinot, ka jebkura metāla detaļa nogurst jeb izsmeļ savu noturības koeficientu, dzinējam jūtami ātrāk pienāks laiks vai nu doties uz nopietnu remontu vai pilnīgu nomaiņu. Kā vienā, tā otrā gadījumā tā ir barga nauda gan par nepieciešamām detaļām, gan servisa darbu.
Profesionāli auto mehāniķi uzskata, ka nevienmērīgas braukšanas gadījumā regulārā eļļas maiņa būtu jāveic piecu līdz septiņu tūkstošu nobraukto kilometru intervālā. Kā zinām, tad klasiskajā versijā maiņa veicama pie desmit tūkstošiem kilometru liela nobraukuma. Atkal jau naudas izteiksmē tie ir papildus tēriņi, kas ne katram autobraucējam ir pa kabatai.
Visbeidzot jāsaprot, ka mainīga ātruma braucienā visu laiku autovadītājs ir neveselīgā stresā. Šāda svārstība kopējās plūsmas kustība neļauj intuitīvi nojaust priekšā braucošā iespējamos manevrus, tādēļ visu laiku jābūt gatavam vai nu strauji bremzēt, vai neadekvāti uzņemt ātrumu.
Lieki piebilst, ka stresā un sasprindzinājumā nobraukti simts kilometri ir līdzvērtīgi trīs simtiem kilometru mierīgā un prognozējamā satiksmes plūsmā. Lai kā arī mums to negribētos pieņemt, ar katru palielinātu noguruma pakāpi strauji samazinās reakcijas līmenis.
Un, protams, visam klāt vēl jārēķinās ar virkni steidzīgo, kuri raksturīgi tieši Latvijas ceļos. Prakse rāda, ka patiesībā šie karstgalvji nekur nesteidzas un pie vainas ir personiskie mazvērtības kompleksi. Tas ir iekšējais diskomforts apzinoties, ka tu brauc aiz kāda un ne otrādi.
Nereti neapdomīgie apdzinēji ir gatavi riskēt ne tikai ar savu, bet apkārtējo dzīvību, lai pa vienam vien apsteigtu visu auto kolonnu un tad apmierināti ieņemtu līdera vietu. Lai turpmāk būtu tas, kurš nosaka kopējās plūsmas ātrumu. Gluži loģiski, ka tas papildina jau tā saraustīto satiksmes ātrumu ar vēl biežāku nepieciešamību strauji bremzēt.
Pavirši pārlapojot satiksmes noteikumu nianses citās Eiropas valstīs, varam uzzināt, ka par kopējās plūsmas vienmērīguma neievērošanas var tikt pie visnotaļ barga soda. Protams, varam iebilst, ka nevienam nav pienākums braukt ātrāk, ja zīme paredz maksimālo ātrumu, taču daudz svarīgāk uz vienas joslas šosejas ir ievērot pienācīgu distanci un vienmērīgu visas kolonnas ātrumu. Arī sods par nedaudz pārsniegtu ātrumu parasti ir zemāks kā par neadekvātu kustības bremzēšanu. Diemžēl tā tas nav pie mums.
Dažādi satiksmes drošības institūciju aprēķini liecina, ka vidējais ātrums Eiropas ceļos 300 kilometru attālumā nepārsniegs 63 kilometrus stundā. Te, protams, runa nav par ātruma ceļiem, kuri Eiropā savieno gandrīz jebkurus lielākos galamērķus. Taču atgriežoties pie jau ne reizi pieminētā Tallinas virziena ceļa, vidējais ātrums noteikti būs ne lielāks par šiem 63 kilometriem stundā. Savukārt tā dēvētie steidzīgie jeb normāli izsakoties – agresīvie autobraucēji šo vidējo ātrumu spēs palielināt ne vairāk kā par četriem kilometriem stundā. Ieguvums? Varbūt desmit minūtes ceļā no Rīgas līdz Liepājai, Daugavpilij vai Alūksnei.