Baiba Gaigra pati nāk no Kurzemes, par savām pilsētām saucot Ventspili un Talsus. Īrijā viņa ir jau 20 gadus, un šobrīd domas atgriezties dzimtenē nav. Baibas primārais mērķis, dodoties uz Īriju, bijis apskatīt pasauli, nevis pelnīt naudu, bet dzīve iegriezās savādāk. Šobrīd Baiba Īrijā vada latviešu amatierteātri un ir nometnes 3×3 organizatore.
Baiba, kā un kādēļ tu pirmo reizi ieradies Īrijā?
Es atbraucu 2006. gadā, lai paskatītos, kā cilvēki dzīvo ārzemēs – man bija interesanti padzīvot kādu laiku kaut kur citur. Man nebija plāna palikt te 20 gadus, man nebija nekādu aizvainojumu uz Latviju, man Latvijā bija arī darbs, no kura es izlēmu aiziet un atbraukt uz šejieni.
Kāpēc atbrauci tieši uz Īriju, ja jau mērķis bija redzēt pasauli?
Tajā laikā visi brauca uz Īriju – te bija tā saucamais “Celtic Tiger” (red. – “Ķeltu tīģeris” (Celtic Tiger) ir apzīmējums Īrijas Republikas fenomenāli straujajai ekonomiskajai izaugsmei laikā no 1995. līdz 2007. gadam. Šajā periodā valsts pārvērtās no nabadzīgas lauksaimniecības zemes par augsti attīstītu, uz eksportu vērstu tehnoloģiju ekonomiku ar augstiem IKP pieauguma rādītājiem – ap 6% gadā), te bija milzīgs uzplaukums, darba devēji burtiski skrēja pakaļ, piedāvājot darbus, aviokompānija Ryanair sāka piedāvāt lētos lidojumus – tā arī tika izdarīta izvēle.
Ko tu darīji, kad šeit ieradies?
Sākumā strādāju benzīntankā, nodaļā, kur tiek gatavots ēdiens – smērēju maizītes un cepu desiņas (smejas). Pirmos mēnešus aizvadīju tur, tad pienāca Ziemassvētki, un darba devējs man nedeva atvaļinājumu, un es, protams, no šī darba aizgāju, jo man tas neder. Pēc svētkiem meklēju jaunu darbu, nokļuvu restorānā, kur strādāju par maiņas vadītāju. Tajā laikā man piedāvāja darbu uz 3 nedēļām uzņēmumā Microsoft, kas bija risks, bet es piekritu un nostrādāju tur kopumā 6 gadus. Pa to laiku man piedzima vecākais bērns, un tā tas viss aizgāja – sāka attīstīties karjera, vecākajam bērnam bija jāsāk iet skolā, un bija jāpieņem lēmums, kur to darīt – te vai Latvijā. Latvijā uz to laiku nenotika nekas spīdošs, sapratu, ka es tur nedabūšu tik labu darbu savā nozarē, tādēļ palikām šeit.
Darbs Microsoft bija saistīts ar kādu iepriekš iegūtu izglītību?
Nē, mana augstākā izglītība ir amatierteātra režisore, ko ieguvu Latvijas Kultūras koledžā (smejas), tā ka vismaz “vaļasprieks” man ir ar “atbilstošu dokumentu” (smejas). Ar Microsoft tur nebija nekāda sakara, to darbu es dabūju principā tikai tāpēc, ka labi zināju krievu valodu – tajos laikos Krievija nebija lielais bubulis, bet gan strauji augošs tirgus, un šeit bija nepieciešami speciālisti, kas gan zina valodu, gan izprot kultūru, lai vieglāk veidotu sadarbību, strādājot ar šo tirgu. Tā sākās mana karjera šeit. Latvijā līdz tam es strādāju par biroja vadītāju.
Kurā brīdī, esot šeit, tu sāki interesēties par latviskajām kopienām un to darbību?
Tas notika principā momentāni, man šķiet, ka tas bija pirmais vai otrais gads. Tas bija laiks, kad aktīvi veidojās latviešu biedrības, deju kolektīvi, kori, un mēs aktīvi iesaistījāmies.
Foto: Jūlija Sereda
Kad un kā tapa teātris?
Pirms aptuveni 15 gadiem mums bija viens mēģinājums veidot šeit teātri, bet tas neizdevās, taču tad, kad es iesaistījos 3×3 nometnes organizēšanā Īrijā, es tur vadīju teātra ievirzi, un cilvēki, kas nāca uz šo ievirzi, vēlējās to darīt arī ārpus nometnes. Es sākotnēji negribēju ņemties, bet mani galu galā pierunāja, un tā pirms 5 gadiem izveidojās Īrijas latviešu teātris “Sliedes”. Uz mēģinājumiem tiekamies 2 reizes mēnesī Ašburnas pilsētā.
Cik liela ir teātra trupa un kāds ir repertuārs?
Mums ir viens no lielākajiem amatierteātriem Eiropā, mēs esam aptuveni 20 cilvēki, bet ne visi vienmēr piedalās. Mēs, cita starpā, ļoti meklējam puišus, nāciet (smejas)! Tagad mēs strādājam pie ukraiņu jauno dramaturgu lugām, šobrīd sākam iestudēt īslugu par karu Ukrainā, kur gan vadošais motīvs nav pats karš, bet izdzīvošana par spīti visam, spēja saņemties un iet tālāk. Izrādes rīkojam paši, piedalāmies arī diasporas teātru festivālos.
Kā ir mainījusies interese par latvisko gadu gaitā, kamēr esi šeit?
Es nedomāju, ka interese ir kritusies, bet problēma varētu būt tajā, ka visu laiku visu dara vieni un tie paši cilvēki, kas ar laiku izdeg – izdegšana ir ļoti nopietna problēma, par kuru mēs par maz runājam – šogad Īrijas 3×3 Dace Melbārde vadīs par šo tēmu nodarbības. Latvieši ir stumjami un grūžami, un viņu organizēšanai un savākšanai nepieciešami uzņēmīgi cilvēki.
Kā iesaistījies 3×3 kustībā?
Es parasti saku, ka 3×3 mani ievilka ar spaidiem, maldiem un viltu (smejas). Mēs iesaistījāmies jau no pašas pirmās nometnes – mums lūdza palīdzēt ar apskaņošanu, ar ko arī kādu laiku nodarbojāmies. Uz to mēs piekritām, bet, atbraucot uz vietas, sapratām, ka runa nav par apskaņošanu, bet gan par visas nometnes organizēšanu. Es nebiju nevienā nometnē savā dzīvē piedalījusies, nezināju, kas tas ir, bet kaut kā mēs to nometni novadījām. Pirmā nometne notika 2012. gadā, un tās notiek vēl šobrīd, tā ka laikam esam uztrenējuši roku (smejas).
Vai tev ir bijusi doma atgriezties Latvijā?
Tādu domu ir bijis daudz, bet tās, kā redzi, nav piepildījušās. Šobrīd – iespējams pensijā, bet vai tā būs Latvija, nezinu. Mans vīrs ir čehs, un tas ir atkarīgs arī no notikumiem pasaulē, šobrīd neko nevar paredzēt. Mums katram ar vīru ir divi bērni, bet kopā mums ir trīs (smejas), man ir viens, viņam ir viens, un viens mums ir kopīgs – bērni aug šajā vidē, un viņu izraušana no tās diez vai nāktu viņiem par labu. Vecākais bērns man runā latviski, gāja arī latviešu skoliņā, jaunākais gan saprot, bet runā sliktāk, tagad nav arī vairs tik daudz skolu, un latviešu valodu apgūt šeit ir grūtāk.
Kādai, tavuprāt, ir jākļūst Latvijai, kurā tu būtu gatava atgriezties?
Lai es jau rīt varētu atgriezties Latvijā, pirmkārt, man ir nepieciešams darbs – šobrīd es strādāju par finanšu direktori lielā uzņēmumā, man patīk šis darbs, un Latvija man nevar piedāvāt kaut vai tikpat lielu starptautisko uzņēmumu, kurā strādāt, nerunājot jau par atalgojumu. Otrkārt, manuprāt, Latvijā joprojām ir pārāk haotiska nodokļu sistēma, par šo es reiz runāju ar Latvijas ekonomikas ministru, kad viņš bija atbraucis. Nav normāli, ka Valsts ieņēmumu dienests ir institūcija, kas būtībā soda iedzīvotājus, lai gan tai būtu jābūt iestādei, kas konsultē. Es daudz runāju ar saviem draugiem, ar saviem vecākiem par to, kādas ir šīs VID konsultācijas – gudrāks tu no tām nepaliec, viņi slēpjas aiz likuma pantiem un burtiem, nevis skaidro pēc būtības – tā ir milzīga problēma. Mēs atpaliekam arī no tuvākajām kaimiņvalstīm, un tas ir skumji. Šeit, Īrijā, ieņēmumu dienests tiešām pilda savu funkciju pēc būtības, tu vari piezvanīt un tev viss tiks paskaidrots saprotamā valodā. Nākamais, protams, ir komunikācija – Latvijā trūkst atvērtības. Man ir dīvaini, ka, ieejot Rimi un uzrunājot kasieri, uz mani paskatās kā uz likumpārkāpēju.
Cik saprotu, tavā gadījumā svarīgas ir arī Īrijā pieejamās sociālās garantijas medicīnas jomā.
Jā, es neiedomājos, kā es dzīvotu ar bērnu, kam diagnosticēts vēzis, Latvijā, tas nebūtu iespējams. Šeit man ir pieejams viss. Jā, nav vienkārši, ir zāles, par ko pašai jāmaksā, bet lielākā daļa terapiju un ārstu ir pieejama pilnībā bez maksas.
Vai ir kaut kas, kā tev pietrūkst Latvijā?
Man pietrūkst četru gada laiku gada griezumā, nevis vienā dienā (smejas). Pietrūkst kopīgas svētku svinēšanas, sevišķi Jāņu. Pietrūkst upju, ezeru un jūras – tādu lietu.
Mums šogad ir vēlēšanas – vai tu tajās piedalies?
Vienmēr. Tas, ka es esmu šeit, nenozīmē, ka mani neinteresē Latvijā notiekošais. Es esmu latviete, un procesi, kas manā dzimtenē notiek, man ir svarīgi. Skatoties, kas notiek šobrīd Eiropā, Ungārijā, Slovākijā, kas lēnām sāk notikt arī Čehijā – es negribu, lai tā notiek Latvijā, un vienīgais, ko es varu darīt – atdot savu balsi, lai tā nenotiek. Ir skumji skatīties, ka cilvēki ir aizmirsuši vēsturi.
Kādi, tavuprāt, ir latvieši un kādēļ tu lepojies būt latviete?
Es esmu latviete un es no tā nekur nevaru aizbēgt. Man ir bērni, kuriem es gribu iemācīt, kas ir latvieši – ka mēs sēžam kokā un ēdam dilles. Mani bērni zina, kas ir Latvija, vecākais pats uz turieni labprāt dodas. Vlad, varbūt tu vari noraksturot, kādi ir latvieši?
Vladimirs: “Tad man ir jāapsēžas (smejas). Es redzu latviešus kā nāciju, kas ir pārdzīvojusi ļoti smagus laikus, bet ir spējuši izdzīvot, jo ir turējušies kopā, viņi nav ļāvuši krieviem iznīcināt viņu valodu, kultūru un tradīcijas. Jūs, latvieši, zināt savas tradīcijas, tās tiek nodotas no vecmāmiņas mammai, no mammas – meitai, kam ir nenovērtējama nozīme mūsdienu pasaulē, kur cilvēki vai nu zaudē saikni ar savām saknēm, vai dažādu propagandu iespaidā sāk skatīties uz pasauli caur svešām prizmām. Latvieši ir maza nācija, kas ir lieli karotāji savā sirdī.
Es nāku no Čehijas un gribētu, lai arī čehiem kļūst svarīgākas šīs vērtības. Es arī zinu, ka, ja ir 10 latvieši, ir 11 politiskās partijas, taču, kad ir nepieciešams, jūs protat sanākt un būt kopā. Mūsdienās tas ir vitāli svarīgi. Esmu bijis Dziesmu un deju svētkos, un, lai gan es īsti nesaprotu vārdus, katrai dziesmai ir ļoti spēcīga enerģija, un šajos svētkos tā pārvēršas atombumbas sprādzienā – es vienmēr raudu. Pat tagad, ja jūs man uzliktu kādu dziesmu no Dziesmu svētkiem, es noteikti raudātu. Jāsaka, ka aizbraucot no dzimtenes, mēs visi kļūstam par lielākiem patriotiem, arī es. Mēs novērtējam to, kas mums ir palicis dzimtenē, bet mēs saprotam, ko mēs iegūstam, esot pasaules pilsoņi.
Latvieši ir ļoti stipra tauta, par to liecina kaut vai jūsu hokeja komanda (smejas). Ja jūs patiešām kaut ko vēlaties, jūs sanākat kopā un izdarāt lietas, par kurām lielās valstis var vien sapņot. Un pēdējais, ko gribu pieminēt, ir skaistās, zilās latviešu acis, tā arī ir jūsu atpazīstamības zīme, kurā spoguļojas dziļā dvēsele.”