Ir ļoti karsta jūlija nogales diena, raidījuma viesis – militārais vēsturnieks, Latvijas Nacionālās Aizsardzības akadēmijas Drošības un Stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Valdis Kuzmins – pie mums atbrauc ar velosipēdu, ģērbies šortos un T kreklā. Kadrā velkamais apģērbs viņam ir līdzi. Šodienas viesim šādas tādas televīzijas nianses ir labi zināmas. Jo medijos viņš pēdējā laikā ir biežs viesis.
Valdis pēta Latvijas 20.gadsimta militāro vēsturi, un žurnālisti viņu uz sarunu aicina bieži. Šobrīd pārsvarā jautājumi ir par karu Ukrainā, jo tā ir aktualitāte, kura skar mūs visus. Arī mēs raidījumā bez tā, protams neiztikām. Taču Valdis zina stāstīt arī par daudz senākiem notikumiem, jo karš un kara daba viņu interesē jau sen. Visvairāk – cilvēki un viņu rīcība karā. Gan kādreiz, gan arī mūsdienās. Arī pats viņš kādreiz domājis par militāro karjeru, bet tad tomēr izlēmis, ka nē. Kāpēc?
“Personības kodu” iespējams skatīties ceturtdienās pl. 21.30 vai atkārtojumā sestdienās pl. 19.00; arī retv.lv sadaļā “Raidījumi” un ReTV YouTube kanālā. Šeit (skaties video!) tikai mazs ieskats raidījumā.
Pārdomas par to, kas notiek ar cilvēkiem karā, kādos apstākļos viņi zaudē cilvēcību. “Karš ir pats ļaunākais cilvēces “izstrādājums”,” uzskata Valdis. Un mums atliek tikai piekrist.
“Tā tas viss ir noticis vienmēr. Mēs varam lasīt senākās vēstures liecības, kas ir saglabājušās par karu, arī par karu, kas ir noticis Latvijā. Viena no tādām interesantām lasāmvielām man bija Dānijas vēstnieka Justa Jūla dienasgrāmata. Viņš bija vēstnieks Pētera pirmā galmā un aprakstīja visu, kas tolaik notika. Ļoti daudz no tā, mēs redzam, šodien Krievijā. Lēmumu pieņemšanu, to, kāpēc Putins dara lietas kuras viņš dara, Jūls ļoti precīzi jau ir tolaik aprakstījis. Un tā mēs varam iet vēl senāk un senāk. Karš, būdams pats ļaunākais cilvēces izstrādājums, parāda, ko mēs spējam paši ar sevi izdarīt. Un šīs konkrētās formas bija redzamas jau simtiem gadu atpakaļ. Ukrainas pieredze, diemžēl, parāda, ka šī likumsakarība nekur nav pazudusi. Ko mēs redzējām, piemēram holokausts Otrajā pasaules karā, padomju represijas – nekas nav mainīijies. Tikai tas, ka tagad redzam to vizuāli, dzirdam audio formātā. No pasaules kara ir fotogrāfijas, bet tagad tās liecības kustas un skan, un dod klāt vēl tādu papildus šausmu elementu.
Kas notiek ar cilvēku, ka viņš uz kaut ko tādu spējīgs?
Tas ir stress, tā ir atrašānās fiziski vissarežģītākajā situācijā, kad tu neesi gulējis, neesi dzēris, neesi ēdis un atrodies nāves bailēs divdesmit četras stundas septiņas dienas nedēļā. Un tu visu laiku atrodies uz fiziska noguruma robežas. Tu redzi savu biedru nāvi. Katru sekundi. Un katra nākamā sekunde var būt tava pēdējā. Šī ir ārējo apstākļu kombinācija. Varbūt ne visiem tā ir. Līdzīgi, kā arī mūsdienu sabiedrībā, kad mēs runājam, ka ir līderi un tad ir pelēkā masa, kura iet līdzi dažādos, kaut vai politiskos vai sabiedrības lielajos notikumos, kur vienmēr šādi līderi – tas pat notiek arī ar militāriem noziegumiem. Tas var būt arī pūļa efekts – visi dara tā, es arī darīšu tā. Mans biedrs gāja vakar bojā – es gribu atriebties. Šie apstākļi rada visu šo.
Un tas ir mans interešu objekts – vai viena cilvēka rīcība paliek zināmā mērā izolēta, vai cilvēka rīcība zināmos apstākļos kļūst par tādu kā masveida procesu.
Piemēram, kā veidojas varonība? Vai varonību var izmērīt? Kam un kādiem apstākļiem jābūt, lai pēkšņi viens cilvēks kļūtu par varoni un cits nē. Vai var izaudzināt par varoni jeb par varoni kļūst instinktīvi? Šie jautājumi mani vienmēr interesējuši.”