Daina Alužāne ir biedrības “Kopienu sadarbības tīkls “Sēlijas salas”” valdes priekšsēdētāja. Kopš “Sēlijas salu” projekta uzsākšanas 2017. gadā sāka veidoties sadarbības tīkls, kurā tagad iesaistījušās 44 Sēlijas lauku kopienas, un tas ir unikāls piemērs Latvijas mērogā. Daina ir arī grafiskā māksliniece un dizaina koncepta autore Sēlijas kopienu identitātes zīmēm, kas palīdz veidot piederību savai zemei un jau ir dabiski iedzīvojušās apkārtējā ainavā. Par savu darbu Sēlijas labā 2025. gadā Daina saņēmusi Kultūras ministrijas Īpašo Atzinības rakstu. Viņas vaļasprieki ir eksaktās zinātnes, kosmosa pētījumi un bioloģija, kas palīdz izprast gan apkārt esošos cilvēkus, gan pasaules iekārtojumu.
Daina, ja jums būtu jāpastāsta par sevi cilvēkam, kas par jums neko nezina, pašu svarīgāko vienā teikumā, ko jūs teiktu?
Es esmu sēliete un daru visu savas dzimtās un mīļās Sēlijas labā.
Kā šī piederības sajūta jums ir radusies?
Mana ģimene vienmēr ir zinājusi, ka šeit ir Sēlija, nevis Vidzeme, Latgale vai Zemgale, un pamazām mēs esam kultivējuši šo terminu, šo apziņu – gan mana māsa, gan es, gan citi mani ģimenes locekļi un tuvākie draugi. Ir izdevies izveidot jaudīgu cilvēku komandu un sākt strādāt ar visu Sēliju aptverošiem projektiem, lai gan Vēsturisko zemju likums robežas noteica vien 2021. gadā. Mēs šīs robežas zinājām jau pirms tam.
Foto no personīgā arhīva
Kā jūs varētu raksturot sēļus?
Sēļi ir diezgan noslēgti, diezgan klusi, mazāk sevi salīdzina ar pārējiem un vairāk skatās uz iekšu, paši sevī. Ļoti paškritiski un pašironiski, piesardzīgi, bet, ja kādu patiešām pieņem, tad pieņem ar visiem trūkumiem. Tā es varu teikt, jo pēdējos gados mums ir diezgan daudz jaunienācēju, daudz radošu cilvēku nāk uz Sēliju, un es redzu to, ka šī pieņemšana no abām pusēm ir vienlīdz svarīga. Arī sēļiem ir svarīgi, ka ienācēji pieņem mūsu dzīvesveidu, mūsu šo noslēgto raksturu un nevēlēšanos reizēm skaļi runāt, lielīties un ņemties. Līdzīgi pēc rakstura cilvēki te arī visbiežāk paliek, savu kārtību šeit ieviest praktiski nav iespējams, jo, ja kāds te cenšas izveidot savu kārtību, no tāda novēršas. Ir jāmāk mierīgi un savstarpēji empātiski sadzīvot. Te nav vietas tukšām runām – tās ātri atkož un ilgi tas neturpinās.
Vai šī noslēgtība ir kaut kādā veidā saistīta ar sēļu vēsturi? Kā latgaliete varu teikt, ka mums, piemēram, ir citādāks raksturs – atvērtāks, viesmīlīgāks, sīkstāks -, jo mums nācies gan sadzīvot ar dažādām tautām, gan cīnīties par savas kultūras un valodas pastāvēšanu.
Grūti tā pateikt, kas ir iemesls, un kas ir sekas. Vēl tikko mums bija tikšanās ar Klāvu Sedlenieku (red. latviešu sociālantropologs, RSU maģistrantūras programmas “Sociālā antropoloģija” vadītājs, viens no Latvijas Antropologu biedrības dibinātājiem, Eiropas sociālantropologu biedrības biedrs), un viņš labi izteicās, ka mītus mēs radām retrospektīvi, tātad mēģinām izskaidrot kaut ko, kad uzdodam jautājumu – kāpēc?
Sēlija ir Latvijas mala, kas ir norobežota vienā pusē ar Daugavu, otrā pusē ar Lietuvas robežu un Baltkrievijas mazu, mazu gabaliņu. Mums nav lielo pilsētu, līdz ar to mēs neesam pieraduši dzīvot centralizēti. Vietas, kur mēs dzīvojam, ir salīdzinoši mazas, skrejciemi, ko šeit sauc par salām, mazas pilsētiņas. Ļoti slikta ceļu infrastruktūra, zemes ceļi, kas tevi arī fiziski nošķir trijos no četriem gadalaikiem. Un tā laikam sanāk – ja tu nekur netiec, tad tu nekur netiec, sēdi mājās, sarūpē sev visu pats, esi pašpietiekams. Te vari paļauties tikai uz ģeogrāfiski tuvākajiem, kaimiņu saites šeit ir diezgan tuvas un diezgan svarīgas bijušas vienmēr un ir vēl tagad – ja kādam kaut kas notiek, visi nāk palīgā.
Kā jūs nonācāt no bērnības sapņa līdz tai vietai, kur esat šobrīd?
Bērnībā es gribēju būt katru gadu kaut kas cits. Pats pirmais – gribēju būt biteniece. Man patika bišu kopienas uzbūve. (Smejas) Redziet! Īstenībā tā arī sanāca – esmu vietā, kur pati palīdzu būvēt kopienu! (Smejas) Tad es gribēju būt farmaceite un kas tik vēl ne.
Mana māsa ir profesionāla keramiķe. Es esmu mācījusies keramiku lietišķās mākslas vidusskolā Rēzeknē. Tie bija skaistie 1990. gadi, kad valdīja anarhija. Pēc tam, jau krietni vēlāk, izmācījos Jēkabpils Agrobiznesa koledžā par grāmatvedi.
Kādu laiku strādāju amatniecības centrā “Rūme” Zasā, ko izveidojām kopā ar māsu 2007. gadā, bet darbs nevalstiskajās organizācijās šķita atbilstošāks. Diemžēl no darba amatniecības centrā bija jāaiziet, jo nevalstisko sektoru ar tādu apjomu darba, kāds šeit bija jāveic, nebija iespējams savienot ar citiem darbiem.
Esmu 1970. gadu bērns, mēs mākam visu izdarīt paši – no izolācijas lentes un plastmasas caurules uztaisīt radio, piemēram. Tie nedrošie laiki, kas mums bija tieši jaunībā, kad tu formējies kā cilvēks, tie paliek ar tevi – paļaušanās uz sevi, nevis uz valsti vai skaļiem vārdiem, spēja būt multifunkcionālam – tās ir svarīgas kvalitātes, strādājot nevalstiskajā sektorā. Mums viss ir jāmāk pašiem – jābūt juristiem, māksliniekiem, grāmatvežiem, lektoriem. Un tāds ir Latvijas nevalstiskais sektors kopumā – fantastiski uzlādēti cilvēki, kas prot visu un dara visu.
Zinu, ka esat autore Sēlijas kopienu identitātes zīmēm, vai varat par tām pastāstīt?
Sēlijas kopienu identitātes zīmes ir grafiskie simboli, kas atbilst Sēlijas salu kopienām. Par to, kādas šīs zīmes būs, mēs semināru gaitā runājam ar cilvēkiem, viņi paši lielā mērā to nosaka. Bet tas nav tas svarīgākais. Svarīgākais ir šis dzīvo cilvēku tīkls, kas pa šo laiku ir radies. Kā mēs, iepriekš gandrīz neko viens par otru nezinot, esam spējuši sanākt kopā un darīt lielas lietas. Vēl 2017. gadā likās gandrīz neiespējami, ka cilvēki no Jaunjelgavas tik labi zinātu cilvēkus no Kaplavas (red. ciemi Sēlijā 193 km attālumā). Šobrīd šie cilvēki ļoti labi viens otru pazīst, mēs bieži tiekamies dažādu formātu pasākumos, viens otram palīdzam, veidojam sadarbības – tas ir svarīgākais.
Cik liela ir jūsu kopiena?
Ir 44 kopienas, kas šobrīd iesaistās šajā sadarbības tīklā – gan biedrības, gan kopienas, gan aktīvu cilvēku grupas, arī pašvaldības iestādes, tūrisma informācijas punkti. Kas ir tie kustīgākie, tie iesaistās. Šogad tiks organizēti vēl četri semināri, kuru rezultātā mēs nonāksim vēl pie četrām kopienu identitātes zīmēm, bet es ceru, ka mēs pie tā apstāsimies (smejas).
Daina Alužāne pa labi. Foto no personīgā arhīva
Vai jums būtu vieglāk tikt gadā ar saviem uzdevumiem dzīvē, ja jūs būtu vīrietis?
Grūti pateikt. Ja es būtu bijusi kādu laiku vīrietis, tad būtu vieglāk salīdzināt (smejas). Es vienkārši esmu cilvēks, tāds pats kā visi pārējie cilvēki. Vispār šis sadalījums – kāda ir sievietes loma vai kāda ir vīrieša loma – liekas aizdomīgs pats par sevi. Jo, ja tev tiek iedalīta kaut kāda loma, tas nozīmē, ka ir kaut kāds režisors, kas ir iedalījis tev to lomu. Ja saka, ka kāda loma ir sievietes loma, es gribu jautāt, kurš ir tas režisors, kas viņai to lomu ir iedalījis?
Lomu mēs spēlējam, bet dzīvi mēs dzīvojam. Sievietēm, pat pēc fizioloģiskās būtības, es domāju, vara nenozīmē tik daudz, kā vīriešiem, mums ir lielāka tieksme uz lietu un vērtību saglabāšanu un spēju sadzīvot. Ja es būtu vīrietis, varbūt es ietu politikā, varbūt es remontētu traktorus. Un pēdējā laikā man ir kļuvis skaidrs, kāpēc ir nepieciešamas kvotas politikā un vadībā – jo kaut kas te iet greizi. Un man ir aizdomas, ka sievietēm būs jāsavāc visas šmuces, ko šobrīd dara vīrieši.
Ejam uz matriarhātu?
Uz matriarhātu varbūt nē, bet uz līdzīgām situācijām, kādas bija senajā Ēģiptē – kad bija pavisam traki, pie varas nāca sieviete, bet līdz ko situācija uzlabojas, tā sieviete mistiski pazuda.
Kas ir jūsu dzinulis visu laiku iet uz priekšu?
Bezizeja (smejas). Bet tā ir, strādājot biedrībā! Vai nu tu iesi, vai tu neiesi, citu variantu nav. Visa tava motivācija un visa tava iedvesma tur arī ir. Situācijas vienmēr ir dažādas, un katru reizi jāizdomā aizvien jaunas metodes, kā strādāt. Pirmkārt, jau tādas, ar kādām tu reāli vari strādāt – mēs varam gribēt te realizēt Islandes modeļus, bet tas nav iespējams, jo mēs nedzīvojam Islandē.
Daudz lasu, skatos lekcijas par bioloģiju, eksaktajām tēmām, Visumu. Un tas palīdz dažreiz arī nomierināties, jo Visumam ir vienalga, mēs visi tāpat mirsim, tāpēc nav par ko stresot (smejas). Nu tas, ja galīgi grūti paliek (smejas). Visums ir liels.
Bet uz Zemes joprojām ir daudz rāmīšu, kuros sievietēm sevi jāieliek, gan saistībā ar ārējo izskatu, gan uzvedību. Kā atgūt vai saglabāt autentisko sevis versiju?
Skaistuma un jaunības kults… Jāsaka, ka jo vairāk ir iekšā galvā, jo mazāk interesē šis skaistuma un jaunības kults. Ja tu esi tīru muti, tīrās drēbēs aizgājis un runā gudrību, šis te “sagaida pēc apģērba” aiziet kaut kur otrajā plānā. Jā, ir svarīgi izskatīties labi, bet atbilstoši tam, kas ir galvā. Protams, mums visiem gribas būt smukiem, es arī kādreiz pārdzīvoju visas savas bildes ar šķībo muti, bet tagad man ir vienalga – es esmu starp saviem cilvēkiem. Ir ciet acis, ir vaļā mute – visiem tas ir vienalga, tikai tu pats to pamani. Sevis apzināšanās nāk no savas īstenās vērtības apzināšanās – ja tās ir āriņas, tad tās ir āriņas, ja tās ir iekšiņas, tad tās ir iekšiņas.