Jau vairākus gadus Cēsu novada Jaunpiebalgas pagastā saimniecībā “Lielkrūzes” Gaujas rūķi aicina tuvus un tālus interesentus kopā ar viņiem atzīmēt ziemas saulgriežu tuvošanos. Kopā ar rūķiem tur notiek gan piparkūku cepšanas darbnīcas, var klausīties rūķu stāstītas pasakas, vizināties ar zirgiem un iesaistīties svētkiem veltītās meistarklasēs. Šogad, atzīmējot pasākuma “Ziemas pasaka ar Gaujas rūķiem” desmitgadi, rūķu saime izdevusi arī sirsnīgu grāmatu, kas apliecina, ka brīnumi nekad nebeidzas.
Jaunpiebalgas pagasta dabas saimniecība “Lielkrūzes” ik gadu ziemas saulgriežu laikā aicina ikvienu piedzīvot īstu ziemas pasaku. Šogad par godu pasākuma desmitgadei Gaujas rūķi radījuši savu pirmo grāmatu “Gaujas rūķi. Brīnumi nekad nebeidzas”, kas atklāj gadu laikā krātos rūķu piedzīvojumus.
Dabas saimniecības “Lielkrūzes” saimniece Valentīna Dolmane: “Grāmatiņas ideja radās jau kādu laiciņu atpakaļ. Kamēr mēs gaidām ierodamies cilvēkus, kas piesakās uz mūsu pasākumu, triecam visādus jociņus, ķiķināmies un gaidām. Anderam [red. rūķa vārds] bija tāds liels knaģis, viņš staigāja un tos labos darbus vienmēr ieknaģēja. Un mana meita Balbīne [red. rūķa vārds] teica tā, ka būtu ļoti labi, ja mēs šos stāstus pierakstītu un beigās varētu rakstīt grāmatu.”
Grāmatas tekstu un ilustrāciju autore Ilze Kārkliņa daudzu gadu garumā Gaujas rūķu pasākumos pati bieži slēpusies zem rūķenītes Dzirksteles cepures, tāpēc visus grāmatā aprakstītos notikumus piedzīvojusi savām acīm. Kā stāsta pati autore, grāmatā ielikta gan daļa no Dzirksteles, gan Ilzes sirds, un katrs tajā varēs ieraudzīt ko citu.
“Vienam šī grāmata būs par rūķiem, protams, kādam tas būs par cilvēkiem, kādam tas būs par savu mīļo zemīti, pasaulīti, kādam tas būs par viņa sirds jušanu, ļoti dažādi, tā kā vienā vārdā to noteikti nevar pateikt, bet kopumā tas būs par to brīnumu, kas mums katram mīt sirdī, kuru mēs, iespējams, lielajā dzīves skrējienā esam aizmirsuši, varbūt mums vēl ir iespēja to atcerēties,” saka grāmatas autore Ilze Kārkliņa.
Vaicājot, vai rūķi lasa grāmatas, Ausma Čavarte, rūķenīte Miltiņa, atbild: “Kad ir cilvēki, tad viņiem ir mazāk laika. Ja lasa grāmatas, tas noteikti ir ļoti garajos ziemas vakaros, bet arī tad ir, piemēram, jāsagādā malka, jāizcep plāceņi. Viņiem patīk pikoties, vāļāties pa sniegu, braukt ar ragaviņām no kalna, patīk smieties, klausīties pasakas un būt jautriem.”
Grāmatas radītāji cer, ka līdz ar rūķu stāstiem izdosies nodot jaunajai paaudzei vērtības, kas mantotas no mūsu senčiem daudzu gadsimtu garumā: darba tikumu, dzīvesprieku rotaļās, spēlēs, tautasdziesmās, dabas godāšanu un cieņu pret tās vērtībām.