100 karavīru 100 kilometru godinājums vēsturei un izturībai

Aizvadītās nedēļas nogalē Vidzemē norisinājās militārais pārgājiens “Zemitāna maršs”, kurā 24 stundu laikā 100 karavīri centās pieveikt 100 kilometrus garu maršrutu, iezīmējot Ziemeļlatvijas brigādes vēsturisko ceļu un pirmās kaujas pirms vairāk nekā simts gadiem.

Ar mērķi 24 stundās pieveikt simts kilometrus, no Apes caur Gulbeni līdz Cesvainei, devās teju simts karavīri – zemessargi, profesionālā dienesta karavīri no dažādām Nacionālo bruņoto spēku vienībām, kā arī 14 sabiedroto spēku pārstāvji no Kanādas vadītās daudznacionālās kaujas grupas. Pirmais dalībnieks finišēja jau pēc 14 stundām, pustrijos naktī, pārējie – ik pa laikam, spītējot svelmainajai saulei, dubļiem, noberztām kājām un pagurumam.

“Ir gandarījums, ka mēs to paveicām”, saka Veronika Īvāne, Zemessardzes 54.kaujas atbalsta bataljona zemessardze, tuvojoties finiša taisnei. “Mēs bijām gatavas uz simtiņu, bet tas simtiņš nebeidzas un nebeidzas. Bet nekas, mēs tūlīt aiziesim.”

“Gandarījums, milzīgs besis, nekad vairs, bet ļoti forši”, atzīst zemessardze Laura Rimša, piebilstot, ka grūtākais šajā ceļā ir tieši brīži, kad apstājies, atpūties un jāspēj atkal piecelties ceļam. Savukārt Zemessardzes 2.Vidzemes brigādes štāba zemessargs Uvis Paulis atzīst, ka visgrūtākais ir palikt vienam: “Ja sanāk atdalīties vai aiziet kaut kur, ja nav ar ko runāties, tad vairāk koncentrējas uz to, ka kājas sāp un locītavas sāk vilkt. Bet, kamēr runājas, viss ir kārtībā, par to nedomā,” viņš secina, piebilstot, ka galvenā motivācija izturēt ir noiet.

“Pirmkārt, jau pierādīt pašam sev, ka var noiet,” atzīst kareivis Jānis Zukurs. “Un būt kopā ar savējiem, kaut nedaudz izjūtot to, ko mūsu cīņu biedri izjuta pirms daudziem gadiem. Izaicinājumu arī bija daudz – gan fiziskais, gan morālais, cīņa ar sevi”, viņš atzīst. Savukārt, kareive Linda Avotiņa atzīst, ka pēc trīsdesmitā kilometra bijis visgrūtāk. “Sākās tulznas, lietus un viss bija slikti. Bet pamudināja mani tas, ka esmu sieviete un sievietes arī var noiet,” par paveikto lepna ir Linda.

“Kājas visvairāk nogura, bet iesākts bija un motivēju sevi, ka jāpabeidz. Bet citiem gan ieteiktu vispirms spēkus pārbaudīt,” atzīst zemessargs Māris Sniķis. Viņam pievienojas Dita Meļķe, uzsverot, ka liela nozīme ir būt komandā ar kolēģiem: “Ir svarīgi veidot komandas vai vismaz iet pa pāriem, lai viens otru uzmundrinātu. Bet pašai spilgtākais bija pēdējie trīs kilometri. Tu ej, birst asaras, viss sāp. Sāp jau pāris stundas, bet Tu ej,” sajūtās dalās zemessardze Dita Meļķe.

Kā stāsta Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes virsseržants, augstākais virsseržants Aigars Kašs, šim maršam ir ne vien fiziskās un mentālās izturības pārbaudes funkcija, bet arī vēsturiskais aspekts: “Šis sakrīt ar maršrutu, ko veica 106 gadus atpakaļ Ziemeļlatvijas brigādes 1.Valmieras pulks. Maršruts arī iekļauj brīvības cīņās kritušo karavīru piemiņas vietas, kur dalībnieki nolika svecītes. Caur vēstures izzināšanu mēs apzināmies to cenu, ko ir devuši mūsu senči. Novērtējot to, ko viņi ir ziedojuši mūsu brīvības labā, arī mums tas uzliek atbildību stāvēt par šīm vērtībām par ko viņi lēja asinis,” uzsver Kašs.

Būtiski, ka īpašo piemiņas medaļu saņēma 59 dalībnieki, kuri veiksmīgi pieveica maršrutu 24 stundu laikā. Vēl tikai jāpiebilst, ka šī ir pirmā reize, kad tika organizēts “Zemitāna maršs”, taču organizatori cer, ka tas kļūs par ikgadēju tradīciju, tā godinot vēsturi un stiprinot patriotismu.

Karavīri iet simts kilometru garo “Zemitāna maršu” cauri Vidzemes mežiem.