Pirms piecdesmit septiņiem gadiem Jelgavā notika Latvijas vēsturē traģiskākais gāzes sprādziens. Sprāgstot gāzei, kas bija sakrājusies dzīvojamās ēkas pagrabā, daļa ēkas sagruva, un bojā gāja četrdesmit viens cilvēks. Šī notikuma aculiecinieki šo traģisko vēstures lappusi nav aizmirsuši, bet daudzi par to nemaz nezin, jo padomju Latvijā šādas informācijas nonākšana presē nebija pieļaujama.
Pirms piecdesmit septiņiem gadiem kādā aukstā janvāra svētdienas rītā mājā Jelgavā, Raiņa ielā, bojāta gāzes vada dēļ notika eksplozija. Negadījumā bojā gāja 41 cilvēks, vairāki bija arī ievainoti.
Foto: ReTV
Viens no tā laika mājas iemītniekiem Jānis Āboliņš rāda fotogrāfiju, kas uzņemta tūlīt pēc sprādziena un ir viena no retajām liecībām par šo traģēdiju: “Te var redzēt. Tas ir apmēram minūti- divas pēc sprādziena. Paps paķēra fotoaparātu, kas viņam vienmēr klāt bija, un izskrēja uz mūsu balkona un fotogrāfēja šo mājas galu. Te var redzēt to būdiņu, kas te ir un tie gruveši.”
Sprādzienā pilnībā sagruva daļa ēkas. Jānis Āboliņš, tolaik bērns būdams, kopā ar vecākiem dzīvojis mājas daļā, kas nesagruva, bet joprojām skaidri atceras to traģisko 1969. gada 12. janvāra rītu: “Man bija četri gadi, brālim pieci. Tā bija svētdiena, vecāki bija mājās, un mēs spēlējām paslēpes. Parasti tas notika tā, ka mēs, bērni, slēpāmies un vecāki imitēja meklēšanu, un tad ilgi meklēja, kur tie bērni ir. Tajā mirklī, kad notika sprādziens, es atceros, ka biju paslēpies zem saliekamā galda. Tajā brīdī es nesapratu, kāpēc paps mani tik ātri atrada. Kas man vēl likās dīvaini, ka mani paņēma un neapģērba. Parasti ziemā mūs dikti tuntulēja, bet tad drēbītes paņēma rokā un mūs veda laukā.”
Foto: ReTV
Sprādzienā cietusī māja bija uzcelta tikai pirms diviem gadiem Latvijas lauksaimniecības akadēmijas darbiniekiem. Tolaik tā bijusi viena no pirmajām gazificētajām ēkām Jelgavā. Tiem, kuri izdzīvoja sprādzienā, piešķirts pagaidu dzīvoklis līdz ēku atjaunoja, tomēr daudzi tā arī neesot spējuši atgūties.
Jānis Āboliņš atceras, ka tēvs stāstījis: “Tāds pasniedzējs Ozoliņš bija. Viņam ģimene aizgāja bojā. Viņš bijis izgājis. Atgriezās un te viss ir nobrucis, viņš nesaprot un iet iekšā tajās kāpnēs. Viņam pirmajā stāvā bija dzīvoklis. Viņš iet iekšā, bet nav tā kā viņa dzīvoklis, nāk laukā, atkal iet iekšā. Viņš neapzinās, ka viņa ģimene ir tajās drupās.”
Padomju laika ideoloģija nepieļāva šādus negadījumus, tāpēc informācija par traģēdiju presē faktiski nenonāca.Daudzi uzrunātie jelgavnieki vēl šodien par to negrib runāt, bet jaunā paaudze nemaz par šiem traģiskajiem notikumiem nezin. Arī ReTV uzrunātā Patrīcija: “-Vai ziniet, ka 1969. gadā šī kāpņu telpa eksplozijā sagruva? – Nē, to es nezināju. Ir diezgan droši mājās dzīvot. – Nebaidieties, ka kāds kaimiņš varētu ar gāzi ko izdarīt? – Nē, man ir diezgan normāli kaimiņi.”
1969. gadā Jelgavā sagruvušajai mājai sprādziena oficiālais iemesls bijis – nepietiekama gāzes sistēmas apkope, bet kā skaidro uzņēmuma “Gaso” pārstāvis, mūsdienās negadījumos ar gāzi visbiežāk esot vainojams cilvēciskais faktors. Uzņēmuma “Gaso” pārstāvis skaidro, ka mūsdienās dabas gāzes lietošana ir droša, vien iedzīvotājiem pašiem jābūt atbildīgiem. Sajūtot gāzes smaku jāzvana uz numuru 113, bet līdz noplūdes novēršanai nedrīkst ieslēgt vai izslēgt elektrotehniku vai lietot atklātu liesmu.