“Latvija dod lielāku brīvību” – Augšlīgatnē satiekas dzimtenē atgriezušies latvieši

Vidzemes remigrantu tīklošanās pasākumam šoreiz izvēlēts Sveču namiņš Augšlīgatnē. Tā saimniece Ginta Salmane pati ir remigrante – 23 gadus nostrādājusi Lielbritānijā skaistumkopšanas jomā, līdz pieņēma lēmumu atgriezties dzimtenē. Kopā ar dzīvesbiedru Māri, kurš paralēli vēl dodas komandējumos uz Norvēģiju, viņi izveidojuši savu uzņēmumu.

Uzņēmuma “Līgatnes Sveces” radītāja Ginta Salmane stāsta: “Es biju projām kādus 23 gadus. Mēs ar Māri arī bijām projām Norvēģijā. Mēs atbraucām, un es jau Anglijā biju lējusi svecītes – tikai sev, draudzenēm, kolēģiem. Tad, atbraucot šeit uz Latviju, mēs sapratām, ka kaut kas ir jādara.”

Sveču namiņa saimnieks Māris atceras pirmo satikšanos un pirmsākumus: “Es atbraucu no komandējuma no Norvēģijas, satiku Gintu nejauši benzīntankā Līgatnē. Sarunājām satikties, aizbraucām uz restorānu, vakariņojām. Es saku: “Kāds tev ir hobijs?” Viņa saka: “Leju svecītes.” Un viss. Es saku: “Uztaisi man sarakstu, ko tev vajadzēs.” Un tā viņa uztaisīja sarakstu un sāka strādāt.”

Šoreiz mājīgajā gaisotnē pulcējās ap 30 remigrantu un viņu ģimenes locekļu, lai nepiespiestā vidē dalītos pieredzē, kas rodas pēc atgriešanās dzimtenē. Starp viņiem ir arī Kristīne Mitrone, kura Norvēģijā aizvadījusi 20 gadus. Ar vienu kāju viņa jau ir Latvijā, jo drīzumā plāno pilnībā pārvākties uz dzimteni.

Remigrantu tīklošanās pasākuma “Ciemos pie atbraucējiem” dalībniece Kristīne Mitrone atklāj savu stāstu: “Aizbraucu uz Norvēģiju iedot savam dēlam izglītību. Tā es ļoti stipri nolēmu, ka tagad es viņu tur izglītošu. Jaunības maksimālismā viss kaut ko var izdarīt, un projektu īstenoju. Dēls pabeidza bakalauru Norvēģijā, maģistra grādu ieguva, un tagad ir ļoti labs darbs. Savu projektu esmu pabeigusi un varu darīt to, ko es vēlos un kur vēlos. Esot Latvijā, ir daudz plusu. Es priekš sevis tā esmu pateikusi, ka Latvija man dod lielāku brīvību, lielāku dzīves kvalitāti. Finansiālo brīvību nedod, bet visādi citādi jā.”

Ģimenēm atgriešanās visbiežāk nozīmē bērnu iejušanos jaunā vidē. Ilze Folkinsa pēc 12 Kanādā pavadītiem gadiem kopā ar vīru un četriem bērniem Latvijā dzīvo jau četrus gadus.

Pasākuma dalībniece Ilze Folkinsa: “Pirmais gads bija diezgan izaicinošs, tieši varbūt bērniem. Iejusties skolās. Lielākiem bērniem latviešu valoda bija labāka, jaunākajiem bija mazlietiņ sarežģītāk tajā ziņā. Bet droši vien vienkāršāk varbūt ir braukt, kad bērni ir vēl diezgan mazi. Ja viņiem ir tie pusaudžu gadi, tad tas varētu būt liels izaicinājums. Bet man jāsaka, tagad pa četriem gadiem mēs esam iedzīvojušies ļoti labi.”

Pasākums dod impulsu atgriezties arī tiem, kuri par to vēl tikai domā. Ingūna šobrīd dzīvo Vācijā, taču neformālā vide ļauj klātienē sajust mājupceļa iespēju. 

Dalībniece Ingūna: “Mani vienkārši uzaicināja paskatīties, kā šeit, Latvijā, notiek to cilvēku dzīve. Jā, mums ļoti patīk nepiespiestā gaisotnē runāt latviešu valodā, iepazīt citus stāstus, jo, kas to lai zina, varbūt arī mēs kādreiz atbrauksim uz Latviju dzīvot.”

Interese par šādām tikšanās reizēm ir liela – īpaši vasarā un pirms skolas gada sākuma, kad reģionā atgriežas visvairāk ģimeņu ar bērniem. 

Vidzemes plānošanas reģiona remigrācijas koordinatore Inga Madžule: “Sākot no šī gada, radās tā doma, ka vajadzētu braukt ciemos tieši pie uzņēmīgiem cilvēkiem, un nosaukums ir “Ciemos pie atbraucējiem”. Šis ir jau piektais pasākums, kur mēs braucam pie uzņēmīgiem cilvēkiem, kas ir atgriezušies un uzsākuši savu uzņēmējdarbību. Ginta mūs uzaicināja šeit un teica, ka mēs varētu paliet sveces. Viņai šeit ir jauka vietiņa, kur var visi kopā sapulcēties.”

Kaimiņu pieredze iedvesmo arī citas pašvaldības. Ādažu novada pašvaldības vecākā projektu speciāliste Santa Ruģēna: “Esmu dzirdējusi, cik aktīvi ar šīm remigrējošām ģimenēm Inga darbojas Vidzemes plānošanas reģionā, jo tie nav tikai uzņēmējdarbības uzsākšanas jautājumi – tas ir viss, kas saistīts ar bērnu reģistrēšanu dārziņos, skolās un visādiem sadzīviskiem jautājumiem. Tāpēc atbraucu pieredzes apmaiņā, lai arī kaut ko tādu mēģinātu Ādažu novadā.”

Šī bija tikai viena no satikšanās reizēm – Vidzemes plānošanas reģions apņēmies neformālās remigrantu tikšanās dažādās novada vietās turpināt arī turpmāk.