“Viņa bija tik unikāla audzinātāja, ka atceramies visu mūžu!’’ – saka ventspilnieces Ārijas Klēveres bērnudarza audzēkņi, kuri nolēmuši tikties pēc gandrīz 50 gadiem. Tradicionāli notiek skolu un augstskolu salidojumi, tomēr ventspilnieki, kuri izklīduši pa visu pasauli, ar prieku šoruden saņēma ziņu, ka tiek aicināti uz savu bērnudārza grupiņu pirmsskolas mācību iestādē “Saulīte’’. Šī notikuma dalībnieki sabrauca no vairākām valstīm un atzīst, ka atpazīt vienam otru ir visai grūti.
No Norvēģijas, Lielbritānijas un dažādiem Latvijas novadiem novembrī Ventspilī sabrauca ļaudis, kuri pirms 48 gadiem absolvēja pirmsskolas mācību iestādi “Saulīte”. Šis bērnudarzs darbojas joprojām, lai arī pedagoģes jau devušās pensijā. Ideju – satikties savā bērnudārza – grupiņā pēc turpat 50 gadiem visi esot uzņēmuši ar sajūsmu:
Viena no audzinātājām jau vairs nav šai saulē, bet grupiņas auklīte, kura bērnus pieskatījusi līdz pat izlaidumam ir visu vidū. “Es viņus audzinu no trīs gadu vecuma. Izaudzināju līdz skolai. Viņi aizgāja uz skolu, bet bērnudarzs “Saulīte’’ aizgāja uz remontu. Un tā es vairs šajā bērnudarzā neesmu bijusi,” saka pensionēta Ventspils pirmsskolas izglītības iestādes “Saulīte’’ darbiniece Tamāra Tamsone.
Bērnudarza grupiņā maz kas mainījies. Vīri mēģina iekārtoties krēslos, bet grupas biedre Vivita dala 48 gadus glabātas grupas biedru vēstules un zīmējumus. Pensionētajai audzinātājai Ārijai Klēverei jau 83 gadi, bet visu vidū viņa ir tikpat aktīva kā vienmēr. “Ir audzinātājas, kas ir vienkārši bērnu pieskatītājas, bet mūsu Ārijas audzinātāja – tas bija kaut kas fantastisks! Viņa dzīvoja līdzi bērnu problēmām, visā iesaistījās, bērnus ne tikai pieskatīja, bet aizstāvēja. Bija gan spēles, gan rotaļas. Tāds pedagogs, kam pienāktos kāds ordenis vai kaut kas tāds,” saka Ventspils Ventspils pirmsskolas izglītības iestādes “Saulīte’’ absolvente Iveta Rulle,
Ārijas Klēveres pirmā darba vieta pēc Rīgas pedagoģiskās skolas beigšanas 1963. gadā bija Kuldīga. Kopā ar vīru pārceļoties uz Ventspili, šī mācību iestāde bija sirdij tuva darba vieta mūža garumā. Ārija joprojam atceras visu audzēkņu vārdus. “Bērnus jāmāca no pašas bērnības, tad viņi izaugs par kārtīgiem cilvēkiem. Šie ir izauguši gauži dūšīgi: te ir gan ministra vietnieks, gan rakstnieks, gan mākslinieki un skolotāji, kas tik viss ne.”
Daloties atmiņās stāstniece, tāmnieku dialekta zinātāja un aktīvā pensionāre Ārija smejas, ka bijusi gan stingra, gan aušīga audzinātāja. “Es jau pati dulla biju. Skrēju un ampelējos. Kad viņiem bija jau seši septiņi gadi, ziemā spēlējām hokeju. Es biju gan tiesnesis, gan treneris. Mēs pa mežu gājām, uz jūru, vienmēr visādas sacensības. Katru pavasari 21. datumā, kad sakās pirmā pavasara diena, mēs gājām uz jūru. Un pati visur līdzi. Es brīžiem skrienu pati pa priekšu, visi bērni mani ķer rokā.”
Vakars kopā ar bērnudārza grupiņas biedriem dažiem bija iemesls, lai Ventspili apmeklētu pēc daudziem desmitiem gadu. Bet tie, kas joprojām sevi dēvē par ventspilniekiem, Ārijas audzinātājai uz ielas nekad nepaejot tā vienkārši garām. Viņa joprojām zina savu sirmot sākušo audzēkņu dzīvessstāstus.
Foto: Freepik; ilustratīvs