Siguldietis Rūdolfs Birnbaums, kas ir apņēmies izskriet Baltijas ceļu, kāds tas bija pirms 35 gadiem, mērojis jau gandrīz 500 kilometrus, tuvojoties finišam Tallinā. Lai arī skrējiens šajās dienās ir mazliet iekavējies, viņš ir gandarīts par ceļā satiktajiem iedzīvotājiem. Vakar vēlā vakarā Rūdolfs sasniedza savu kārtējo dienas galamērķi – ciemu Buka Valmieras novadā.
No kopumā 678 kilometrus garās distances vakar Rūdolfs izskrēja tās piekto posmu no Gaujas Siguldas novadā līdz Bukai Valmieras novadā. Un posma pirmajā pusē savās mājās Siguldā viņam pievienojās arī ģimene, draugi un paziņas. Līdz šim Rūdolfam skrējienā ir bijis liels atbalsts arī no iedzīvotājiem, kuri sagaidījuši viņu, stāvot Baltijas ceļā, un citiem skrējējiem, kuri pievienojas kādā no dienas posmiem. Rūdolfs stāsta: “Tā galvenā ziņa – Baltijas ceļa skrējienā lielāko cilvēku noskrien vairāk nekā domā noskriet. Tas visu laiku piepildās – “Es piečuku noskriešu”, te noskrien 30 km. Gaujā no rīta pievienojās cilvēks, kurš izdomāja, ka skries līdz Siguldai, tad līdz Līgatnei, Ieriķiem, līdz Amatai, un viņš vēl aizskrēja atpakaļ. Nekad mūžā nav tik daudz noskrējis. Šādi stāsti visu laiku ir. Tas iedvesmo.”
Arī posmā līdz pat Valmieras Sīmaņa baznīcai pilsētas centrā Rūdolfu pavadīja vesela komanda. Viena no skrējējām stāsta, arī viņa pārspējusi sevi, noskrienot 18 kilometrus no Cēsu novada Liepas līdz Valmierai. Dina: “Šeit ir tādas īpašas sajūtas, arī daudzi te blakus, līdzskrējēji, noskrēja beigās vairāk, nekā bija domājuši, vairāk, nekā viņi var, jo ir tā visa kopības sajūta barā. Tad arī var noskriet vairāk, nekā tu domā. Kaut vai arī tie, kas ikdienā neskrien, tāpēc tas tā pozitīvi pavelk līdzi arī visus”
Savukārt ar velosipēdu šajā distancē līdzi brauca Druvis no Valmieras, kurš Baltijas ceļā Bukā, kas bija vakardienas galamērķis, stāvēja, kad viņam bija 16 gadi. Tāpat arī daļa skrējēju, kuri pievienojās Rūdolfam, līdzi ņēmuši fotogrāfijas no dienas pirms 35 gadiem, lai pastāstītu par savu pieredzi. Lai arī šie satikšanās brīži nebija ierēķināti katras dienas plānā, Rūdolfs ir priecīgs, ka līdzcilvēki ir sapratuši vienu no galvenajiem skrējiena mērķiem – sanākt kopā.
Šodien Rūdolfa mērķis ir Loodi ciems Igaunijā. Nogurums esot jūtams, bet atbalsts un kopības sajūta ir dzinulis turpināt. “Tās pēdējās trīs dienas Igaunijā būs vientuļākas. Lietuvā mēs vēl paši ieskrējāmies. Tad, kad mēs jau bijām ieskrējušies, tad nāca Latvija. Un Latvijā vienkārši jau tas skrējiens iziet ilgāk, jo notiek tas, kam tas domāts – mēs satiekam tos cilvēkus, mēs papļāpājam…”
“Protams, visu laiku ir doma par veselību, ka atgūstam olbaltumvielas, ko zaudējam, lai atjaunotos pa nakti. Par enerģiju – enerģija ir, bet, protams, tas nogurums, karstums, kas mums lika mainīt plānus sākumā, kur mēs gribējām ilgākiem posmiem skriet tādā mieriņā. Un arī novākšanās, mums ir līdzi krēsli, vingrošanas paklājs. Ir daži rezultāti, kas uzlabojas, Rūdis pat var pietupties dziļāk, nekā sākumā,” saka kustības “Izskrien Baltijas ceļu ‘35” organizators, tehniskais atbalstītājs Mairis Nuķis.
Jau rīt no rīta Rūdols turpinās izkriet Baltijas ceļu no Loodi Igaunijā līdz ciematam Keru. Jau piektdien Baltijas ceļa gadadienā dosies savā pēdējā finiša posmā līdz Tallinai.
