1949. gada 25. martā Latvijā, Lietuvā un Igaunijā tika īstenota vērienīgākā deportācijas akcija, kurai bija dots nosaukums ”Krasta banga. ”No Latvijas uz Sibīriju izsūtīja vairāk nekā 42 000 iedzīvotāju, kuru lielākais pārkāpums pārlieka turība vai pretpadomju aģitācija.
1949. gada marts bija arī tolaik septiņpadsmitgadīgās Birutas Būčiņas- Rodovičas garā moku ceļa sākums. Viņa bija Īles partizānu atbalstītāja. Dažas dienas pēc tam, kad 1949. gada 17. martā Valsts Drošības komitejas karaspēks iznīcināja partizānu grupējumu, apcietināta tika arī Biruta kopā ar savu brāli. Biruta Būčiņa-Rodoviča atceras, ka todien tētītis un mammīte bija devušies uz Dobeli. Mājās bijusi viņa un brālis. Aizgājusi uz kūti paskatīties lopiņus, un nākot atpakaļ ieraudzījusi, ka visapkārt mājai ir karavīri ar ieročiem: ”Es nevarēju saprast. Es skrēju iekšā celt brāli augšā. Kā es iegāju iekšā, ienāca trīs ar šautenēm. Lika apģērbties, paņēma pases. Mums ar brāli uzlika roku dzelžus. Tie bija ar tādiem asumiem, kad pakustināji rokas, tecēja asinis.”
Tētis bērniem esot teicis, ka nevajagot teikt neko lieku, un Biruta pie tā arī turējusies.
Vispirms abi ar brāli aizvesti uz Īles pašvaldību, kur jau bijuši cilvēki, tad pārvesti uz Auci, kur tolaik arī bijusi čeka. Tētis bērniem esot teicis, ka nevajagot teikt neko lieku, un Biruta pie tā arī turējusies: ”Kad sāka pratināt, dabīgi, ka es teicu, ka es neko nezinu, tā nebija. Es domāju kamēr neko man nedarīs, tikmēr pie tā palikšu. Teica jau, ka tur nagus mauc nost. Viņi tur grābstījās gar tādiem dzelžiem, un viens pratina. Par to, ka es neatzinos visu nakti mums lika uz tādiem soliņiem sēdēt un neļāva gulēt. Tikko es iesnaužos, tā parauj galvu atpakaļ.”
Tālākais ceļš veda uz Rīgas ”stūra māju”, kur Biruta sagaidījusi arī savu astoņpadsmito dzimšanas dienu. Biruta Būčiņa- Rodoviča atceras: ”Par to savu neatzīšanos es dabūju trīs dienas sēdēt karcerī. Tas bija tāds mana auguma izmēra skapis. Pa tām trim dienām man iedeva šķēlīti maizes un krūzīti ūdens. Ūdeni pilināja arī uz galvas.”
1949. gada jūnijā bija kara tribunāls, pēc kā visus aizsūtīja uz centrālcietumu. Kāds no ieslodzītajiem uzrakstījis dzejas rindas ko ar Morzes ābeces palīdzību nodevuši citiem, tā stiprinot viens otru. Šīs rindas Birutas kundze atceras vēl šodien:”Aiz čekas mūriem ir asaru daudz. Tur latvju dēli un meitas pēc brīvības sauc. Tur dzīvei, laimei bija gals. Ceļš aizvijas tālē, kur tumsa un sals, bet Latviju sirdi tie vienmēr nes līdz, lai ziemeļu naktīs visgaišāk tā mirdz, kad Latvijai ausīs reiz brīvības rīts.”
Tālāk Birutas ceļš veda uz pārsūtīšanas punktu:” Tieši 18. novembrī mūs visus dzina uz lopu vagoniem. Mammīte tajā brīdī bija atbraukusi, paciņu atvedusi. Viņa skrien līdz un lūdzās, lai ļauj man atdot, bet neļāva. Mani aizsūtīja būvēt Volgas-Donas kanālu, un pēc tam pārcēla uz Kazahstānu.”
Reiz Biruta paklupusi un nokritusi no, apmēram, trīs metru augstuma…
Birutas kundze atceras, ka spaidu darbos būvējuši kanālu. Tur bijuši jāved akmeņi, bet laipiņa pa kuru jāstumj ar akmeņiem pilnā ķerra bijusi ļoti šaura. Reiz Biruta paklupusi un nokritusi no, apmēram, trīs metru augstuma un traumējusi celi. Šī trauma par sevi jau vairāk nekā septiņdesmit gadus atgādinot ik dienu. Vēl šodien Birutas kundze saka:” Es ienīstu Staļinu.”
Izsūtījumā viņa iepazinusies ar savu vīru. 1964. gadā kopā ar savu dzīvesbiedru atgriezusies Latvijā- Liepājā, kur dzīvo vēl šodien. Birutas kundze stāsta, ka arī pēc atgriešanās Latvijā , sākums nav bijis viegls. Vispirms nav gribēts dot pierakstu, kad tas iedots, neļāva mācīties.
Savā mūža strādājusi visdažādākos darbus, bet neraugoties uz visu pārdzīvoto saglabājusi optimismu un smaidu. 28. martā Birutas kundzei apritēs 94. dzimšanas diena, bet neraugoties uz cienījamajiem gadiem, viņa joprojām laiku pa laikam uz Īles partizānu bunkuru ekskursijā atved arī kādu skolēnu grupu, un aktīvi darbojas Latvijas Nacionālo partizānu apvienībā. Jautāta vai iesaistītos partizānu kustībā, ja laika ratu varētu apgriezt atpakaļ, viņa bez minstināšanās atbild: ”Vēl vairāk cīnītos. Tagad pieredze ir, cīnītos līdz pēdējam.”