Dokumentālo filmu režisore Ieva Ozoliņa arvien vairāk sastopama lībiešu krastā Ziemeļkurzemē. Vietu, kur viņa pavada vasaras, un piekrastes cilvēkus režisore grib iepazīt tuvāk un ļaut tos atklāt citiem. Šobrīd tapusi viņas jau trešā audio vizuālā ekspozīcija, kas ieved neizskaidrojamos mistikas pieredzes stāstos Līvu piekrastē.
“Es pilnīgi ieraudzīju savām acīm ļoti biedējošu skatu – manai draudzenei tāda milzīga, gara melna kleita izplešas, un puisis aiz kleitas viņu kā suns… kā elles vilks… mēģina noturēt atpakaļ.” Šis ir neliels fragments no Ievas Ozoliņas dokumentālās īsfilmas “Līvu krasta nostāsti”. Tā apskatāma nelielā telpā Lībiešu tautas namā Mazirbē. Tajā virmojošo noskaņu pat grūti nofilmēt, jo, skatoties filmu, pustumsas un ekspozīcijas ieskautam, kādā brīdī tiešām šķiet, ka tev pašam pakausī elpo kāds rēgs.
“Man ļoti interesē cilvēki un viss, ko viņi stāsta. Un šajā Lībiešu krastā, kur ir mazapdzīvots, kluss, cilvēki ļoti daudz stāsta šādas pieredzes,” saka Ozoliņa.
Šaipusē mobilo telefonu sakari ļoti slikti, tāpēc būt vienam klusumā, sadzirdēt un saredzēt nemaz nav grūti. Kad radās ideja, stāsti režisori sāka sasniegt paši. Ozoliņa: “Daži stāsti man atnāca paši, bet tad bija pavisam vienkārši – es ieeju Dundagā veikalā (man bišķiņ kauns, tāpēc pagaidu, kamēr nav neviens) un kasierei prasu: “Jums nav kādreiz bijusi jocīga pieredze, varbūt ar spoku sastapusies?”
Viņa atzina, ka esot. “Šeit gāžas ārā preces no plauktiem, iepirkuma ratiņi paši brauc. Mājās durvis un logi virinās.”
Šī filmēšana gan neizdevās, jo kasierei mistiski palika slikti. Ekspozīciju papildina dažādi priekšmeti, kas simboliski raksturo īsfilmā dzirdēto, piemēram, kurpes, kas varēja radīt sīku soļu klaudzināšanu. Ozoliņa: “Ļoti daudzām lietām ir absolūti ārēji skaidrojumi un faktori, bet subjektīvā pieredze ir kaut kas unikāls, to nedrīkst noniecināt. Ļoti daudz kas nav izpētīts. Ļoti daudz kas nav zināms.”
Īsfilmas spēks ir vienkāršībā, patiesumā un iespējamībā, savā stāstā dalās arī nesen Mūžībā aizgājusī folkloriste Helmī Stalte. Ekspozīciju papildina Latvijas Universitātes pētnieces skaidrojums, kā šādi fenomeni veidojas galvā. Ozoliņa: “Kad uztaisīju šo ekspozīciju, man vairs nav bail. Jo tad, kad eju pa tumšu koridoru, man liekas neomulīgi un riebīgi, bet tad atceros, ka smadzenes ir gatavas visu laiku reaģēt, jo smadzenēm vajag, lai organisms pēc iespējas ilgāk izdzīvo.”
Mistikas apvītā audiovizuālā ekspozīcija Līvu krastā būs apskatāma līdz 20. augustam, un režisore ar to labprāt ceļotu arī citviet.
#SIF_MAF2023
