“Personības koda” trešās sezonas priekšpēdējā epizodē mūsu viesis ir reklāmists Ēriks Stendzenieks. “Es biju reklāmists, esmu reklāmists un kā reklāmists arī nomiršu,” viņš saka. Sarunas laikā Ēriks ir visai tiešs – gan stāstot par saviem dzīves pagriezieniem, gan arī vērtējot reklāmas industriju.
Starp citu – raidījumā varam skatīt arī dažus no Ērika kādreiz veidotajiem reklāmas klipiem. Vienam – ar Maestro un Krājbanku tā ir pat pirmizrāde. To, kāpēc šo klipu redzam tikai tagad, kā arī vēl daudz cita, uzzināsiet raidījumā. Garlaicīgi nebūs!
Te tikai neliels ieskats.
“Reklāma vienmēr ir bijusi bēdu ieleja. Es reklāmā ienācu tādēļ, ka vemt no reklāmas gribējās. Kāds tajā mārketinga nodaļā ir sēdējis un domājis, ka mani varētu aizraut šis, piemēram? Sauklis “maksā mazāk – dzīvo labāk, mūsu pircēji ir īstie uzvarētāji”. Kādi uzvarētāji, ja prece uz akciju? Īstie uzvarētāji ir tavi akcionāri, kuriem tu gadā 170 miljonus aizskaiti no Latvijas naudas! Bet cilvēks, kurš skumīgi velkas ārā ar no veikalas ar nokarenu, uz akciju pirktu sardeli, mājās to skumji uzcep un jūtas uzvarētājs? Es ienācu reklāmā tieši fona dēļ, ka, redzot reklāmas bloku, mani nepamet [un nepameta] sajūta, ka kāds tur klients kopā ar aģentūru mani ir uzskatījis par absolūtu, pilnīgu idiotu, kam tukšajā galvaskausā divas smadzeņu šūnas kaujas par to, kura ir tupāka. Tā kā es cienu gan apkārtējos, gan drusku arī sevi, ienācu reklāmā tādēļ nepārstāvot nevienu pasaules aģentūru tīklu, kā neatkarīga aģentūra. Ar domu – es taisīšu to, kas nepazemo cilvēkus. Lai varu atnākt mājās un uz jautājumu “ko tu, tēt, darbā darīji?” man nebūtu no kauna jāpalien zem gultas un jāsāk izmisīgi dzert. Nu to es tāpat darīju, bet bija atkal citi atkal.
Reklāma ir vēstījums, vēstījums ir stāsts, ja vien tā nav “piecdesmit procentu atlaide tikai šodien”. Nu tad tur nav stāsta. Bet visos citos gadījumos stāstu vajag. Un stāsts ir pretruna, paradokss, cīņa, labais, ļaunais, problēma, risinājums. Sākums, beigas – kaut kas, kas izraisa domāšanu. Pat Holivuda savās vislētākajās filmās, pat Bolivuda indiešu – lai kas tas arī nebūtu – nu vienmēr tur ir kaut kas pret kaut ko un kaut kāds atrisinājums un stāsts. Un tad reklāma nez kādēļ ir lauciņš, kurā pirmajā kadrā visi smaida, otrajā smaida drusku platāk, trešajā vēl, ceturtajā sāk smieties, piektajā jau histēriski. Beigās paglauda viens otram un arī baltajam labradoram galvu, aizlido balts balodītis un beigās ir kaut kas, bez kā tu nevari dzīvot. Tādēļ šis bija brīnišķīgs fons, brīnišķīgs lauks, uz kura taisīt kaut jebkādu stāstu. Ja visi taisītu labas reklāmas, tad man varbūt būtu grūti izsisties. Bet, tā kā tas kaujas lauks bija absolūti tups, absolūti banāls, garlaicīgs, nekāds un ne par ko, tad man nebija nemaz tik grūti. Un tolaik, kad es beidzu St.Martins un atbraucu uz Latviju, faktiski nebija Latvijā cilvēku, kas būtu guvuši izglītību ārzemēs reklāmas komunikācijas nozarē. Tie, kas bija studējuši ārzemēs, bija vai nu juristi, vai ekonomisti, vai politologi. Un es laikam gadījos viens no pirmajiem reklāmistiem. Tā tas viss aizgāja. Man vienmēr ir bijusi svarīga brīvības sajūta, kad tev neviens neko tā īsti nevar padarīt. Jo, ja tev ir, teiksim, trīssimt cilvēku aģentūra, tad tev tiešām jātaisa reklāmas, kuras tu īsti negribi taisīt, jo ir milzīgi fiksētie izdevumi un galvenais, lai klients smaidīgs. Un kā klients teiks, tā mēs darīsim. Mēs bijām pazīstami kā tāda diezgan spuraina aģentūra. līdz ar to mani neinteresēja 95% no klientiem, kam vajag smaidīgas ģimenes pie pusdienu galda. Kur vēl vecmāmiņa stāv, salikusi rociņas: “viņam garšo pīrādziņi – viņam vai, kā garšo!””
Raidījums “Personības kods” katru ceturtdienu plkst. 21.30 kanālā ReTV, atkārtojums sestdienās plkst. 19.00, bet vari to noskatīties arī YouTube un retv.lv.