Mūziķis, komiķis jeb vienkārši radoša peronība Ralfs Eilands. Daudziem viņš asociējas ar mūziku, bet nodarbojas jau ne tikai ar to vien. Jau vairākus gadus Ralfa nodarbe ir arī komēdijšovs “Mēs jūs mīlam”. Par jaunāko komēdijšova daļu nelielu ieskatu sniedz pats Ralfs Eilands.
“Manā dzīvē, es diezgan reģionāls esmu ik pa laikam, sākot no rudens, līdz pavasarim, ar savu draugu, partneri noziegumos uz skatuves Kasparu Breidaku. Mēs spēlējam komēdijšovu, jau ceturto gadu. Katru gadu gan ir cits, bet kopumā mēs spēlējam “Mēs jūs mīlam.” Šogad ir “Mēs jūs mīlam” beigas. Runāsim par dažādām beigām dzīvēs. Centīsimies skatītājiem pierādīt, ka beigas mēdz būt rēcīgas. Pēdējā darbadiena var būt rēcīga, pēdējā filmas minūte, kur beigās kaut kas liels notiek. Reizēm mūsu pašu eventuālās beigas var būt smieklīgas, par kurām var ironizēt. Ne par velti “Darvina balva” ir izdomāta, kas ir balva par nejēdzīgākajām nāvēm.”
Ņemot vērā faktu, ka šī ir jau ceturtā komēdijšova daļa , interesanti, vai ir cilvēki, kuri ir bijuši un kātienē vērojuši visas daļas. Pats mūziķis atzīst, ka nāk arī bijušie skolasbiedri. “Ik pa laikam lūdzam pacelt rokas tiiem, kuri ir uz pilnīgi visām daļām bijuši. Ir cilvēki, kas uz visu ir nākuši. Kas ir interesanti, no skolas meitenes ir bijušas. Viņas atceras mani no skolas, kad es biju sīkais. Tagad viņas ir vairākas reizes bijušas uz izrādi un salīdzina, kurā gadā es biju dziedošā izrādes sastāvdaļa, tagad pēdējos gados esmu tāds, ka mazāk dziedu un vairāk jokoju. Man ir ļoti interesanti paklausīties pārdomas no cilvēkiem. Cilvēkiem no malas var būt objektīvākais viedoklis. Pašam jau ir grūti. Mums tikko bija ģenerālmēģinājums, kur gājām cauri visam, ko esam sarakstījuši. Mums ar Kasparu, mūsu ģitāristu un taustiņu spēlētāju, ir grūti saprast, paši izdomājam jokus, viens uz otru mēs tos nevaram testēt.”
Kalendārā paredzēta izrāde, uz kuru cilvēki no malas biļetes iegādāties nevar. Proti – 8. martā Ralfs Eilands ar partneriem dosies uz sieviešu cietumu. Kā izrādās, spēlēšana cietumā ir viena no Ralfa vēlmēm jau kādu laiku. Tādēļ arī viņš ierosināja Kasparam Breidakam šo ideju. Galu galā arī cilvēkiem, kuri uz laiku ir nonākuši pie savām brīvības beigām, ir jāmāk pasmieties.
Runājot par piedalīšanos ceļu satiksmē, ikdienā mūziķis pie automašīnas stūres nesēžas, jo pagaidām nav autovadītāja apliecības. Tiesa – tam ir arī savi ieguvumi.
“Man ir šoferi. Es nodarbojos ar tādu lietu, ka es piesūcos kādam, kurš mani var aizvest. Tagad, piemēram, tūrē atrodu kādu, kas stūrēs. Atpakalceļā esmu laimīgs, ka man nav tiesību. Bet mani spiež likt eksāmenus, lai dabūtu autovadītāja apliecību. Bet braucis gan esmu. Es esmu ar rolleriem, tikai pa nepareizo pusi. Esmu to darījis Taizemē, Indijā, Kambodžā, manuprāt, bija pa pareizo pusi. Tur ir tā, ka vienkārši aizej uz nomu un galvenais samaksā. Tevi vienkārši laiž un neviens pat nepārbauda tiesības. Nezinu, kā tam piekrīt skatītāji, bet man Rīgā besī braukt. Cenšos aiziet ar kājām vai braukt ar riteni. Ar ričuku braucu līdz pēdējam, līdz tādas kupenas, ka nevar pabraukt. Jo ir nenormāls korķis,” skaidro mākslinieks.
Vēl viens veids, kā ātri nokļūt uz nepieciešamo galamērķi, ir taksometrs. Nereti dzirdēts, ka taksometra vadītāji Latvijā apkrāpj cilvēkus. Tiesa – situācija citur pasaulē ir līdzīga. Lūk, kāds stāsts no notikumiem Ķīnā: “Braucu uz lielo Ķīnas mūri. Tur bija tā, ka mēs braucām ar sabiedrisko, vilcienu, manuprāt. Jo redzēju, ka līdz pašām mūrim neved ar taksi. Vilciena pieturā ar čomu… vairāki taksisti stāvēja un teica – aizvedīsim līdz mūrim. Draugs saka – kāpjam iekšā, aizvedīs līdz mūrim, tur ir tāls gabals jāiet. Es teicu – vecīt, negāja līdz mūrim, nebūs. Vienkārši iekāpjam mašīnā, viņš pabrauc 300m līdz šlagbaumam, kur rakstīts – tālāk braukt nevar un viss. Maksājiet. Es sāku smieties, jo man čoms bija nerāli dusmīgs.Viņš jutās apčakarēts, bet es sapratu, ka mūs apčakarēs. Mēs viņam samaksājām naudu mazāk, kā viņš pats prasīja, un viņš arī smējās. Es smējos, viņš smējās.”
Ralfs ir arī sporta līdzjutējs un labprāt klātienē apmeklē futbola spēles. Īpaši tagad, kad Latvijas čempionvienība futbolā “RFS” ir nokļuvusi uz Eiropas futbola lielās skatuves un spēlē Eiropas līgas pamatturnīrā. Taču jautājums– vai cilvēki pa īstam ir spējuši novērtēt, ko galvaspilsētas klubs ir paveicis? “Man šķiet, ka tāds vidējais Latvijas sporta fans, viņš līdz galam nesaprot, cik liels tas ir notikums. Tas ir viens no lielākajiem sasniegumiem Latvijas komandu sportā, nospēlējot neizsķirti ar “Galatasary”. Tas šķiet nereāli. Cik “RFS” ir 12-13 miljonu klubs naudas ziņā. “Galatasary” ir 300 miljonu klubs. Kaut kādi tādi cipari. 12 miljoni pret 300 miljoniem nospēlēt 2:2 . Man bija aizdomas, ka “RFS” iekodīs lielajiem, paņems uz izbīli. Tas ir fantastiski, super! Runājot par “Galatasary”, tieši pirms spēles dzirdēju citātu, ka “Galatasary” budžets ir tikpat liels kā Liepājai, vēl vienai Latvijas pilsētai kopā. Tas ir tikai vienam klubam. Viņi varētu pilsētu uzcelt Latvijā. ”
Savukārt izlašu līmenī Latvija jau labu laiku nevar lepoties ar panākumiem. Iemesli tam ir dažādi. Tomēr mums sarunas laikā rodās plāns, kam būtu jānotiek, lai izlasei būtu cerība uz kādu panākumu. “Ja mēs spēlēsim ar Angliju, tad mēs varam ar viņiem izraut neizšķirtu, jo viņiem nekad neiet. Bet viņiem neiet un viņi tiek līdz finālam. Tas arī ir vāks. Tāpat “RFS” , ja vieņiem iekristu Mančestras “United”, mēs varam uzvarēt, es tam ticu. Divas komandas, kurām neiet. Viņām vajadzētu riktīgi iet, bet neiet. Es nezinu, valsts līmenī, man šķiet, ka klubi mums ir spēcīgāki. Protams, žēl gribētos, lai abi ir vienmērīgi. Gan klubi, gan izlase dodas uz priekšu, bet šobrīd tā neizskatās.”
Bet kā tad no visiem ikdienas darbiem mūziķis atpūšas? Šeit varianti ir dažādi, kā atslēgties no visa un pabūt vienam ar sevi un savām domām. “Es esmu sācis arī reizēm aizbraukt kaut kur vienkārši pasēdēt mašīnā. Tā kā darīja laukos pie čomiem, pie veikala. Vienkārši papļāpāt. To drūmumu aizdzīt prom. Cik tad var ikdienā iet uz bāriem, kino. Tu vari iekāpt autiņā un aizbraukt pasēdēt pie lidostas. Vai aizbraukt uz spotu. Meditācija vai pie jūras, tas ir super variants. Bet ikdienā, kamēr neesmu aizņemts ar komēdijšoviem vai mūziku, es cenšos kaut kā savu laiku pavadīt veidojot rutīnu. Papeldos, palasu. Cenšos filmas skatīties. Esmu nenormāls kino fans,” stāsta Eilands.
Mūziķis aicina arī līdzcilvēkus ikdienas skrējienā atrast laiku apstāties un veltīt mirkli pašiem sev. Vai vienkārši darīt to, kas pašiem sagādā prieku.