Atjaunojot Lielstraupes pils jumtu, vēlas saglabāt vecos dakstiņus

Kad pirms gandrīz desmit gadiem durvis slēdza bijusī Straupes narkoloģiskā slimnīca, Lielstraupes pils nonāca Cēsu pašvaldības rokās. Vairākus gadus kompleksā valdīja dīkstāve un ēka atradās teju avārijas stāvoklī, bet tagad ledus beidzot ir sakustējies — pilī sākti jumta atjaunošanas darbi. Būvnieki jau noņēmuši pirmos 20. gadsimta sākumā ražotos dakstiņus. Kaut arī būvprojektā sākotnēji paredzēts tos aizstāt ar jauniem, būvarheologs Juris Zviedrāns aicina vēsturisko materiālu saglabāt un izmantot atkārtoti.

Būvarheologs Juris Zviedrāns norāda uz senāku materiālu izturību: “Es paņēmu no Kurzemes dakstiņu, tas ir no Liepājas puses. Šis dakstiņš ir apmēram no 17. gadsimta vidus, ar visu marku. Un šis dakstiņš joprojām kalpo. Te nav 1910., 1918. gads, te ir 17. gadsimts. 300 gadus veci dakstiņi. Mums ir 100 gadi. Līdz ar to tie ir mīti, ka vecs dakstiņš tūlīt saplīsīs, viss ir atkarīgs no projektētājiem, būvniekiem, uzraugošajām personām, kurām būtu jāpārzina šīs lietas.”

Lielākā daļa pils dakstiņu uz jumta atrodas kopš 20. gadsimta sākuma, un bojāti ir vien desmit procenti no tiem – nomaiņa nepieciešama tikai koka latām. Speciālists uzsver, ka no pašvaldības puses nebūtu atbildīgi izmest 90% laba, vēsturiska materiāla un pirkt jaunu par nodokļu maksātāju naudu. 

“Jāizmet 90% labu dakstiņu. Kurš normāls, saimnieciski domājošs cilvēks tā darītu? Jā, protams, ir bojāti, bet ir arī ideālā stāvoklī. Kāpēc man jāizmet laukā?” jautā Juris Zviedrāns, papildinot: “Tas viss ir saistīts ar to, ka mums būvniecības nozare ir tik tālu degradējusies, ka viņi nevar noņemt un atlikt dakstiņus, var tikai jaunus uzlikt. Šeit ir jābūt citai pieejai, pirmkārt, tāpēc, ka resursi ir jātaupa, otrkārt, šis ir Valsts nozīmes kultūras piemineklis. Tā ir neatņemama Valsts nozīmes kultūras pieminekļa saglabāšanas sastāvdaļa — saglabāt kultūras pieminekli, cik vien iespējams, mazāk pārveidotā veidā.”

Lai vecos dakstiņus izmantotu atkārtoti, tos nepieciešams saudzīgi noņemt un pēc koka konstrukciju nomaiņas uzlikt atpakaļ. Kaut arī to mazgāšana nav obligāta, pils komanda kopā ar vietējiem iedzīvotājiem nolēmusi sarīkot talku un vēsturiskos dakstiņus pirms uzlikšanas tomēr nomazgāt. Pils pārvaldniece gan atzīst — pieņemt lēmumu par šādu pieeju un mainīt sākotnējo būvnieku plānu nebija viegli.

Lielstraupes pils pārvaldniece Rudīte Vasile atklāj, ka sākotnējais redzējums bijis pavisam citāds: “Šķita, ka viss ir ļoti vienkārši. Mēs ieejam vecā mājā un to sakārtojam, lai tā ir dzīvošanai gatava. Un ko nozīmē sakārtot? Tagad reāli tas jautājums ir pilnīgi mūsu rokās, jo visvienkāršāk ir uzlikt jaunus dakstiņus tā, kā bija projektā iecerēts un kam būvnieks arī bija sagatavojies. Pēkšņi parādās šis jautājums – kad noņem no jumta veco dakstiņu, kurš ir apaudzis ar sūnām, bet nav nevienas plaisas, tam ir laba skaņa, nekāda bojājuma nav, kāpēc to mest projām? Kur likt? Bet tā kā es esmu viena no tām, kas pirmo reizi dzīvē tur dakstiņu rokās, es jau nezinu, kā jāmazgā. Tad mums pirms dažām dienām pirmo reizi bija talka, kur liela daļa atnāca, un mēs pirmo reizi sākām ar birstīti, ar ūdeni tos tīrīt.”

Trīs gadi kopš pils pāriešanas Cēsu pašvaldības īpašumā aizvadīti saskaņošanās, izpētēs un iepirkumu procedūrās. Tagad, līdz ar būvdarbu sākšanos, ēkas saimniekiem jāatrod līdzsvars starp pils atjaunošanu un tās autentiskuma saglabāšanu.

Rudīte Vasile: “Man šķiet, ka visīstākais vārds būtu — tā ir ļoti liela atbildība, jo mums jāpieņem tādi lēmumi, kas būs uz paaudzēm. Šobrīd, ja mēs nojauksim visus vecos materiālus, visa pils vairs nekad nebūs tāda, kāda tā ir. Kur paliek mūsu stāsts par iepriekšējiem gadu simtiem vai iepriekšējiem laikiem, kur paliek stāsts gan par vācbaltiešu laiku, gan par slimnīcas laiku? Mūsu atbildība ir to stāstu stāstīt tālāk. Bet kā to stāstīt? Vai ar kārtīgi nošpaktelētām, smuki atjaunotām, baltām sienām, vai kā citādāk tas stāsts stāstāms?”

Vēsturisko materiālu un prasmju saglabāšanas tēma šogad īpaši akcentēta arī Eiropas kultūras mantojuma dienās, pievēršot uzmanību dažādiem kultūrvēsturisko objektu apdraudējumiem.

Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes Vidzemes reģionālās nodaļas vadītāja Ilze Liekniņa: “Šī gada tēma ir kultūras mantojums un krīzes, kultūras mantojums un apdraudējums. Apdraudējums var būt jebkāds. Pats trakākais, ar ko mūsdienās saskaramies, ir kara radītās sekas, Latvijā tās varētu būt dabas katastrofas vai ugunsgrēki. Bet ir arī cilvēku radītās krīzes: ilgstoši neapkopti pieminekļi, jauno materiālu nākšana pieminekļos, dažādu amatniecības prasmju izzušana. Krīzes ir visdažādākās, un tāpēc šogad uzmanība tiek pievērsta dažādiem pieminekļiem, izceļot veidu, kā mēs labāk tās varētu pārvarēt, lai nākotnē mēs visi kopā varētu šo pieminekli baudīt, nesabojājot to šodien.”

Kā uzsver pils pārvaldniece Rudīte Vasile, Lielstraupe netiks pārvērsta par stingru un klusu muzeju. Mērķis ir radīt atvērtu un dzīvu telpu, kurā vieta atradīsies gan vietējās kopienas iniciatīvām, gan ēkas unikālajai un daudzslāņainajai vēsturei.