Ja jau visi, tad mēs arī! Ar pirmo oktobri stājies spēkā noteikums, kas paredz, ka ar tā dēvētajām (un pie mums nekam nederīgajām) vissezonas riepām kopējā satiksmē vairs piedalīties nedrīkstēs. Ja nav konkrētais marķējums, tad vāc vien savas riepas no koplietošanas ceļiem nost un neiedomājies tās kādreiz atkal spert uz braucamās daļas!
Šāds ultimatīvs paziņojums daudzus izsitis no līdzsvara un iedzinis panikā – kā būt tālāk? Taču patiesībā tālāk būs būt pavisam vienkārši un gaužām loģiski. Veselais saprāts šādus noteikumus diktēja jau sen, taču tikai tagad tie stājušies spēkā arī juridiski.
Sāksim ar to, ka noteikumu izmaiņas stājušās spēkā ar pirmo oktobri, taču tās paredz ierobežojumus vien no pirmā decembra, kad ziemas sezonai atbilstošas riepas ir obligāta prasība. Ceļu satiksmes noteikumi gan paredz, ka vai nu ar pirmo decembri, vai atbilstoši laika apstākļiem, tomēr līdz pirmajam decembrim varam braukt ar jebkādām riepām, kuru protektora atlikums iekļaujas normas robežās.
Te gan uzreiz lieki nebūs piebilst, ka pāreja uz ziemas riepām loģiska ir tad, kad vidējā gaisa temperatūra noslīdējusi līdz plus septiņiem grādiem pēc mums visiem labi zināmā Celsija. Noslīdējusi tad, kad mēs atrodamies uz ceļa. Skaidra lieta, ka plus 20 dienas viducī mūs pilnīgi neinteresē, ja paši pie stūres sēžamies septiņos no rīta un septiņos vakarā.
Šie septiņi grādi nav gluži vienkārši no zvaigžņotām debesīm pasmelti – tā ir robeža, kad vasaras riepas vairs nespēj sniegt ne pusi no tā, ko mums vajadzētu un ziemas riepa sāk attīstīt visus savus slēptos talantus. Šo robežu noteikuši riepu ražotāji, kas katru gadu iegulda izpētes laboratorijās miljoniem eiro lielas investīcijas rūpējoties par mūsu drošību.
Kalns un sniegpārsliņa – tāds ir marķējums, bez kura ziemas sezonā nedrīkstam rādīties uz ceļa. Šī piktogramma mums ir pazīstama jau sen un tā apzīmē konkrētās riepas atbilstību konkrētiem apstākļiem – ziemas sniegiem, ledum un aukstumam. Tā nozīmē, ka riepas sastāvs ir pielāgots augstām temperatūrām un, ka protektora zīmējums spējīgs sadzīvot ar slidenu ceļa virsmu.
Tā nu sagadījies, ka pie mums ir gan vasara, gan ziema, tādēļ riepas, kas paredzētas visām dzīves situācijām jeb tā dēvētās vissezonas riepas mūsu klimatā ir pilnīgi nederīgas. Ja vēl vasarā tās kaut nedaudz varētu kalpot īsiem un nesteidzīgiem pārbraucieniem, tad ziemā par tām nu nāksies aizmirst ne tikai loģikas, bet arī likuma dēļ. Atstāsim vissezonas riepas tiem, kam ziema pazīstama kā lietains periods ar padsmit grādu temperatūru.
Mūsu platuma grādos atliek trīs iespējas – riepas ar radzēm, skandināvu tipa ledus riepas un Eiropas parauga riepas slapjiem sniega nokrišņiem. Visi trīs veidi ir labi, ja vien pareizi izvēlamies tos savām vajadzībām un ikdienas ceļiem.
Agrāk pastāvēja uzskats, ka radžotās riepas nodrošina drošāku braukšanu ziemas apstākļos, un savā ziņā tā bija taisnība. Agrāk, kad riepu ražošanas tehnoloģijas vēl nebija tik attīstītas kā mūsdienās, to gumijas sastāvs nenodrošināja maksimāli labu saķeri ar slideniem ceļiem, tāpēc radžotas riepas bija labākā izvēle ziemas laikā.
Ja izvēlamies radzes, tad jāsamierinās ar vairākiem ierobežojumiem un trūkumiem. Piemēram, riepas ar radzēm drīkst izmantot tikai no 1. oktobra līdz 1. maijam. Un mēs ļoti labi saprotam, ka šobrīd radzes ir tikai traucējošas gluži tāpat, kā aprīlī vai reizēm pat martā. Un nebūsim taču braukt līdz īstajai ziemai ar vienām riepām un, tad pāraut citas – ar radzēm.
Riepas ar radzēm ir aizliegtas daudzās valstīs, tādēļ nekādus ceļojumus ārpus Latvijas arī nesaplānot. Starp citu, pat dažā labā Latvijā esošā būvmateriālu veikala noliktavā ar radzēm iebraukt nedrīkst un kāroto riģipsi nāksies nest pa vienai loksnei no noliktavas uz automobili.
Izvēloties riepas ar radzēm jāsaprot, ka trokšņu līmenis būs stipri virs vidējā. It īpaši, ja ikdienas ceļi ved pa asfaltu vai bruģi. Secinājums – radžu riepas atstāsim tiem, kam ikdienas ceļi ved pa slikti iztīrītiem un vienmēr apledojušiem lauku ceļiem!
Cita lieta tā saucamās skandināvu tipa jeb ledus riepas. Tās ļoti jauki iederēsies, ja ikdienā daudz laika pavadām uz šosejām, kur apledojums iespējams teju vai katrā meža ielokā. Šīs riepas cīnīsies ar sniegu un īpaši mīkstā sastāva dēļ nodrošinās saķeri pat ar pliku ledu. Turklāt gumijas sastāvs spēj nodrošināt šo elastību ne tikai pie mīnus 10, bet arī pie mīnus 30 grādiem.
Bez visa tā mūsdienu skandināvu tipa riepu protektora zīmējums pienācīgi labi izvada ūdeni un pasargā no akvaplanēšanas, kas reizēm var būt bīstamāka par ledu.
Tiem, kas ikdienu pavada pilsētas vai tuvas piepilsētas džungļos un šoseju kilometri ir limitēti, labs risinājums ir Eiropas tipa riepas. Tās nenoliedzami spēj nodrošināt labas kārpīšanās spējas svaigi uzsnigušajās pārslās, tās daudz labāk par vasaras riepām spēs nodrošināt saķeri ar slidenu ceļa segumu. Un tomēr šīm riepām galvenais uzdevums ir nenogurstoši izvadīt slapjo sniega šļuru, kas mūsu pilsētas ielu iebrauktajās risēs ir regulāra parādība.
Dodoties iekarot kādu kalna virsotni saprātīgs cilvēks nevilks tos pašus apavus, ar kuriem tikko vēl dejoja polonēzi prezidenta pilī. Ar riepām viss ir tieši tāpat – visu nosaka vajadzība. Un, kā saka nozares speciālisti, ne vienmēr dārgākā riepa izrādīsies dārgākā. Iespējamais nobraukto kilometru skaits, saglābtie bleķi slidenā krustojumā, nervi un, protams, mūsu dzīvības. Tās ir lietas uz kurām ekonomēt mums gluži vienkārši nav tiesību, ja reiz esam nolēmuši būt autobraucēji.