Maizes zupa, skābputra un arī spiras Bārtā sauc par kulināro mantojumu. Dosimies noskaidrot, cik populārs tas ir mūsdienās un kā gatavo spiras!
Latvieši mīl garšīgi pēst, un katrā novadā ir ne vien kultūras, bet arī kulinārais mantojums. Bārtas etnogrāfiskā ansambļa dalībniece Līvija Otanķe dažus no bērnības ēdieniem atceras vēl šodien. “No rudzu maizes vārīja tādu zupu – maizes zupu. Tā jau senos laikos bija tāda parasta, to mēs senos laikos daudz ēdām, un tad vēl putra. Tur ir putraimi, tos savāra, un tad, kad viņi pavārījušies, pieliek klāt rūgušpienu. Tad to rūgušpienu ielaiž tajā vārījumā, tik nevar daudz, lai neiznāk skāba. Kamēr svaiga, ļoti garšīga. Parasti jau, kad putru vārīja, to spaiņiem vārīja senos laikos, un man tā ļoti negaršoja, kad palika skāba,” stāsta Līvija.
Savukārt, desertā bijušas spiras, kas arī gatavotas no rudzu miltiem. – Kāpēc spiras? “Tāpēc, ka mīklu samīca, un tad, kad tā gatava, to izrullē tādā mazā strīpiņā un sagriež mazos gabaliņos, liek uz pannas un cep. Kad izcep, var grauzt. Kādreiz mājās mēs vienmēr tādas gatavojām,” stāsta Līvija Otanķe.
Spiru gatavošana.
Kad bārtenieces viesojās Tukuma novada Zemītē, spiras bija ne vien līdzi atvestas, bet ikviens saimnieces Annas Zaķes vadībā varēja apgūt arī to gatavošanu. Kad bļodā iebērts kilograms rudzu miltu, klāt tiek liktas pārējās sastāvdaļas – puskilograms cukura, sāls un pipari pēc garšas, kā arī 250 grami sviesta. Saimniece stāsta, ka visas bļodā saliktās sastāvdaļas kārtīgi jāsamaisa: ”Samīca, lai tas sviests ieiet iekšā, un tad lej ūdeni un mīca, bet mīca nevis tā kā balto maizi ar pirkstiem, bet ar dūri līdz bļodas apakšai, līdz grīdai!” – No parastas mīklas tā atšķiras ar to, ka tur ir rudzu milti? “Jā, stiprie rudzu milti.” – Tādus šodien var kaut kur dabūt? “‘‘Dobeles dzirnavnieks” taisa rudzu miltus, un tad vēl mums ir tuvu Lietuva, mēs braucam uz Lietuvu. Tas mūsdienās negaršo visiem, jo mūsu jaunieši ir pieraduši pie ķīmizētas barības. Spiras var glabāt nedēļu, divas, tik cietākas tās paliek, nekādas citas vainas nav.”
Kad mīkla kārtīgi samīcīta un pie rokām vairs nelīp, to sadala gabalos un izrullē tievas desiņas, kuras pēc tam sagriež mazos gabaliņos – spiriņās. Meistarklasē roku izmēģināja arī zemītnieces. Zemītniece Rita Diduha teic: ”Jā, ir saprotams, un ļoti interesanti. Žēl, ka jau beidzās. Tā iepatikās tā rullēšana. Četrpadsmit reizes jārullē, un tad tārpiņš gatavs.”
Kad visas spiriņas saliktas uz plāts, tās liek cepeškrāsnī 180 grādos uz divdesmit minūtēm, un, ja vajag, tad vēl jāpaskatās, skaidro saimniece. Anna Zaķe vēl piebilst, ka šī esot tā pati mīkla, ko izmantos sklandraušu cepšanai, vien Bārtā sklandraušos neliekot kartupeļus.
Jau drīz vien senās Bārtas spiriņas ir baudāmas, un jāatzīst, ka to garšai nav ne vainas arī tad, ja seno cepeškrāsni nomainījusi elektriskā krāsns. Savukārt bārtenieces teic, ka svarīgākais, lai kādam būtu vēlme vismaz to kādreiz pamēģināt pagatavot.